Balts propelleris virs mūsu galvām. Anda Buševica vērtē izrādi “Baltais helikopters” 0
Jaunā Rīgas teātra izrādes “Baltais helikopters” tēmu režisors un arī dramaturgs Alvis Hermanis atradis izcilu: pāvests, kurš atsakās no sava dievišķuma. Par cilvēciskā un dievišķā attiecībām vienā ķermenī šķēpus lauzuši baznīctēvi, par Jēzus un viņa vārdā ieceltas amatpersonas Lielinkvizitora attiecībām romānā “Brāļi Karamazovi” spriež Dostojevskis.
Arī izrādē “Baltais helikopters” mūsu acu priekšā, pielaikojot rituāla grezno tērpu, tiek “uzkonstruēts” Pāvests, bet izrādes beigās skatuvi atstāj neliela auguma vīrs pelēkā uzvalkā. Tas ir Jozefs Racingers jeb pāvests Benedikts XVI, kurš 2013. gadā izmantoja katoļu baznīcas vēsturē 600 gadus nepraktizētu brīvību atkāpties no pāvesta amata.
Pirms izrādes intervijās režisors Alvis Hermanis solījās atklāt patiesību par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās iemesliem.
Es drīzāk teiktu, ka režisors, šajā gadījumā arī dramaturgs, turpina Mišela Velbeka “Pakļaušanās” JRT iestudējumā aizsākto sabiedrības politinformāciju, modelējot Eiropas nākotni. Lugā skarta tēma par kristīgās ticības mazināšanos Eiropā, par Dienvidamerikas un Filipīnu kristietības, kur tā sajaukusies ar marksisma idejām vai vietējo folkloru, no Eiropas baznīcas atšķirīgo garu.
Visticamāk, jau pavisam drīz Vatikānam šīs abas kļūs par risināmām problēmām, un grūti prognozēt, kā tas mainīs kristietības praktizēšanu nākotnē. Citējot Jozefa Racingera runas pirms pāvesta amata ieņemšanas, režisors līdzīgi kā “Pakļaušanās” gadījumā atkal iestājas par konservatīvām vērtībām.
Atgādina, ka pāvests savu vārdu Benedikts pieņēma, atsaucoties uz pirmo klosteru dibinātāju pieredzi, arī savās agrīnajās runās Racingera dumpinieciskums izpaužas ticīgo mērenības, vērtību relativitātes nosodījumā, aicinot uz lielāku kaislību ticības jomā, ar aizdomām izturoties pret 60. gados notikušo tikumu revolūciju.
Tomēr par pāvestu Benediktu XVI zināmo faktu kompilācijā izrādē nesaklausīju intervijās solīto būtiski jauno informāciju, ko tādu, kas nebūtu atrodams lugā apsmaidītajā Vikipēdijā vai arī latviski izdotajā Pētera Zēvalda sarunu ar Benediktu XVI krājumā “Pasaules gaisma” (“Pētergailis”, 2011), no kuras citēti lieli gabali.
Teātra izrādes kontekstā būtiskais jautājums ir cits: vai no tā visa iznāk luga?
Es tomēr teiktu, ka uzkrātā informācija neatklājas izrādes darbībā, manā skatītāja pieredzē nerada jaunas sakarības, lai arī lugā radītā tēlu sistēma ir interesanta.
Izrādes darbība notiek scenogrāfes Kristīnes Jurjānes kino kadra vai tēlotājmākslas estetizētajā “pārāk īstumā” uz skatuves uzburtos pāvesta personīgos apartamentos Vatikānā. Tikai atvērtās balkona durvis ļauj nojaust par ārpasauli, kur Svētā Pētera laukumā, padzirdējuši baumas par Benedikta XVI iespējamu atkāpšanos, pulcējas cilvēki.
Savā guļamistabā katoļu baznīcas galva var būt vienkārši vecs vīrs, 86 gadi ir vecums, kad katra kustība prasa apdomību, un Mihails Barišņikovs šo uzmanības koncentrēšanu uz savu ķermeni izspēlē atbilstošās, pārplūstošās kustībās. Taču izrādi caurvij arī deju etīdes: jebkurā brīdī virs istabā esošo galvām var ieslēgties balta gaisma, gaismas virboņa lūkā atgādina caur helikoptera propelleri vērotas debesis, un vecā vīra apdomība šajos mirkļos pārtop Mihaila Barišņikova asajās, stiegrotajās kustībās.
Pašsaprotami šīs etīdes liktos tulkot kā pāvesta mistiskās pieredzes brīžus, lai gan intervijā viņš skaidri atbild, ka mistisku pieredzi savas dzīves laikā nav piedzīvojis.
