Būt ziemcietīgai… Arī pēc dēla zaudējuma 9
Vaidavas kultūras nama zālē joprojām aplūkojama krāšņa izstāde – gleznas, grafikas, batikotas šalles, kaklasaites, apgleznoti trauki. To autore Inita Jurgenberga, pagasta kultūras dzīves dvēsele un virzītāja, zīda lakatu šarmanti uzmetusi, rada iespaidu, ka tas ir viegli – likt dzīvei dancot pēc savas stabules.
***
To, ka pirms vairākiem gadiem pārdzīvota smaga traģēdija, zaudējot ne tikai dēlu, bet arī ticību lietu kārtībai pasaulē, pat vēlēšanos dzīvot, Inita paslēpusi daudz dziļāk.Zinātāji saka: tajā laikā viņas darbi gluži kā barometrs rādījuši, ka dvēselē tikai ziema, nakts, tumsa. Tagad krāsās, ritmos un līnijās jaušama arī cita – dzīvības un Lieldienu vēsts.
To, ka pirms vairākiem gadiem pārdzīvota smaga traģēdija, zaudējot ne tikai dēlu, bet arī ticību lietu kārtībai pasaulē, pat vēlēšanos dzīvot, Inita paslēpusi daudz dziļāk.
– Ja jums būtu jāveido scenārijs filmiņai par pašas dzīvi, ar ko tā sāktos?
– Varbūt ar epizodēm, kurās darbojas manas burvīgās vecmāmiņas. Ja bērnībai var būt garša un smarža, man tā saistās ar tēta mātes, mēs viņu saucām par Mīmiņu, cepto rupjmaizi. Otra vecmāmiņa dzīvoja tuvāk pilsētai. Pēc rakstura stingra, bet nevienu, kas iegriezās sētā, nepalaida projām bez cienasta. Atvadoties iedeva līdzi kādu puķu pušķi. Viņa skaitījās mana teātra vecāmāte. Mazsalacas kultūras namā mums bija pašām sava loža. Noskatījāmies visas izrādes, ar kurām lielie teātri brauca uz laukiem. Bijām klāt arī ikkatrā brīvdabas uzvedumā, pa radio kopā klausījāmies raidlugas. Kad vēlāk mācījos režiju, sapratu, ka tās taču bija manas pirmās lugu analīzes.
Arī tāda epizode varbūt iederētos: būdama pārliecināta, ka mazulīšus nes stārķi, pirmsskolas vecumā vai katru dienu jozu uz dīķmalu palūgties, lai šie pagādā man brālīti. Kad mācījos pirmajā klasē, putns beidzot paklausīja. Taču, auklējot mazo, izrādījās, ka daži sapņi pēc piepildīšanās tik koši nemaz nav.
– Daudzos jūsu darbos jaušams pārgalvīgs krāsu prieks – poļu vai latgaliešu asinis tur runā?
– To man daudzi jautājuši, tomēr jūtos pārliecināta latviete. Mammīte nāk no Mazsalacas puses Skaņkalnes pagasta, visu mūžu tur nostrādāja par ciema padomes priekšsēdētāju. Tētis, kurš jaunībā bija kultūras darbinieks, ir no Ramatas purvājiem. Liels racionalizators un funktierētājs, ļoti temperamentīgs. Tas straujums manī no viņa. Tomēr pārsvarā esmu maigas dabas cilvēks, kam ļoti nepatīk ķīviņi. Savas emocijas un jūtas vislabprātāk paužu krāsās, bet darbu pamatā ir pašas pārdzīvotais.
– Pasakiet kādu svarīgu atziņu, kuru esat īsti novērtējusi tikai tagad!
– Bērnos un viņu gudrībā biežāk jāieklausās – jau uzreiz, tiklīdz viņi ieradušies šajā pasaulē. Un sirmās galvas vairāk jāgodā, nekā to darām lepnajā pārliecībā, ka paši visu zinām labāk. Tikai tad, kad mīļo līdzās vairs nav, nāk apskaidrība, cik daudz vēl varēja un vajadzēja paprasīt, uzzināt, saprast, iemācīties. Izrunāties, pateikt paldies.
