Baltkrieviju pamet latvietības meklējumos 0
Dzimusi Lietuvā, bērnību aizvadījusi Baltkrievijā, tagad 24 gadus vecā Katrīna Kazačenoka pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, lai Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē maģistrantūras programmā studētu vēsturi. Dzīvojot Baltkrievijā, viņa pašmācības ceļā apguva latviešu valodu.
To darīt viņu mudināja pirms vairākiem gadiem nejauši uzietā izziņa, ka viņas vecvectēvs no mātes puses ir latvietis. Mīlestība pret Latviju Katrīnai sāka parādīties vidusskolas pēdējās klasēs, kad arī izlēma kādu dienu dzīvot tieši šeit.
Aizbrauca pie “fašistiem”
“Labāk nebūtu meklējusi, bet dzīvojusi mierīgi Baltkrievijā,” tā Katrīnas atradumu par latviešu senčiem un tā iedvesmoto pārcelšanos uz Latviju komentējusi viņas ģimene. “Baltkrievijā tāpat kā Krievijā propagandē, ka šeit dzīvo briesmīgi ļaudis, ka visi ir fašisti,” viņa nosmejas. Bērnību Katrīna aizvadīja Grodņas apgabalā Smorgoņā, kas atrodas nedaudz vairāk kā simts kilometru uz ziemeļaustrumiem no Minskas un kur dzīvo ap 30 tūkstošiem cilvēku. Pirms pieciem gadiem viņa sāka studēt vēsturi Minskas Valsts universitātē, kur ieguva bakalaura grādu. Noslēguma darbu Katrīna uzrakstīja par latviešu kolonijām Baltkrievijā.
Aiz nelielas kautrības maskas aizslēptais spīts lika Katrīnai interesēties par savas dzimtas vēsturi, kad nejauši tika atrasts dokuments, kurā teikts, ka viņas vecvectēvs nošauts Krievijā.
Turpinot meklējumus, noskaidrojās, ka viņas vectēvam vārds ir Modris un viņš dzimis Baškīrijā esošā latviešu kolonijā, bet pēc Otrā pasaules kara pārcēlies uz Latviju. Šeit arī meklējumi aprāvušies.
Vien zināms, ka Katrīnas senči ir no Kurzemes. “Bet konkrēti nevar pateikt – vai no Liepājas vai Auces. Pagaidām mēģinu to noskaidrot, skatos baznīcu grāmatas,” teic Katrīna.
Liecības un dokumentus par saviem latviešu senčiem jaunā vēsturniece pirms vairākiem gadiem uzgāja vecāku mājās – tie tika glabāti, bet par to esamību noklusēts. “Tomēr sāku interesēties sīkāk. Sapratu, ka kaut kā dzīvē trūka, un šī sajūta auga līdz brīdim, kad sakrāmēju somas un aizbraucu uz Latviju,” nopriecājas Katrīna. “Joprojām nespēju racionāli izskaidrot, kāpēc esmu šeit, bet jūtos savā vietā. Es jūtu zemi zem kājām. Es jūtos fantastiski. Man joprojām ir brīnums, ka esmu šeit, ka man apkārt ir tik daudz latviešu.”
Sapni par dzīvošanu Latvijā Katrīna piepildīja pērnajā septembrī, sākot studijas Latvijas Universitātē. “Nezināju, vai sapratīšu valodu, vai varēšu rakstīt, jo latviešu valodu skolā nekad neesmu mācījusies. Visu apguvu pašmācības ceļā. Interesanti sanāca – internetā uzrakstīju, vai kāds var izpalīdzēt ar latviešu valodas mācību līdzekļiem. Un kāds ļoti labs cilvēks no Latvijas man atsūtīja grāmatas. Daudz lasīju, klausījos radio, mēģināju rakstīt un iegaumēt vārdus,” savus pirmos soļus latviešu valodas apguvē atceras Katrīna.
Sākotnēji Katrīnu māca uztraukumus, kā būs dzīvot latviskā vidē. Taču jau pirmā referāta nolasīšana latviešu valodā noritēja veiksmīgi. “Visi pasniedzēji ir ļoti korekti un pretimnākoši. Viņi saprot mani, ja pieļauju kādas kļūdas vai runāju ar akcentu. Arī studiju biedri ir izpalīdzīgi,” stāsta Katrīna.
