Kas notiek ar sankcijām un ekonomiskajām attiecībām Latvijas un Baltkrievijas starpā? 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau kopš pagājušā gada maija Latvijas Republikas vēstniecības personāls, izņemot lietvedi administratīvajā darbā, no Baltkrievijas Republikas ir izraidīts. Kā iemeslu šādai rīcībai Baltkrievijas valdība tolaik minēja šīs valsts oficiālā karoga nomaiņu ar baltkrievu vēsturisko baltsarkano 2021. gada 24. maijā Rīgā pasaules hokeja čempionāta laikā.
Šī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča un Rīgas mēra Mārtiņa Staķa politiskā akcija bija skaidrs un stingrs politiskais signāls Lukašenko režīmam, ka Latvijai un Eiropas Savienībai kopumā nav pieņemama Baltkrievijas valsts terorisma līmenī veiktā “Ryanair” lidmašīnas piespiedu nosēdināšana Minskas lidostā 2021. gada maijā.
Neskatoties uz to, ka Latvijas attiecības ar Baltkrieviju kā Krievijas sabiedroto pēc 24. februārī sāktā kara Ukrainā kļuvušas vēl saspīlētākas, Baltkrievijas prezidents Lukašenko aprīlī negaidīti paziņoja, ka līdz 15. maijam Latvijas un Lietuvas pilsoņiem ievieš bezvīzu režīmu iebraukšanai savas valsts teritorijā.
Par Baltkrievijā manis paša redzēto vēstīju arī “Latvijas Avīzes” publikāciju sērijā “Spoguļa otrā pusē” (“LA” 11., 12. un 13. maija numuros).Kas īsti notiek ar sankcijām, politiskajām, ekonomiskajām un pilsoniskajām attiecībām mūsu valstu starpā, kādas prognozes tuvākajam laikam? Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem saruna ar LR Ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Baltkrievijā Einaru Semani, kurš jau gandrīz gadu savus tiešos pienākumus pilda, rezidējot Rīgā, nevis Minskā.
Kā vērtējat Latvijas un Eiropas Savienības īstenoto politiku un sankciju efektivitāti Krievijas sabiedrotajai Baltkrievijai?
E. Semanis: Kopumā ES un tajā skaitā, protams, arī Latvijas politika iepretim Baltkrievijai kā Krievijas agresijas atbalstītājai ir aktīva un monolīta. Salīdzinot ar 2014. gadu, tā ir ievērojami mobilizējusies un attīstījusies tālāk, sankciju iedarbība ir skaidri saredzama un izjūtama. Kopumā arī jāatceras, ka sankcijas nebūt nav pašmērķis vai vienīgais instruments, lai ietekmētu Lukašenko režīmu, kas starptautiski ir pašizolējies, vienlaikus pastiprinot iekšējās represijas.
Situācijas ilustrācijai īsi iezīmēšu notikumu gaitu pēdējo, piemēram, divu mēnešu laikā. Aprīļa sākumā Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs atsevišķām ES dalībvalstīm nosūtīja vēstuli, kurā signalizēja – Lukašenko režīms esot atvērts dialogam, pie reizes liedzoties par savu atbalstu Krievijai tās agresijā Ukrainā un demonstrējot neizpratni, kāpēc ES sankcijas vispār ieviestas. Savukārt aprīļa beigās šis pats ministrs sniedza interviju Krievijas televīzijai, kurā skaidri un nepārprotami apstiprināja Baltkrievijas valdības režīma konfrontējošo pozīciju pret ES un Rietumu pasauli kopumā.
Arī prezidents Lukašenko aprīlī pēc savas valdības ārlietu ministra it kā samiernieciskās vēstules nosūtīšanas jau vairākas reizes paspēja ciniski izteikties par rietumvalstu diplomātiem. Piemēram, sestdienas talkas pasākumā paziņojot, ka visi rietumvalstu vēstnieki Minskā esot fašisti. Šeit vēlos atzīmēt, ka pamatā ES valstu diplomāti darbu Minskā turpina. Lielākā daļa darbinieku ir izraidīta no Latvijas, Lietuvas un Polijas vēstniecībām Minskā, aizvērts Lietuvas konsulāts Grodņā. No vēstniekiem Baltkrievija bija jāpamet ES delegācijas Minskā vadītājam, Polijas, Lietuvas, Francijas vēstniekam un man.