Par ļoti daudz ko esmu pateicīga saviem vecākiem. Mammai visvairāk par ierādīšanu, ka visu iespējams darīt no sirds, samaksu negaidot. Toreiz ciema priekšnieki gan laulāja, gan svinīgi izsniedza dzimšanas apliecības, gan izvadīja pēdējā gaitā. Viņa savas puses cilvēkus pazina vairākās paaudzēs, tāpēc par katru mācēja pateikt pašu būtiskāko. Kad vēlāk arī man vairākkārt nācās būt par izvadītāju bērēs, atcerējos mammas pārliecību, ka par cilvēku jādomā un jārunā tikai labākais. Un labais atrodams ikkatrā! Mammīte joprojām mums nežēlo savus padomus.
Droši vien šī programma – būt ziemcietīgai – manī ir no tēva. Un vēl krāsu izjūta – viņš bija liels zīmētājs.
Tēta gan vairs nav šaisaulē. Tūlīt pēc manas piedzimšanas viņš iestādīja ābeļdārzu, dāvanu man. Pats no ģimenes aizgāja, taču dārzs joprojām zied un ražo. Tajā nav nevienas vasaras ābeles, tikai sīpoliņi un antonovkas. Droši vien šī programma – būt ziemcietīgai – manī ir no viņa. Un vēl krāsu izjūta – viņš bija liels zīmētājs.
– Arī jūs Dieviņš dāsni apdāvinājis.
– Brālis, kurš tagad ir mans labākais draugs un balsts, joprojām satiekoties ķircina: pirmā piedzimi un visus talantus viena savāci – dejot, dziedāt, spēlēt teātri, zīmēt. Tas tiešām man patīk un padodas. Bet tikpat daudz mani atraisījuši arī apstākļi, kuros dzīvoju. Ļaudis, kuru vidū atrados. Vēl mācījos skolā, bet dziedāšanā, dejošanā un karnevālos vienmēr maisījos lielajiem pa vidu.
Savu pirmo noformējumu lielam pasākumam izveidoju desmit gadu vecumā. Ciema sekretārei bija kāzas, bet mammu pēkšņi izsauca uz rajonu. Tik vien paguva, kā aizbraucot piekodināt: dari, meit, ko vari – glāb situāciju! Margrietiņas, smilgas, kalmes, zari – darīju un varēju. Tā ir joprojām – ja naudas kāda pasākuma noformēšanai nepietiek, ņem acis rokā un lūko pēc noderīgā rokas stiepiena attālumā! Mācēšana būt praktiskam – tā, manuprāt, ir latvietim ļoti raksturīga un nepieciešama īpašība. Sevišķi kultūras darbā.
Mūsu tautā, īpaši jau lauku ļaudīs, joprojām apbrīnoju vajadzību pēc pašizpausmes pašdarbībā, kultūrā. Naudas maz, rūpju milzums, bet šajā jomā cilvēki spēj dabūt gatavu visīstāko mākslu. Man žēl to, kuri nezina, ko nozīmē Dziesmu svētki. Nevis būt skatītājos, bet atrasties tajā otrā, dziedātāju un dejotāju, pusē. Pati Dziesmu svētku dalībniekos esmu kopš piecpadsmit gadu vecuma. Arī meita un vecākais dēls tajos piedalījušies. Izbaudījuši ne ar ko nesalīdzināmo svētsajūtu, kad, atgriežoties mājās, cilvēki visvairāk runā par to, cik Dziesmu svētku Dievs vēl lēmis piedzīvot, nevis kreņķējas, ka siens aizlijis vai dārzs vienās nezālēs.
– Šajā ziņā jums paveicies – darbs vienlaikus ir gan prieks, gan sirds nepieciešamība un mīlestība.
– Tā sanāk. Biju jau pabeigusi Kultūras darbinieku tehnikumu un saņēmusi norīkojumu uz Matīšiem. Draudzene Valda, ar kuru mācību laikā bijām izveidojušas nešķiramu radošo tandēmu, nebeidza jūsmot: Vaidavā tikko uzcelts kultūras nams, cik būtu labi tādā strādāt! Reiz kopā ar Mazsalacas kaimiņieni ciemojāmies pie viņas mammas, kura dzīvoja Vaidavā. Viesošanās beidzās ar to, ka abas ar Valdu tikām pieņemtas darbā jaunajā objektā.
Vaidavā esmu jau trīsdesmit otro gadu.
Ko tikai neesmu klubā darījusi – pasākumus režisējusi un grīdas mazgājusi, afišas zīmējusi un ziedu klēpjus dekorēšanai no pļavas stiepusi. Trīs reizes no pārslodzes un mūžīgā naudas trūkuma esmu pagurusi un uz mirkli dezertējusi, tomēr vienmēr atgriezusies atpakaļ. Sajūtā, ka tikai te ir mana īstā vieta. Vienā no šādiem mirkļiem pagastam tuvojās simt gadu jubileja. Pamostos naktī: vai tiešām tā arī nebūs neviena, kurš noorganizē svinības?
