Kā Eiropas Savienība eksportē stabilitāti uz Auzstrumiem? 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gluži fiziskā izpratnē Saharova balva nesargā laureātus no represijām. Līdzīgi kā savulaik Andrejam Saharovam piešķirtā Nobela Miera prēmija nebija iemesls, kas liktu Padomju Savienībai pārtraukt viņa vajāšanu.
Tieši tāpēc Eiropas Parlamentā, kurš pagājušā gadsimta 80. gadu vidū apsprieda kārtējo rezolūciju akadēmiķa un viņa dzīvesbiedres Jeļenas Bonneres atbalstam, radās ideja iedibināt Saharova balvu par domas brīvību.
Priekšlikuma autors bija Francijas eirodeputāts, toreiz visnotaļ ievērojams politiķis un rakstnieks Žans Fransuā Denio.
Pēcpadomju realitāte
Pēc attiecīgo Eiropas birokrātijai raksturīgo procedūru nokārtošanas 1988. gadā kļuva zināmi pirmie laureāti – visai pasaulei pazīstamais Nelsons Mandela un Rietumos reti kam zināmais padomju disidents Anatolijs Marčenko (pēc nāves).
Pats Saharovs jau bija atgriezies Maskavā no iekšzemes politiskās trimdas, “reabilitēts” un ievēlēts PSRS Zinātņu akadēmijas prezidijā.
Neilgi pirms aiziešanas mūžībā viņš vēl paguva uzstāties ar zīmīgām runām PSRS Tautas deputātu kongresā, cita starpā pieprasot svītrot PSRS konstitūcijas pantu par Komunistiskās partijas vadošo lomu.
Viņa autoritātes aizsegā sāka darboties organizācija “Memoriāls”, kuras galvenais mērķis bija staļinisma upuru vārdu un likteņu noskaidrošana. “Memoriāls” ieguva sava dibinātāja Saharova balvu 2009. gadā.
Vēl pēc dažiem gadiem “Memoriāls” nonāca Putina režīma radītā likuma par “ārvalstu aģentiem” tēmēklī. Ar zemtekstu, ka nav labi (vai pat nav īsti likumīgi) atmaskot pagātnes noziegumus un aizstāvēt tagadnes politieslodzītos.
Apstiprinājumu tam šodien redzam daudzās prāvās, kas ieturētas kādreiz bēdīgi slavenā PSRS valsts apsūdzību uzturētāja Višinska tiesvedības teorijas un prakses garā.
Sacītais attiecas arī uz Krimas okupācijai pretestību izrādījušā Ukrainas kinorežisora Oļega Sencova tiesāšanu un ieslodzījumu stingrā režīmā Krievijas ziemeļos.
Konkrētajā gadījumā šīs lietas skaļās atbalsis un savā ziņā arī Saharova prēmijas 2018. gada laureāta statuss palīdzēja Sencovam un līdz ar viņu vēl citiem Ukrainas pilsoņiem tikt apmaiņas kārtībā atbrīvotiem.
Godalgotie baltkrievi
Tāpat jācer, ka 2020. gada balvas piešķiršana Baltkrievijas demokrātiskajai opozīcijai nepaliks bez sekām. Tas bija lēmums, kuru atbalstīja Eiropas Tautas partijas politiskā grupa, bet arī sociālisti un “Renew Europe” deputāti.
Tomēr nav lieki atcerēties – 2004. gadā prēmija Baltkrievijas žurnālistu asociācijai nenovērsa neatkarīgās preses žņaugšanu un izrēķināšanos ar nevēlamajiem cilvēkiem. (Piemēram, tīmekļa vietnes “Harta 97” izveidotāja Oļega Bebeņina nogalināšanu 2010. gadā.)
Tāpat pēc Aleksandra Milinkeviča apbalvošanas 2006. gadā skrūvju piegriešanas politika Baltkrievijā tikai pastiprinājās. Opozīcijas spēku kopīgi izvirzītais kandidāts valsts prezidenta vēlēšanās Milinkēvičs izcēlās ar izteikti rietumniecisku nostāju.
Viņu labprāt uzņēma Vācijas kanclere Merkele un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barozu. Protams, Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās 2006. gada martā uzvarēja amata krēslā jau stingri sēdošais Aleksandrs Lukašenko, kurš saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem ieguva 82,6% balsu, bet informācijas noplūdes liecināja, ka patiesībā būtu vajadzējis notikt vēlēšanu otrajai kārtai.
Tās nebija ne pirmās, ne arī pēdējās EDSO standartiem neatbilstošās vēlēšanas, kuru gaitā tika pārkāptas teju visas pat elementārākās normas, līdzīgi kā autokrātijā rīkotajos referendumos.