Kopumā jau neskaitāmas reizes Lukašenko turpina demonstrēt arī savu naidu pret Ukrainu, kas noliedzot PSRS vēsturisko piemiņu utt. Savukārt viņa uzstāšanos tikko aizvadītajos 9. maija pasākumos neatkarīgie politikas analītiķi jau ir nodēvējuši par agresijas lēkmi, naidpilnāko runu pret Rietumiem, kāda vien ir dzirdēta visā viņa garajā valdīšanas laikā, un jo īpaši pret Poliju, Lietuvu un Latviju. Cēlonis tam bija viens: Lukašenko atkārtoti Maskavai uzsvēra un zvērēja, ka viņš ir īstais un vienīgais patiesais Krievijas sabiedrotais lielajā slāvu gājienā, “lai glābtu pasauli no Rietumu fašisma”.
Līdz ar to skaidri redzams, ka manis jau pieminētā ministra Makeja vēstule bija tikai kārtējā spēle. Jau tagad Lukašenko režīms un arī paši iedzīvotāji arvien skaidrāk saredz kara dēļ ieviesto sankciju izraisītās ekonomiskās problēmas, tādēļ valdošajam režīmam baltkrievu tautai atkal no jauna skaidri un skaļi vajag norādīt – visā vainojams ir “Rietumu fašisms”. Tā šobrīd izskatās attiecību fons.
Vai tad paziņojumi nāk tikai no Baltkrievijas puses?
Protams, ne tikai. 8. maijā ES delegācijas Minskā vadītājs Dirks Šubels publiskā intervijā faktiski deva atbildi Baltkrievijas pusei, kāda ir ES pozīcija, lai sāktos dialogs attiecību normalizēšanai. ES prasības paliek nemainīgas, un tās ir: represiju pret iedzīvotājiem izbeigšana un 1166 politisko ieslodzīto atbrīvošana, viņu amnestija un rehabilitācija; to personu, kuri bija spiesti aizbraukt pēc 2020. gada notikumiem Minskā, atgriešanās un viņu amnestija; neatkarīgo mediju, pulcēšanās un citu demokrātisko brīvību atjaunošana; brīvas un neatkarīgas vēlēšanas ar EDSO novērošanu; Krievijas karaspēka verificēta izvešana.
Pavisam nesen apmeklēju Minsku – pats represijas nepiedzīvoju un tās arī neredzēju, taču ļoti labi saprotu, ka šādu prasību izpilde tuvākajā laikā tur nav iespējama. Ko tas nozīmē?
Attiecības ir sliktas. Diplomātiskajā valodā runājot, iesaldētas. Latvijas gadījumā augstākajā politiskajā līmenī nav nekādu kontaktu, un šobrīd tādi nav iespējami. Lai gan operatīva līmeņa darba kontakti turpinās. Šī komunikācija no praktiskā viedokļa ir svarīga, ņemot vērā to, ka Latvija un Baltkrievija ir kaimiņvalstis. Komunikācija it īpaši tādās jomās kā kodoldrošība, cīņa pret kovida epidēmiju, arī transportu, vides jautājumiem ir svarīga.
Minējāt, ka sankcijas nav pašmērķis vai vienīgais instruments Baltkrievijas valdošās politikas uzstādījumu maiņai. Kādi tad šie instrumenti ir vēl ES valstu un, piemēram, Latvijas rīcībā?
ES sniedz palīdzību Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, demokrātiskajai kustībai, kura šodien pamatā ir emigrācijā.