Nākamajā dienā savervēju piekritējus un sākām svētku gatavošanu, kaut pasākumam bija atvēlēti tikai astoņpadsmit lati. Cilvēki ar tādu degsmi metās kopējā rūpē! Septiņos no rīta vietējie muzikanti, spēlēdami modināšanas melodijas, zirga pajūgā apbraukāja pagastu, tad bija mutes mazgāšana ezerā, vēlāk fizkultūras skolotājas organizētas sacensības māju komandām, ģimeņu sporta spēles, pļavu ziedu izstādes, vietējo amatnieku darbu skate, bērnu izvizināšana, mielošanās ar milzu kliņģeri. Vakarā gāja gaisā fantastisks salūts, līdz pat rītam spēlēja divi orķestri. Un visu to paveicām par baltu velti!
Desmit ciema priekšniekus esmu te piedzīvojusi. Trīs bērni šeit piedzimuši, skolu beiguši, dzīvē izgājuši.
– Pieminējāt nepieciešamību bērnos vairāk ieklausīties. Pa kuru laiku to var izdarīt cilvēks, kuram nepārtraukti jārūpējas, lai citiem tiek salūts, kliņģeris un skaisti izdekorētas telpas kāzām?
– Pasēdēt pie Jāņu ugunskura līdzās bērniem, kopā paskatīties dzirkstelēs un debesīs, pasapņot – kultūras darbiniekiem šādas iespējas ir reti kad. Arī man nebija. Bērni agri kļuva pieauguši, iekļāvās manā ikdienā.Kā viņi aizstāvēja visu, kas saistībā ar klubu! Nedod Dievs kādam apmeklētājam kaut ko zemē nomest, saplēst, noraut. Uzreiz būs klāt, aizrādīs. Vai paši sakops un sakārtos. Īsti kārtības sargi. Un arī mājas miera sargātāji.
Pasēdēt pie Jāņu ugunskura līdzās bērniem, kopā paskatīties dzirkstelēs un debesīs, pasapņot – kultūras darbiniekiem šādas iespējas ir reti kad. Arī man nebija. Bērni agri kļuva pieauguši, iekļāvās manā ikdienā.
Nezinu, ko nozīmē niķošanās: man to vajag un to – sagādā! Pārrodoties no kārtējā pasākuma, ļoti bieži ēdiens bija galdā un veļa izgludināta, istabā sakārti krāsaini baloni vai sarūpēti līdzīgi pārsteigumi. Dažkārt mēdzu atvainoties, ka viņiem jāuzņemas rūpes, kādas citi bērni varbūt nemaz nepazīst. Tad trijotne mani korītī mierināja: nebēdājies, galvenais, lai tu labi tiec ar saviem darbiem galā! Robītim tolaik bija pieci, Ilzei četri, Naurim divi gadiņi. Kā tāda maza dūrīte, kur visi pirkstiņi cieši kopā, cits citu balstot un sargājot. Daloties pat mazākajā sīkumā. Atceros: algas dienā sapērkos bērniem kārumus, bet Robis un Ilze tikai mazliet nogaršo, pārējo liek katrs savā kaudzītē. Lai krājas brālītim ciemakukulis. Jo Nauris, mazs būdams, smagi saslima. Bija problēmas ar kaulaudu stiprumu, tāpēc viņam vairākus gadus nācās pavadīt sanatorijā, piekaltam gultai. Cik vien bieži iespējams, braucām viņu apciemot. Piecus kilometrus ar kājām uz autobusu, pēc tam pamatīgs gājiens līdz sanatorijai. Bērni pacietīgi tecēja blakus, laimīgi, ka varēs brālīti iepriecināt.
Nekas šajā pasaulē nav tik mūžīgs kā zeme un mīlestība, tāpēc svarīgi iemācīties ar zemi sarunāties un pēc mīlestības noteikumiem dzīvot.