Vairāk jūtas kā latviete
Katrīna atzīst, ka Latvijā viennozīmīgi jūtas kā mājās. “Protams,” viņa pārliecināti paziņo, kad apvaicājos, vai viņa jau paguvusi kļūt par Latvijas patrioti. “Minskas vairs nepietrūkst,” atzīst Katrīna. “Neesmu tur bijusi pusgadu. Protams, vajadzētu aizbraukt pie vecākiem un māsas, kas par mani ir desmit gadus jaunāka, bet pēc pašas Minskas neilgojos.”
Katrīna uzskata, ka ir vairāk līdzīga latviešiem, nevis baltkrieviem, jo pati esot diezgan mazrunīga. Viņasprāt, Baltkrievijā cilvēki ir atvērtāki, bet šeit klusāki, tādi kā Katrīna.
Jaunā vēsturniece ir apņēmusies kādu dienu iegūt Latvijas pilsonību. Viņa atzīst, ka tas būs grūts uzdevums. “Latvijā jānodzīvo pieci gadi, turklāt šis gads neskaitās, jo esmu studente. Tas nozīmē, ka labākajā gadījumā vajadzīgi vēl pieci gadi…” domīga kļūst Katrīna. Viņas mātei gan būtu iespēja repatriēties uz Latviju, bet viņa to negribot. “Varu pierādīt, ka mana vecvecmāmiņa bija latviete, taču likums uz tik tālām saknēm vairs neattiecas,” skaidro Katrīna. “Tāds paradokss – tas, kurš var, negrib, bet tas, kurš grib, nevar.” Katrīna sakās būt gatava darīt jebkādu darbu, lai tikai saņemtu patstāvīgās uzturēšanās atļauju. “Nebaidos arī no lauku darbiem. Iespējams, Rīgas baltkrievu pamatskolā vajadzīgi skolotāji. Valoda man ir zināma…” viņa prāto.
Pirmo reizi ierodoties Rīgā, Katrīnu pārsteidzis pilsētas kompaktais izkārtojums. Minskā viss ir plašs, bet Latvijas galvaspilsētā – šaurāks. “Toties šeit es jūtos brīva,” viņa uzsver. “Protams, Baltkrievijā uz ielām cilvēkus neviens nešauj, bet, ja kaut ko pateiksi nevietā, tev nebūs kur vērsties pēc palīdzības. Bet cilvēki tur pie tā ir pieraduši.”
Uz Latviju patriotisma dēļ
Arī Katrīnas draugi meklējot iespējas, lai aizceļotu uz kādu Eiropas Savienības valsti. “Draugi Baltkrievijā mani saprot. Viņi redzēja, ka jau vidusskolas laikos biju mazliet aptrakusi par iespējamo dzīvošanu Latvijā,” stāsta meitene, kura pirmo reizi Latviju apciemoja kopā ar tēvu 2006. gadā. Toreiz viņas brauciena mērķis bijis vienkāršs – apskatīt valsti, kurā grib kādu dienu dzīvot.
Iespēju studēt LU Katrīnai sniedz stipendija, ko viņai apmaksā firma “AD Verbum”. “Kā ārzemniecei man studiju maksa būtu divreiz lielāka nekā vietējiem studentiem. Par vienu semestri man būtu jāmaksā 1300 latu, tātad par visām studijām – 5200 latu. Es tādu summu nevarētu samaksāt.
Tad nāca pretī arī fakultātes dekāns, kurš samazināja studiju maksu. Profesori Ēriks Jēkabsons un Gvido Straube uzrakstīja par mani rekomendācijas, kas palīdzēja saņemt stipendiju,” stāsta Katrīna. Viņa paralēli studijām jau pusgadu strādā firmā, kas nodarbojas ar arhīva dokumentu sagatavošanu.
Pirmā kontaktpersona Latvijā Katrīnai bija LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons, ar kuru viņa sazinājās pirms četriem gadiem, kad sāka šķetināt savas dzimtas vēsturi. “Jēkabsons ir tāds zinātniskais vadītājs, kādam vajadzētu būt katram. Viņš ir pieejams visu laiku un varēs dot padomu visos dzīves apstākļos. Tieši pateicoties viņam, es esmu šeit,” atzīst Katrīna. Bet profesors Ē. Jēkabsons pārliecināts, ka Katrīna patiesi jūtas kā latviete. “Iepazīstot šo meiteni, esmu atguvis ticību, ka vēl ir iespējama mūsu zemes labklājības atdzimšana, jo ir cilvēki, kuru pašaizliedzība un mērķtiecība izpaužas ne tikai mēģinājumos atstāt šo zemi, bet arī tajā atgriezties. Turklāt balstoties uz patriotisma pamatiem,” teic Ē. Jēkabsons.
