Anda Buševica: Neviļus katrs no paēdušās Rietumu civilizācijas atrodas Hamleta situācijā 0
Barbikana centrā Londonā 12 nedēļas, no augusta sākuma vēl līdz oktobra beigām, rāda “Hamletu”, un tā kļuvusi par britu teātra vēsturē visātrāk pārdoto izrādi, kuras magnēts ir BBC seriāla “Šerloks” varonis, brīnišķīgais Benedikts Kamberbečs.
Šķiet neticami, ka arī mūsdienās aktieris var kļūt par meiteņu ģībšanas objektu kā rokzvaigzne. Te nu arī jāsaprot, ka “Hamlets” britiem nozīmē apmēram to pašu, ko latviešiem Raiņa “Pūt, vējiņi!”: spēlēt Hamletu nozīmē kļūt par nacionālo varoni, skatītājiem atkārtojot Šekspīra vārsmas, kuru vērtības un jautājumi iebūvēti nācijas pastāvēšanas pamatos. Benedikts Kamberbečs nenoliedzami ir izcils aktieris, monologu meistars, un monologu “Hamletā” netrūkst. Kad Kamberbečs paklanoties iznāk trupas priekšā, man iesākumā šķiet, ka tā ir pilnīgi lieka nodeva viņa slavai, taču es kļūdos. Benedikts Kamberbečs izmanto savu zvaigznes autoritāti, lai runātu trupas vārdā, viņš citē dzejoli, ko sarakstījis bēglis, skaidrojot paēdušajai pasaulei, kāpēc viņš atstājis mājas. “Neviens nepamet mājas, ja vien tās neatrodas starp valzivs žokļiem…” Un rāda baltu plastmasas ziedojumu spainīti, vēlāk tādi paši spainīši ir rokās garderobistiem, vietu ierādītājām, viņi laipni aicina ziedot bēgļiem, un es cienu arī to viedokli, kas to nedara, attraucot, ka jautājums nav tik viennozīmīgs.
Taču šis skats neviļus kļūst par Šekspīra “būt vai nebūt” turpinājumu. Lindsejas Tērneres režisētās izrādes darbība pārcelta uz laiku starp abiem pasaules kariem, uz laiku, kad vēl atmiņai dzīvā pagātnē piedzīvojām pirmskara dzīves bojāeju. Tuvā kara nojausmas ir ļaunākas par karu, jo savu dzīvi atbilstoši kara neprātam tu izmaini labprātīgi. Hamleta tēvocis ir stratēģis, viņa rūpes ir sašķirot pasauli aizstāvamajos un tajos, pret ko jāaizstāvas. Ofēlijas traģēdija nav pat mīlestība uz Hamletu, bet gan viņas neiederīgums. Morālais karš, ko piesaka Hamlets nelietīgajam tēvocim; bruņotais karš, ko ved Klaudijs, iezīmē spriedzes laikmeta sākumu, kurā pati dzīve, pats svētākais, pats labākais, kas tajā var būt, – pirmā mīla, sapņi par nākamības bērniem –, ir neiederīgs un nelaikā. Ej klosterī, Ofēlij! Bet pašam Hamletam, kā zinām no Šekspīra rakstītā, lai atriebtu tēvu, jātēlo neprāts, viņš ietērpjas Anglijas karalienes gvardes formas tērpā un drasē rotaļu cietoksnī.
Uz skatuves uzstumtajā spēļu cietoksnītī saskatīju paralēles ar Oļģerta Krodera pēdējo “Hamleta” iestudējumu Valmieras teātrī. Tajā Hamlets dzīvo bibliotēkā un ir grāmatas pārlasījies puika, kam starp “būt vai nebūt” nav dūšas uzņemties “būt”. Jo tas arī ir šīs lugas neizprotamais un neatrisināmais jautājums – kā gan Hamlets, Dānijas princis, cēlākais no cēlākajiem, tomēr kļūst par slepkavu? Vienīgais, ko Hamletam var pārmest, – uzklausot mirušo garus un gremdējoties iepriekšējo paaudžu celtās pasaules skaistumā, viņš nav pamanījis, ka mainījusies kārtība tajā pasaulē, par kuru atbildīgs ir viņš pats.
Arī šobrīd pasaule, kurā simtiem tūkstošu cilvēku atstājuši mājas un ir tik daudz netaisnīgu ciešanu, pilnīgi noteikti ir kļuvusi cita, un neviļus katrs no paēdušās Rietumu civilizācijas atrodas Hamleta situācijā. Līdzvainīgi, jo tik ļoti aizņemti ar spēļu cietoksnīša sargāšanu, kalpošanu senču mantojumā atstātajām intrigām. Piekrītu, ka jautājums nav tik vienkāršs. Faktiski sabiedrībai tiek lūgts pieņemt lēmumu, kas nākamībā var nozīmēt tās dzīves telpas un kultūras bojāeju. Te īsti vietā ir režisores Lindsejas Tērneres atgādinājums, ka vienas dzīves kārtības bojāeju mēs piedzīvojām pagājušā gadsimta sākumā, tomēr tā vēl nenozīmēja nācijas, kultūras galu, jo dzīvas palika tās vērtības.
Patiesībā jau laiks vienmēr ir viens un tas pats, proti, izgāzies no eņģēm. Šekspīrs “Hamletā” rāda tikai vienu no iespējamajām izvēlēm – kā piemēru, kā spēli, kā biedinājumu. Barbikana centra stilīgajiem interjeriem neiederīgais, naivais plastmasas spainītis ir mūsdienu Hamleta vēstījums, kas rāda, ka monologu laikmets ir beidzies. Šīs lugas lielie, filozofiskie monologi jāpārraksta dialogos, lai dzīve – šī milzu skatuve – izrādes beigās nebūtu pilna ar līķiem.