Nodrošinājusies ar tik labu aizmuguri, varēju būt aizrautīga gan savā maizes darbā, gan mākslinieciskajos meklējumos. Izstāžu vien bijis vairāk nekā divdesmit. Arī Igaunijā, Slovākijā. Daudzi darbi aizceļojuši plašajā pasaulē. Tas sākās pirms daudziem gadiem, brīdī, kad uz klubu atnāca strādāt Ināra Blūma, vēl trakāka entuziaste nekā es. Vēl radošāka. Reiz nokomandēja: pēc mēneša Mākslas dienas, uz to brīdi jābūt gatavai tavai izstādei! Bez kādiem man taču nav, ko citiem rādīt. Kad sāku savu pūru pārlūkot, izrādījās, ka patiesībā rādāmā ir daudz. Gleznas, grafikas, kolāžas, batikas darbi, apgleznoti trauki. Dažādu pašdarbības kolektīvu karogi. Sevišķi batikošana un auduma apgleznošana pie sirds. Prieks un cilvēku pateiktais paldies tādās reizēs ir lielākais atalgojums, jo materiālu labumu jau neviena izstāde nenes. Tāpat kā režisētie pasākumi, izdekorētās telpas. Tomēr pat tad, ja uz koncertu atnākuši pavisam nedaudzi, apgaismojumam, smaržai, krāsām un ziediem jāliek domāt, ka zāle būs stāvgrūdām pilna.
Svešinieki bieži pabrīnās: jums te vēl izsmalcinātāk nekā pilsētā. Vietējie pieraduši: vai tad citādāk arī var būt? Tas gandarī. Bet vienlaikus prasa darbu, paņem laiku. Un dažreiz uzdod jautājumu, vai to nevarēja izmantot citādāk. Izrunāt to, ko nav pagūts izrunāt. Pateikt to, kas palicis nepateikts.
– Kam?
– Visvairāk bērniem, tagad arī mazbērniem. Bērni ir mans lepnums, mans zelts, mana lielākā bagātība. Labāki par mani, gudrāki. Kaut arī šaisaulē palikuši tikai divi, man vienmēr bijuši, ir un paliks trīs bērni. Arī Roberts. Viņam tagad būtu divdesmit septiņi gadi.
– Zinu, ka tā ir šķirtne, kas jūsu dzīvi sadalījusi divās daļās. Un ka tas nav zaudējums, ar kādu liktenis pārbauda daudzus vecākus, atņemot bērnu, – jūs šī traģēdija skāra tūkstoškārt skaudrāk…
– Atgriezties pagātnē ļoti negribas. Sāp. Jo patiesībā notikušo līdz galam pieņēmusi joprojām neesmu. To laiku, kad krāsu nebija, nekā nebija. Jo vairs nebija Roberta.
Kaut arī šaisaulē palikuši tikai divi, man vienmēr bijuši, ir un paliks trīs bērni. Arī Roberts. Viņam tagad būtu divdesmit septiņi gadi.
Viņš mums ģimenē allaž bijis tāds kā glābējs. Reiz Ilze slīka un puika, pats īsti peldēt neprazdams, aiz matiņiem viņu izvilka no ūdens. Citā notikumā nedomādams metās ezerā pakaļ Naurītim, kad viņš nokrita no laipas.
Bet izglābt pats sevi nespēja.
***
Sīkāk ietvert vārdos traģēdiju, kas norisinājās pirms četriem gadiem, Inita atsakās. Nespēj. Par to, ka vīrs dzeršanas dēļ no ģimenes aizgāja. Ka Roberts, kļuvis patstāvīgs, mēģināja tēvu balstīt, centās glābt. Tas daļēji izdevās. Bet nāca negaidīts kritiens atpakaļ atkarībā. Un kādudien aptumsuma mirklis tikšanās laikā ar dēlu, kad tumsas dēmoni izrādījās stiprāki gan par mīlestību, gan saprāta apsvērumiem. Varbūt tēva dvēseli Roberts izglāba, tikai šoreiz par savas dzīvības cenu… – S.A.)
– Mēdz teikt, ka Dievs neuzliek lielākus pārbaudījumus, nekā cilvēks spēj izturēt.
– Ja kāds apgalvo, ka sāpīgie pārdzīvojumi ar laiku izbalē, viņam taisnība. Viņa taisnība. Mana ne. Laika ziņā tas briesmīgais mirklis aizvien vairāk atkāpjas, bet vieglāk nekļūst. Šī traģēdija ir salauzusi mūsu likteņus. Bet vienlaikus vēl vairāk satuvinājusi, izgaismojot to, kas dzīvē ir ļoti svarīgs. Vissvarīgākais.
– Kas ir vissvarīgākais?