Plašu un aktīvu atbalstu Baltkrievijas demokrātiskajai kustībai un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā sniedz arī Latvija. Piemēram, 2021. gadā budžetā šiem mērķiem mūsu valsts piešķīra 120 000 eiro. Protams, jāņem vērā, ka, pieaugot Lukašenko režīma represijām pret opozīciju, atbalsta sniegšana Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām kļūst arvien grūtāka. Tomēr minēšu dažus piemērus. Laika periodā no 2020. gada augusta centrs “Marta” īsteno projektus “Atbalsts represētajiem un viņu ģimenēm”. Latvijas platforma attīstības sadarbībai savā darbībā izvirza mērķi paaugstināt “BY” vietējo kopienu spēju īstenot pilsoniskās aktivitātes. Biedrība “New door” atbalsta sociālās uzņēmējdarbības sektora attīstību. Latvijas Žurnālistu savienība, Baltijas mediju izcilības centrs, Stokholmas ekonomikas augstskola sniedz palīdzību Baltkrievijas neatkarīgo mediju pārstāvjiem, kas bēg no Baltkrievijas režīma represijām. Vidzemes Augstskola, Rīgas Juridiskā augstskola un Daugavpils Universitāte sniedz ļoti nozīmīgu palīdzību Baltkrievijas pasniedzējiem un studentiem u. c.
Kādas represiju metodes pret pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm lieto?
Pavisam nesen notika Baltkrievijas neatkarīgo arodbiedrību vadītāju aresti, pieņemtas izmaiņas likumos, kas atļauj lietot letālos ieročus demonstrāciju apspiešanai u. c. Represiju spiediens pret iedzīvotājiem būtībā tikai pastiprinās un situācija kopumā izskatās pesimistiski – Lukašenko ar milzīgu represiju palīdzību ir noslāpējis protesta kustību, metodiski turpina iznīcināt pilsonisko sabiedrību un neatkarīgos medijus.
Cilvēki ir iebaidīti. Vienlaikus Lukašenko ir mobilizējis un konsolidējis savus atbalstītājus, kas ir apmēram 30% no Baltkrievijas sabiedrības. Šogad 27. februārī notika tā saucamais referendums par izmaiņām konstitūcijā. Tajā tagad iestrādātas normas, kas Lukašenko atļaus viņam būt pie varas līdz pat 2035. gadam, kad viņš būs jau 81 gadu vecs.
Liela daļa sabiedrības jau ilgstoši ir atomizēta, iekapsulējusies un izolējusies. Politiskie analītiķi šo situāciju sauc to par “stabilā purva” scenāriju, kurā represijas un demokrātiskās perspektīvas trūkums noved pie politiskās apātijas.
Spēcīgi ir padomiskie sentimenti. Reizē Baltkrievijas sabiedrībā vērojama arī polarizācija. Neatkarīgas aptaujas parāda, ka apmēram 45% Baltkrievijas iedzīvotāju atbalsta Krievijas armijas klātbūtni Baltkrievijā, bet 46% ir pret to. Vienlaikus visi analītiķi ir vienisprātis, ka 2020. gada augusts lielas daļas iedzīvotāju iekšējā noskaņojumā ir ienesis neatgriezenisku vēlmi pēc izmaiņām, un Baltkrievijas režīma opozīcija ir ievērojami aktivizējusies – tās uzmanības centrā šodien ir Baltkrievijas suverenitātes un neatkarības jautājumi, pretkara aktivitātes, Krievijas armijas izvešanas jautājumi. Saredzama arī dzelzceļa sliežu partizānu un kiberpartizānu kustība.
Neskatoties uz šiem sarežģītajiem apstākļiem starpvalstu attiecībās, cilvēki no Latvijas tomēr vēlas apmeklēt Baltkrieviju. Atcelto iebraukšanas vīzu periodā pats piedzīvoju, ka kursējošie autobusi ir pilni, cilvēki brauc, pat stāvot kājās. Kā vērtējat šādu situāciju?