Savādi, ka Jēzus klātbūtnes skaidru, ķermenisku apzināšanos viņš pieskaita pie ikdienišķā.
Augstākās uzslavas vērta šajā izrādē ir Guna Zariņa, viņai jāattēlo uzticamā mūķene Tabiana. Vecums un tuvredzība šķietami liktu norobežoties no pasaules, taču māsa Tabiana to nenogurstoši izmanto, lai pievērstos galvenajam. Aizkustinoša sirsnība attiecībās ar pāvestu, uz pieres žēlojot uzspiests skūpsts, tai pašā laikā subordinācija abu attiecībās nezūd.
Māsai iespēja tērpt pāvestu ir iespēja apģērbt uz zemes mītošu Jēzus līdzinieku,
un iespējamība, ka šis “Jēzus” varētu jau rīt nolikt savus amata rīkus un atteikties no misijas, viņai liekas pasaules gals.
Kaspara Znotiņa iemiesotais pāvesta sekretārs ir gluži cita – informācijas – laikmeta cilvēks. Abu vecīšu un svinīgo baznīcas rituālu pasaulē viņam viss ir par lēnu, taču viņš šeit uzturas tā paša iemesla dēļ, kāpēc mūs interesē viss ar pāvestu saistītais. Sekretārs pārskata iznīcināšanai domātos papīrus, šo to neuzkrītoši pārfotografē, nenogurstoši iztaujā pāvestu.
Pat racionāli domājošs cilvēks, kur nu vēl baznīcas amatpersona, nedrīkst atmest iespēju, ka Dieva ieceltajam ir labākas atbildes uz jautājumiem par pasaules gaitu, nekā tās spējam ieraudzīt mēs.
Šajā sakarībā man radās jautājums, kāpēc pāvesta lomas atveidošanai režisoram Alvim Hermanim bija būtiski izvēlēties tieši Mihailu Barišņikovu. Brodska dzejas iestudējumā JRT režisors ar baltu krāsu izceļ muskuļu spēles zem Mihaila Barišņikova ādas, arī viesizrādēs Rīgā skatītajā Roberta Vilsona izrādē “Vēstule cilvēkam”, kas bija veltījums baletdejotājam Vāclavam Ņižinskim, svarīga bija gan Barišņikova baletdejotāja pieredze, gan vēl jo īpaši mīmika.
“Baltajā helikopterā” režisors neizmanto gandrīz neko no šī iespēju arsenāla.
Tajā pašā laikā Mihaila Barišņikova klātbūtne Rīgā – pat ieraugot viņu Rīgas krodziņos, kino un teātra izrādēs – ikreiz izsauc īpašu reakciju. Ap izrādi “Baltais helikopters” saceltā ažiotāža (biļetes cena portāla ss.lv sludinājumos šobrīd svārstās no 100 līdz 200 eiro), arī pāvesta sekretāra sarunas laikā neuzkrītoši televizorā ieslēgtā futbola spēle, pasaka daudz par šo laiku kolektīvajiem rituāliem, kas ieņēmuši reliģijas vietu.
Mihaila Barišņikova klātbūtne tik tiešām Rīgas teātra dzīvei piešķir mērogu.
Lai arī izrādi skatījos ģenerālmēģinājumā, kamdēļ neiespējami spriest par tās turpmāko attīstību, uzkrītoša bija citās valodās runājošu skatītāju klātbūtne. Jāpierod arī pie teātrim neierastas pastarpinājuma sajūtas: izrāde tiek spēlēta itāliski, angliski, iestarpinot ko latīniski, poliski, tāpēc uz skatuves notiekošajam ērtāk sekot austiņās.
Tiem, kas teātri uztver kā procesu, izrāde “Baltais helikopters” būs piedzīvojums, tāda izrāde vēl Latvijas teātros nav bijusi. Vīlušies varētu būt tie, kas uz izrādi dodas, gaidot ārkārtēju pieredzi vai pašu iedomātas kvalitātes produktu. Es jau brīdināju: šī izrāde noteikti būs citāda, nekā gaidījāt.
“Baltais helikopters”, izrāde Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē
Lugas autors un režisors – Alvis Hermanis.Jozefa Racingera/Benedikta XVI lomā – Mihails Barišņikovs, pāvesta sekretārs – Kaspars Znotiņš, māsa Tabiana – Guna Zariņa.Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne.
Uz tuvākajām izrādēm decembrī biļetes ir izpirktas, JRT tās plāno arī februārī.