– Lai atbildētu uz šo jautājumu, vēl dažas ainiņas tajā manas dzīves filmiņā. Mums pieder mazs zemes pleķītis. Vienīgais īpašums, ko esam iegādājušies. Tagad par to šefību uzņēmies Nauris, jaunākais dēls. Bīda savas zaļās idejas. Kamīnu uzcēlis, pie kura mēdzam pasēdēt. Sola man kādreiz māju uzbūvēt. Ar darbnīcu zem dzīvojamajām telpām, kas nav jākurina, jo mājīgumu nodrošināšot zemes siltums.
Pļaviņu nopirku, kad bērni vēl bija mazi. Pa mūsu dzīvokļa logiem redzams, kā saule, to pārstaigājot, griežas uz vakaru, tāpēc nosaucām par Saulgriežiem. Šim vārdam arī rituāla svētku svars. Un norāde, ka tajā visu vasaru būs iespējams griezt sauli sasmēlušās tējaszāles. Pļaviņa mums allaž bijusi vieta, kur patverties pēc pašu likumiem veidotā vidē. Pasēdēt pie ugunskura un izbaudīt, kā saule riet, pavisam tuvu grieze griež, mazliet tālāk stirna ganās…
Saulgriežos bijām arī tajā sāpju vasarā pirms četriem gadiem – jaukā pulciņā svinējām Jāņus. Bērni, mazdēliņš, draugi un radiņi, bez kuriem nevaru dzīvi iedomāties. Juris – cilvēks, kuru daudzus gadus dēvēju par savu pleca vīrieti, jo viņš bijis man līdzās gan tad, kad jāpalīdz sirdssāpēs, gan dārza sastrādāšanā, gan izvēloties noturīgāko konstrukciju daudzo kluba pasākuma dekorēšanai.
Robim tovasar bija divdesmit trīs gadi, viņš strādāja Rīgā, celtniecībā. Piekrita, ka noteikti jāiegūst izglītība, bet uzskatīja, ka mācībām vispirms jāsastrādā materiālais pamats. Viņam kopš bērnības ķēriens uz praktiskām lietām: ja tīrīja māju, visu darīja pedantiski un pamatīgi, ja bija saņēmies remonta darbus, veica tā, ka cilvēki vēl ilgi pēc tam teica paldies. Pēc rakstura diezgan noslēgts, tajos Jāņos Roberts izturējās kā nekad – pie visiem piesēdās un no sirds izrunājās. Atmiņās izklaiņojāmies pa sen aizgājušiem laikiem. Ilze augumā bija krietni mazāka un palodzi aizsniegt nevarēja. Kad mazajai sakārojās pa logu pavērot pagalmā notiekošo, brālis pacēla viņu uz rokām un turēja tik ilgi, cik vien meitene vēlējās. Kā cimds ar rociņu dzīvoja.
Bērnībā Roberts allaž tika uzskatīts par mājas baņķieri, jo gāja pie saimniekiem piepelnīties. Naudiņu neiztērēja, bet rūpīgi krāja. Viendien paziņoja, ka viņam sakārojies kaut ko sevišķu, bet tādu, kas paredzēts tikai vienam pašam. Atbildēju, ka manā makā vējš: ja tavā ir kas aizķēries, aizej uz veikalu un nopērc. Biju pārliecināta, ka atnesīs kādu cepumiņu vai konfekti. Bet viņš pārradās ar diviem baltmaizes kukulīšiem. Teica: viens, mammu, jums, otru ēdīšu pats. Tajā laikā bija iznākusi grāmata Cāļa zupa dvēselei, un pēkšņi sapratu, ka šis ir stāsts no tās. Eseja par bērna dvēseli.
Tajos Jāņos viņš par kaut ko sakreņķējās un pret rītu no mums aizklīda. Ilze bija satraukusies – zvanīja: kur esi palicis? Roku bedri, Roberts atbildēja. Kam? Akmeņam.
Pie Robīša maizes akmens joprojām aizejam katros svētkos. Aizdedzam sveci. Bet pagājušajā vasarā pie tā uzziedēja cita – saulessvece, vienīgā mūsu pļavā. Kārtējais dēla sveiciens.
Pie iebrauktuves pļaviņā gulēja tāds paliels un traucējošs akmens, tad nu viņš ar lāpstu ap to ņēmās, kamēr sauli sagaidīja. Lai citiem līdzenāka iešana.
Tas arī ir galvenais – kad cilvēkam tikai tad labi, ja palīdzējis darīt ceļu līdzenāku citiem.
– Tā bija jūsu beidzamā tikšanās?