Oficiālā Latvijas nostāja ir pavisam skaidra: ņemot vērā Baltkrievijas teritorijas iesaisti pilna mēroga Krievijas karadarbībā pret Ukrainu, bruņoto spēku pastiprināto aktivitāti Baltkrievijas teritorijā, ievērojamiem drošības riskiem, stingri aicinām uz Baltkrieviju neceļot un tur esošos Latvijas valsts piederīgos pamest šo valsti.
Latvijas Ārlietu ministrija vērš uzmanību, ka Latvijas un citi NATO valstu izlūkdienesti publiski ir brīdinājuši par Baltkrievijas specdienestu izvērstajām izlūkošanas un kaimiņvalstu pilsoņu vervēšanas aktivitātēm, radot risku, ka šādas aktivitātes tiks vērstas arī pret Latvijas valsts piederīgajiem. Ceļotājus var pakļaut Baltkrievijas specdienestu provokācijām, nepatiesi apsūdzēt likumu pārkāpumos un rezultātā arestēt. Tādēļ arī atgādinām, ka tiesiskuma trūkuma dēļ Baltkrievijā Latvijas iespējas sniegt šādām personām palīdzību būs ļoti ierobežotas.
Jāņem vērā, ka Baltkrievijas valsts informatīvajā telpā šobrīd ir aktīva kampaņa, lai nopulgotu un pazemotu Poliju un Baltijas valstis. Režīms Baltkrievijas iedzīvotājus informatīvi potē, ka grasāmies iebrukt Baltkrievijas teritorijā, pārvērst tās iedzīvotājus par vergiem, kuri staigās pastalās zem pletnēm. Pēc tam Baltkrievijas teritoriju poļi un baltieši izmantošot kā placdarmu uzbrukumam Krievijai…
Poliju un Baltijas valstis tur raksturo kā fašisma perēkļus, kur notiek teroristu gatavošana iebrukumam Baltkrievijā, lai iznīcinātu tās tagadējo varu. Pašlaik Baltkrievijas valsts TV tiražē plašas video montāžas, ka Baltijas valstis nav pateicīgas atbrīvotājiem u. tml. Nopulgošana un pazemošana notiek arī ar citiem paņēmieniem. Saistībā ar šo bezvīzu režīmu izskan apgalvojumi, ka baltieši Baltkrievijā tagad ierodas ar kannām un kastroļiem, lai piepildītu savu mašīnu benzīna tvertnes, sapirktu pārtiku. Lukašenko kādā propagandas pasākumā pat ir izteicies, ka uz Lietuvas robežas jāierīko palīdzības punkti, kur trūcīgajiem Rietumu iedzīvotājiem dalīšot grūbas, griķus, sāli un minerālmēslus.
Grūti iedomāties, kā šādu vēstījumu fonā starpvalstu attiecības tuvākajā laikā varētu normalizēties. Tomēr redzam, ka no savstarpējo sankciju sekām cieš ne tikai Baltkrievijas ekonomika. Cik lielā mērā vēstniecība iesaistās starpvalstu ekonomiskās sadarbības un tās problēmu risināšanā?
Vēstniecība vienmēr ir bijusi aktīvi iesaistīta ekonomisko sakaru veicināšanā, it sevišķi tas bija saistīts ar Starpvaldību komisijas darba organizāciju, transporta jomas darba grupām u. c. nozarēm. Tagad, protams, vēstniecības aktivitātes šajā jomā ir ļoti nelielas. Runājot par ekonomisko sadarbību, varu minēt šādu statistiku. 2021. gadā Baltkrievija mums bija 14. ārējās preču tirdzniecības partneris ar 1,8% īpatsvaru. Tirdzniecības apgrozījums: 650,41 miljoni eiro (+35% salīdzinājumā ar 2020. gadu. Eksports: 186,82 miljoni, imports – 463,59 miljoni eiro. Straujais importa apjomu kāpums 2021. gadā galvenokārt bija saistīts ar Baltkrievijas eskportējamo preču cenu ļoti straujo pieaugumu.