Kritiskās iesaistes politika
Tikmēr Eiropai nācās sadzīvot ar kaimiņos esošo “pēdējo diktatūru”. Tiesa, dažāda veida sankcijas pret oficiālo Minsku palika spēkā kopš 2004. gada.
To iemesls sākotnēji bija ES reakcija uz dažus gadus iepriekš aizdomīgos apstākļos pazudušiem cilvēkiem, kuri labi pārzināja norises režīma aizkulisēs – kādreizējie valdības locekļi Viktars Hančars un Jurijs Zaharanka, bijušais vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Anatolijs Krasovskis un žurnālists Dmitrijs Zavadskis.
Šīs vecās lietas tā arī nav izgaismotas, un sankcijas sakarā ar tām periodiski ir pagarinātas.
Laika gaitā dažādie ierobežojošie pasākumi te pastiprinājās, te atkal atslāba, bet pēdējos gados bija iezīmējies kas līdzīgs tuvināšanās mēģinājumam, it īpaši, kad Eiropadome 2016. gadā sankcijas atcēla gandrīz pilnībā (respektīvi, 170 privātpersonām un trim uzņēmumiem), atzīstot Minskas spertos soļus, “kas sekmējuši ES un Baltkrievijas attiecību uzlabošanos”. Brisele dēvēja savu pieeju par “kritisko iesaisti”, un tika definēts, ka ES attiecības ar Baltkrieviju sevī ietver “tehniskus dialogus par konkrētiem tematiem, sadarbību, izmantojot Austrumu partnerības daudzpusējos pasākumus”.
Tika sniegts atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un represiju upuriem, atvieglota vīzu izsniegšana, uzsākti sadarbības projekti robežu un migrācijas pārvaldes jomā, dialogs par reformām.
Eiropieši centās saskatīt Baltkrievijā progresa izpausmes, nereti iztēlojot vēlamo par esošo, un pozitīvi novērtēja to, ka Minska tika atvēlēta sarunām par karadarbības izbeigšanu Austrumukrainā.
Šis Kremļa izraisītais un uzturētais konflikts uztrauca gan Eiropas Savienību, gan Lukašenko. Tas noteica abpusēju ieinteresētību nedot ieganstu īstenot “Ukrainas scenāriju” Baltkrievijā.
Tāpēc 2018. gadā Minskā ieradās ES toreizējais kaimiņattiecību komisārs Johaness Hāns ar vēstījumu (drīzāk Maskavai domātu), ka “mūsu mērķis Eiropā ir eksportēt stabilitāti”, tāpēc “mēs negrasāmies paplašināt mūsu teritoriju, bet stabilitātes teritoriju”.
Likme uz pilsonisko sabiedrību
Briseles ģeopolitiskais vēstījums būtībā nav mainījies. Kaut gan pēc kārtējām viltotajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām šā gada 9. augustā kardināli mainījusies ES attieksme un situācija valstī, kurā Lukašenko allaž uzskatījis par vienīgo iespējamo stabilitātes garantu viņa iemiesoto diktatūru.
Režīma nežēlīgā izrēķināšanās ar masu protestiem lika Eiropadomei oktobra sākumā pieņemt lēmumu par 40 personu iekļaušanu sankciju sarakstā.
Tikmēr Baltkrievijā represijas nemitējas, un tagad tās īpaši skar 26. oktobrī uzsākto streiku dalībniekus un viņus atbalstošos manifestantus. Pēc visa spriežot, streiks gan nav vispārējs, kā to bija pasludinājusi Viļņā patvērusies opozicionārās Koordinācijas padomes galva Svetlana Tihanovska.
Tomēr akcijās iesaistās studenti, pasniedzēji, brīvās profesijas, mazie uzņēmumi, jo sevišķi IT uzņēmumi un daļēji arī valsts lielajās ražotnēs strādājošie.
Zīmīgi, ka nosaukto lokā agrāko politisko cīņu pieredze augstākā līmenī piemīt tikai Nikolajam Statkēvičam – viņam 2010. gadā izdevās būt apstiprinātam pretendēšanai uz prezidenta amatu.
Pārējie galvenokārt pārstāv šo atmodušos pilsonisko sabiedrību, kuru Eiropas Savienība vienmēr bija vairāk vai mazāk atbalstījusi. Gan, šķiet, bez īstas ticības baltkrievu iespējām un politiskajai gribai.
Bet nu negaidīti pienākusi eiropiešu kārta to apliecināt. Turklāt diezgan steidzami, un tas ir daudz svarīgāk par 16. decembrī paredzēto apbalvošanas ceremoniju.