– Pēdējā izrādījās pēc pāris nedēļām – īss samīļošanās mirklis Dziesmu svētkos, lielā gājiena laikā. Bet pēc divdesmit četrām stundām ziņa, ka Roberta vairs nav…
Kad atbraucu mājās no dēla atpazīšanas, Juris aizveda mani uz pļaviņu. Viņš Roberta aizrakto akmeni bija izcēlis un nolicis vietā, kur dēls mēdza sēdēt. Bija grūti noticēt savām acīm – tas bija baltmaizes kukulīša veidolā.
Vēlāk, kad atdevām Uguns mātei Roberta mantas, pēkšņi virs tās vietas parādījās baltas gaismas apmirdzēts mākonis – kā izplests eņģeļa spārns. Mazliet sirreāli. Un mazliet kā mans dzīvesstāsts – starp rupjmaizi, dvēseles maizi un ziemcietīgām ābelēm. Un eņģeļa spārnu debesīs.
Pie Robīša maizes akmens joprojām aizejam katros svētkos. Aizdedzam sveci. Bet pagājušajā vasarā pie tā uzziedēja cita – saulessvece, vienīgā mūsu pļavā. Kārtējais dēla sveiciens. Viņš tādus mums sūta ik pa laikam. Pēdējais vēstījums – nule kā uzziedēja puķe, ko Roberts man uzdāvināja Mātes dienā un kas pieskaitāma dekoratīvajiem telpaugiem, parasti nezied.
– Dzirdēju spriežam, ka krāsas jūsu darbos atguvušas kādreizējo jums raksturīgo pilnziedu, mudinot izjust, priecāties, baudīt. Dzīvot.
– Beidzot esmu pieņēmusi, ka man tomēr ir, kam dzīvot. Par ko priecāties, ar ko lepoties. Tik kolosāli bērni izauguši. Laikā, kad naktīs nevarēju gulēt, bezmiegā ieplestām acīm raudzījos tukšumā, līdzās klusi sēdēja Ilzīte. Piespieda mani apgūt pērļošanu. Krāsainās zvaigznītes, kas pēc sev vien zināmas kārtības gulstas līdzās cita citai, aizved nostāk no sāpēm pārliecinošāk nekā vārdi vai klusēšana.
Nauris, kuram nelaimes laikā bija tikai deviņpa dsmit gadu, acumirklī kļuva pieaudzis: prata saudzēt, sargāt, aizstāvēt.
Tagad man aizvien nopietnāk jādomā, kādu bērnības aromātu un garšu atstāšu saviem mazbērniem. Kaut ko tikpat neizdzēšamu, kā man bija Mīmiņas ceptās rupjmaizes smarža. Nu jau man ir divi mazbērni, Ilzes atvasītes.
Mazdēliņš pienāk, pēta gleznu, kurā redzama mūsu pļaviņa, tad nosaka: skat, mājiņa arī ir. Kaut nekādas mājas tur nav. Otrā dienā vēl priecīgāks: un garāžiņa klāt!
Tikai kļūdoties un zaudējot spējam vispatiesāk novērtēt Laimes mātes dāvātos dzīves mirkļus.
Vai viņa bērnības filmiņā paliks krāsu smarža, kāda vienmēr sajūtama mūsu dzīvoklītī? Vai būšu viņu iedrošinājusi saskatīt to, kā vēl nav, bet kas noteikti taps, ja vien pietiks drosmes neatteikties no saviem vispārdrošākajiem sapņiem? Jo dzīvē jau nav tikai tas, ko nolicis liktenis. Jā, lielās līnijas ir noteiktas, bet vai no tām pagriezties pa labi vai kreisi, tomēr ir pašu ziņā.
– Kas jāsaprot, lai pagriežoties kļūdīšanos būtu mazāk?
– Ka ļoti jāmīl citam citu, kamēr ar saviem tuvajiem vēl esam kopā. Ka nekad nevar būt par daudz vārdos atgādināt tam, kurš līdzās, – es tevi mīlu, es ar tevi lepojos. Saku paldies liktenim un dzīvei, ka tu man esi.
Initas spēka atziņas * Mēs savā ceļā satiekam tikai tos, kurus jāsatiek. Tikai savus Skolotājus. * Ja ko dari, tad vienīgi tā, lai acis mirdz un dzirksteles lec. Citādi nav vērts. * Kad visu mūžu lāpīta pasaule, jāķeras klāt grūtākajam – salāpīt sevi. Ieklausīties sevī. Saprast sevi. |
