Juris Lorencs: Pienākusi diena, kas uzskatāmi ilustrē apstākļus, kādos parasti dzimst apvērsumi 12
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Kad pēc gadiem tiks rakstīta un lasīta Covid-19 vēsture, cilvēkus īpaši neinteresēs šīs problēmas medicīniskie aspekti. Būs izgudrotas vakcīnas un zāles.
Sabiedrība iemācīsies sadzīvot ar šo kaiti, līdzīgi kā tas noticis ar gripu, diabētu, malāriju vai Laimas slimību.
Lai gan mežā uzglūn ērces, mēs taču tik un tā dodamies sēņot.
Tas, kas saistīs nākotnes cilvēkus, būs patlaban notiekošās pandēmijas psiholoģiskās, sociālās, saimnieciskās, politiskās, pat militārās un ģeopolitiskās dimensijas.
Jau tagad mēs redzam, cik patiesībā trausla un ievainojama ir modernā sabiedrība. Viena no šī laika iezīmēm – sabiedrības atomizācija, dezintegrācija un sairums.
Fiziskā distancēšanās un virtuālā komunikācija, par kuras simbolu vismaz man kļuva 16. februāra valdības sēdes laikā notikusī attālinātā saruna starp Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un Vakcinācijas biroja vadītāju Evu Juhņēviču.
Radās iespaids, ka savā starpā mēģina saprasties cilvēki no divām kosmiskajām stacijām.
Runā par Zemes lietām (“es mudinātu jūs agresīvāk pārņemt to bulli aiz ragiem” – tā Kariņš), bet paši sen nav bijuši uz dzimtās planētas. Pat vizuāli šī diskusija atgādināja reportāžu no orbītas.
Man īsti nav saprotama Vakcinācijas biroja izveide. Kaut vai tāpēc, ka valstī pastāv personas kodi, iedzīvotāju reģistrs, daudzmaz funkcionējoša e-veselība, neskaitāmi citi reģistri.
Tomēr es atbalstu biroja lēmumu (kas gan visdrīzāk tika pieņemts citviet) prioritāri vakcinēt valdības ministrus, Saeimas deputātus un prezidentu. Mums beidzot ir jāredz, ka cilvēki, kuri vada valsti, sēž nevis datoru monitoros, bet pie viena galda.
Tas, kas sekoja pēc tam, šī neizprotamā citu “prioritāri vakcinējamo personu” grupu izveide (un pēc tam atcelšana), jau bija neveiksme. Te vajadzētu uzsvērt – neizprotamā. Jo neviens loģiski domājošs cilvēks neiebilstu pret iespējami ātrāku mediķu, aprūpētāju vai karavīru vakcināciju.
Labi domātā ideja “valsts darbības nepārtrauktības nodrošināšana” pēkšņi kļuva par savu antipodu.
Lēmums, kas nevis sekmē sabiedrības saliedētību un solidaritāti, bet tieši otrādi – sarauj nepārtrauktības ķēdi, rada neizpratni, skaudību, aizvainotību, pat dusmas.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits savas Jaunās konservatīvās partijas mājaslapā 12. februārī ieraksta: “Kamēr Merkele gaida rindā, Latvijā “vienlīdzīgākie” kungi un dāmas atraduši “valstiskās nepārtrauktības” argumentu.”
Vienlaikus vairāki ietekmīgi koalīcijas partiju politiķi izsakās (un viņiem var piekrist), ka pašreizējie ierobežojumi ir nesaprotami, pārspīlēti un netaisnīgi. Tas nozīmē, ka šajā krīzes laikā valdība patiesībā nestrādā kā vienota komanda.
Kas parasti notiek šādās situācijas, ko mums māca vēsture? Parasti iespējamas divas lietas. Pirmā un vispierastākā – valdības demisija (vai pat ārkārtas parlamenta vēlēšanas) un jaunas valdības izveidošana. Bet Latvijā vismaz šobrīd tas nav iespējams.
Ap “Saskaņu” un zaļzemniekiem novilktas “sarkanās līnijas”! Bet pašreizējos apstākļos noderētu gan šo partiju intelektuālais pienesums, gan vēlētāju izsniegtais uzticības kredīts. Nekas jauns jau tas nebūtu.
Atcerēsimies kaut vai prezidenta Valda Zatlera iniciēto “Adventes vienošanos”, zem kuras 2008. gada decembrī parakstījās gan koalīcijā esošās Zaļo un zemnieku savienība, Tautas partija, LPP/”LC” un “TB”/LNNK, gan opozīcijas partijas “Pilsoniskā savienība” un “Saskaņas centrs”.
Bet Covid-19 krīze savā ziņā ir vēl nopietnāka nekā toreizējās finansiālās problēmas.
Kas notiktu, ja prezidents šodien rosinātu atlaist Saeimu? Nav grūti iedomāties, ka sabiedrība atbalstītu šādu soli.
Bet tad jārēķinās ar to, ka daļa no pašreizējās koalīcijas tiktu burtiski aizslaucīta. Kaut vai tādēļ, ka jau tagad labi redzams – Covid-19 vakcīnas (kā to apliecina Izraēlas un citu valstu piemērs) patiešām strādā. Vakcīnas, kuras neizskaidrojamu iemeslu dēļ Latvija laikus nenopirka.
Bet ir vēl viena tīri teorētiska notikumu attīstības iespēja, par kuru bail pat runāt. Un tomēr to vērts pieminēt kaut vai tīri akadēmiskas intereses dēļ.
1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis, nespēdams paciest, kā toreiz teica, “partiju ķīviņus”, sarīkoja valsts apvērsumu un padzina Saeimu. Tolaik 4. Saeimā bija iekļuvuši 27 saraksti, sastādīt stabilu valdību bija teju vai neiespējami.
Diemžēl tauta vēlāk tā arī nekad nesagaidīja Ulmaņa solīto jauno Satversmi. Tas, ko tā sagaidīja, bija sešu gadu ilgs iekšējs miers, stabilitāte un attīstība. Ne jau velti 15. maiju dēvēja par Vienības dienu.
Šodienas Latvijā militārs apvērsums nav iespējams. Taču ir pienākusi diena, kas uzskatāmi ilustrē apstākļus, kādos parasti dzimst apvērsumi
Es pats esmu sapratis, kāpēc apvērsumus parasti realizē nevis ģenerāļi, bet gan “melnie pulkveži”. Jo pulkvežiem, leitnantiem un karavīriem (atšķirībā no ērtos krēslos sēdošajiem ģenerāļiem) vēl ir saglabājušās ilūzijas, ka kaut ko var mainīt uz labu. Bet pagaidām mums atliek vien cerēt uz “baltajiem pulkvežiem” civilos uzvalkos.
