Prezidents Lukašenko kā tāds mīlīgs teliņš, kurš zīž no divām govīm – Krievijas un Eirosavienības. Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diezin vai Baltkrieviju 26 gadus valdījušais valsts galva Aleksandrs Lukašenko rīkojās ar apdomu, kad pirms kārtējām prezidenta vēlēšanām paziņoja, ka nevarot neizvirzīt savu kandidatūru, lai valstī viss nesabruktu.
Vajadzēja sākt domāt par pelnītu atpūtu. 65 gadu vecais, sirmiem deniņiem Batjka vairs nespēj noturēt Baltkrieviju lāča ķetnās un iesalušu mūžīgā antarktiskā ledus slānī, prom no Eiropas un demokrātijas.
Baltkrievi ilgus gadus bija visai apolitiski, apātiski lēni, mazkustīgi un pa daļai pārkrievoti – dzīvoja joprojām kā padomijā, slēgtā telpā, bet pabaroti un zināmā sociālā drošībā.
Autoritārais vadonis, arvien būdams nomodā par saviem iedzīvotājiem, nodrošināja botāniskos apstākļus, lai dzimtajā zemē ieaugtu labi un spēcīgi stādi, nevis indīgie, parazitējošie augi.
Šīs sugas pārstāvjus, vai tie būtu vietējās nacionālistu nezāles, Rietumu invāzijas dīgļi vai Krievijas ietekmē saasnojuši, ravēja un aizvāca no glīti iekoptās dobes, un tā būtu mūžīga valdīšana un dzīvošana pa pirmo zorti, ja ik pa pieciem gadiem nevajadzētu mērīt vēlētāju noskaņojuma temperatūru, maksājot meslus demokrātijai – rīkot prezidenta vēlēšanas.
Tomēr 1996. gadā par Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju ieceltā Bobruiskas administrācijas ierēdne Lidija Jermošina, būdama reti sapratīga un paklausīga kundze, nodrošināja, lai valstī saglabātos stabilitāte, un atsevišķas pēcvēlēšanu eksplozijas līdzēja nokārtot omonieši un miliči ar gumijas rundziņām un trokšņu granātām.
Jermošina jau 2010. gadā meta ar greizu aci par sievišķiem demonstrantu rindās – būtu labāk mājās stāvējušas pie plīts un boršču vārījušas!
Kauns sievietei vazāties pa laukumiem! Arī desmit gadus vēlāk Jermošina saskaitījusi 80% atbalstītāju vecajam draugam Lukašenko.
Taču šoreiz zem smagā vāka tautas masu pacietība bij izkususi kā saldējums karstās augusta dienas saulē, un arī sievietes nepalika mājās boršču vārīt, knibināties gar rokdarbiem.
Mierīgie baltkrievi pārvērtās par karstas asins frančiem, pārvarot speclīdzekļiem bruņotu kārtības sargu asu pretestību – mazdūšīgas mājsaimnieces kušināti, bez vadoņiem, tomēr plūda, viļņojās, cēla barikādes uz ielām, protestēdami pret balsu nozagšanu, saukdami pēc taisnīgām vēlēšanām.
Teiksim tā – izskatās, ka attiecības starp tautas masām un lielo Tētu ir stipri elektrizējušās. Un nu lielajā mākslīgo mēslu eksportētāju valstī Lukašenko un pietuvinātajām aprindām nāksies vien strēbt dabīgos, pašu savārītos mēslus.
Ej prom! Ej prom! – pēcvēlēšanu naktī skandēja Baltkrievijas pilsētu ielās izgājušie iedzīvotāju tūkstoši, un sābru tautas dzīvesceļš vakarrīt nepārprotami ievirzījās citās sliedēs.
Diez vai Eiropā iespējama turpmāka valdīšana ar pletni, balstoties vien uz silovikiem un lietojot vardarbību ar brutālu fizisko spēku.
Līdz šim daudzas acis sekoja notiekošajam Baltkrievijā, daudzas rokas cēla akmeņus, lai mestu “pēdējam Eiropas diktatoram”.
Lukašenko izpelnījās tādus pagodinājumus, it kā būtu Luciferam rada. Tirāns, iekrampējies varā, klaji noziedzīga režīma uzturētājs, līdz pēdīgi par sīksto politisko dzīvību iemantojis pašu baltkrievu nodēvējumu – tarakāns.
Pēdējos gados Batjkas koriģētājiem gan likās, ka Baltkrievijas prezidents ir labojies un vairs nav tik dēmonizējams.
Prezidents Lukašenko kā tāds mīlīgs teliņš, kurš zīž no divām govīm – Krievijas un Eirosavienības – un vēl pamanās paslaukt Ķīnas bifeļmāti.
Āre, Batjka tika gaidīts ciemos maijā ES dalībvalstī Latvijā!
Ja būtu gājis viss daudzmaz gludi, angļu valodas skolotājas mazajai rociņai vajadzēja iegulties esošā valsts galvas lielajā plaukstā un bez rūgtuma un ienaida atzīt zaudējumu.
Tomēr pārāk skaistas domas par brīvību bij dzimušas baltkrievu, īpaši jaunās paaudzes galvā.
Pat tādās pilsētelēs, kur agrāk protestēja ne vairāk kā divi indivīdi, tagad tūkstoši mobilizējās iet ielās un gāzt amatā mumificējušos pašreizējo prezidentu.
Lukašenko vairs nenotur kopsoli ar tautu. Pilsoņi atsvešinājušies no gādīgās varas un grib nospiest tarakānu ar kāju. Cilvēkiem ir nepieņemama tālāka eksistence, kad nekas nekust uz priekšu, viss ir pieputējis un aizaudzis zirnekļtīkliem.
Viltīgais Batjka to paredzēja, jau pirms vēlēšanām rūga kā skābuma ķērne, šņāca un kārpīja zemi zem kājām kā bullis, solīdams nepieļaut mordobojus un valdīt ilgi un laimīgi. Diemžēl par vēlu.
Divdesmit seši tikpat kā cietumā pavadīti gadi bez pārmaiņām ir bijis pārāk garš laikposms pat pacietīgai nācijai.
Samiegojusies Baltkrievija mostas – labrīt! Esi sveicināta jaunā realitātē.