Par tagadējo situāciju un prognozēm. Skaidrs, ka sankcijas ietekmē ekonomiskās sadarbības apjomus. Transporta sektors, kokmateriāli – tie līdz šim bija vieni no galvenajiem un lielākajiem darījumu apjomiem, kas tagad nopietni ietekmēti.
Atzīstot, ka sankcijām ir ietekme uz Latvijas ekonomiku, tomēr jāatceras, ka politisko uzstādījumu jautājumi ir principiāli un likmes ārkārtīgi augstas – Latvijai kategoriski nav pieņemams Krievijas karš Ukrainā, kuru no savas teritorijas un infrastruktūras atbalsta Baltkrievijas režīms.
Vienlaikus jāsaprot, ka ne visas sankcijas uzreiz stājas spēkā automātiski. Piemēram, sektorālo sankciju paplašināšanas gadījumā tās neskar līgumus, kuri noslēgti līdz šā gada 2. martam. Turklāt sankcijas nav neatgriezeniskas. Ja Baltkrievijā būs izmaiņas, piemēram, attiecībā uz politiski ieslodzītajiem u. tml., tad sankcijas pamazām var noņemt. Bet, ja vajadzēs, tad tās var pastiprināt, kā tas notiek pašreiz.
Kādas tomēr ir prognozes?
Lukašenko režīms starptautiski šobrīd sevi ir izolējis. Analītiķi nedomā, ka tuvāko viena divu gadu laikā varētu atjaunoties kāds dialogs ar Rietumiem. Principā saprotam, ka tuvākajā laikā Lukašenko nevar īstenot Rietumu prasības, ka šodien varētu notikt 100% politisko ieslodzīto atbrīvošana un amnestija, Krievijas karaspēka verificēta izvešana. Lukašenko režīms Rietumu skatījumā ir toksisks. Baltkrievijas politikā dominē kareivīgie “siloviki”, Lukašenko ir totāli saķēdēts ar Putinu. Faktiski Krievijas kara iznākums Ukrainā noteiks arī Lukašenko režīma likteni.
Sarunas noslēgumā mazliet no vēstnieka darba ikdienas – kāda tā ir, rezidējot Baltkrievijā no Rīgas?
Nerezidējošais vēstnieks Baltkrievijā esmu no pagājušā gada maija beigām. Tas manā diplomāta karjerā nav pirmo reizi. Iepriekš nerezidējošais vēstnieks esmu bijis Bulgārijā, Rumānijā, pie Svētā Krēsla un Maltas Ordenī. Tomēr Baltkrievijas gadījums ir cits, jo no Baltkrievijas kopā ar citiem vēstniecības darbiniekiem tiku “izspiests”. Vienlaikus Baltkrievijā neesmu persona “non grata”, lai gan abu valstu vēstniecību darbs galvaspilsētās faktiski ir apstādināts – Latvijas un attiecīgi pēc tam arī Baltkrievijas vēstniecību personāls, izņemot lietvežus administratīvajā darbā, savu darbu izbeidza pagājušā gada maijā, atstāja Minsku un Rīgu. Taču abu valstu konsulāti darbu turpina – Latvijas Vitebskā un Baltkrievijas Daugavpilī.
Neskatoties uz manu atrašanos Rīgā, darba ir daudz, un tas ir ļoti atbildīgs. Veicu regulāru Baltkrievijas politiskā režīma attīstības analīzi, uzturu sakarus ar Svjatlanas Cihanouskas biroju Viļņā, tiekos ar ES, NATO u. c. valstu vēstniekiem Rīgā par Baltkrievijas jautājumiem utt. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, strādāju arī ES vēstnieku Minskā e-tīklos un koordinēju konsulāta Vitebskā, kā arī mūsu goda konsula institūcijas darbību Baltkrievijā.
Tomēr mana lielākā vēlēšanās ir atjaunot klasisko vēstnieka un vēstniecības darbu. Līdz ar to, protams, dziļi sirdī mājo cerība, ka attiecības ar kaimiņvalsti normalizēsies, tā būs brīva, neatkarīga un demokrātiska zeme.
