Uldis Šmits: 9. augusta viltus vēlēšanas vairs neatstāj Baltkrievijas tirānam citu izeju 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Baltkrievi tiek biedēti ar Poliju un Lietuvu, aiz kurām stāv NATO, vai ar Eiropu, kas tīko viņus atraut no Krievijas, ievilkt savā politiskajā telpā, lai, Lukašenko vārdiem, ieautu vīzēs un iejūgtu melnstrādnieku darbā.
Kaut gan Eiropas Savienības vadītāji, gandrīz vai taisnodamies, stāsta, ka negrib neko nevienam atraut, arī baltkrievu opozīcijas galva Svetlana Tihanovska uzsver protesta kustības tīri demokrātisko raksturu, kas neskar valsts ārpolitisko kursu.
Rietumu politiķu acīs šī krīze izskatās tāda kā pēcpadomju telpas iekšējā lieta. Minētā attieksme varētu sekmēt vai, pareizāk sakot, pārāk netraucēt Kremļa ieceri faktiski inkorporēt Baltkrieviju Krievijas Federācijā.
Attiecīgais process jau ir ievadīts un pēc Lukašenko 14. septembra vizītes Sočos tiek paātrināts t. s. apvienotās valsts “padziļinātās integrācijas” ietvaros.
Iepriekš Lukašenko, rūpēdamies par savas neierobežotās varas saglabāšanu, tam izrādīja pretestību, taču viss notikušais pēc 9. augusta viltus vēlēšanām vairs neatstāj tirānam citu izeju.
Svarīgāk, lai tāda būtu Baltkrievijas pilsoņiem. Kaut gan viņiem teju visi Rietumu gudrajie dod mājienu – palieciet vien, kur esat, tā jums un īpaši mums būs labāk. Ģeopolitisku un ekonomisku apsvērumu dēļ.
Kremļa polittehnologi ar līdzīgiem argumentiem bruģē “integrācijas” ceļu, bet propagandisti klāsta, ka baltkrievi, kā jau nosaukums rāda, ir krievi, kuri gan reizumis bijuši pakļauti svešām varām un ietekmēm.
Taču vienmēr alkuši no tām atsvabināties. Tas sacīts padomju vēstures grāmatās, no kurām krietni smēlusies Minskas diktatora ideoloģija. Padomju laikos rakstītais kopumā atbilst arī Kremļa tagadējām interesēm, tomēr dažas nostādnes un formulējumi rada problēmas.
Ļeņiniskajā izpratnē baltkrievi pēc ilgiem gadsimtiem, kas pavadīti zem Lietuvas dižkunigaitijas jeb lielkņazistes un Polijas–Lietuvas kopvalsts, tika iekļauti impērijā, ko Vladimirs Iļjičs dēvēja par tautu cietumu.
Kad cietuma vietā izveidojās darbaļaužu tēvija, boļševiku nacionālā politika bija pakārtota pasaules revolūcijas mērķim un viņi savā ziņā ņēma vērā baltkrievu izsenās kultūras saiknes ar poļiem un lietuviešiem, tāpēc 1919. gadā izveidoja Lietuvas–Baltkrievijas PSR.
Tiesa, šis veidojums, kurā viena no redzamākajām figūrām bija Vilhelms Knoriņš (30. gados “VK(b)P vēstures īsā kursa” redkolēģijas vadītājs), pastāvēja ļoti neilgi, jo lietuvieši izcīnīja neatkarību, bet baltkrievu mēģinājums cieta sakāvi.
Tomēr Padomju Savienībā viņiem ierādīja atsevišķu administratīvi teritoriālu platību “nacionālās” republikas statusā.
Vēlāk Lielā terora posmā par to dzīvības cenu maksāja daudzi baltkrievu kultūras elites pārstāvji, kuri nonāca NKVD sastādītajos “nacionālo fašistu” vai “poļu” sarakstos.
Otrā pasaules kara sākumā, kad Polija tika iznīcināta un tās teritorija brālīgi sadalīta starp nacionālsociālistisko Vāciju un PSRS, līdzīgs liktenis piemeklēja Austrumpolijā dzīvojošos baltkrievus un ukraiņus – Polijas pilsoņus, jo saskaņā ar Molotova–Ribentropa paktu viņi nu bija nokļuvuši Staļina ietekmes sfērā, respektīvi, čekas nagos.
Turklāt sagrābto zemju iemītniekiem 1939. gada rudenī vajadzēja “ievēlēt” priekšstāvjus, kuru vienīgais uzdevums bija lūgt uzņemšanu Padomju Savienībā.
Pēc diezgan vienprātīga atzinuma Baltkrievija proporcionāli iedzīvotāju skaitam bija Otrajā pasaules karā visvairāk cilvēku upurus nesusī zeme. Šis fakts bieži ir ticis ideoloģiski ekspluatēts, bet reti kad attēlots visā samezgloto norišu sarežģītībā un traģismā.
Kā daudzas frontes izgājušā rakstnieka Vasiļa Bikava darbos. Nav nejaušība, ka viņš PSRS sabrukuma priekšvakarā kļuva par vienu no Baltkrievijas Tautas frontes dibinātājiem, un, kad izveidojās “Eiropas pēdējā diktatūra”, devās politemigranta gaitās.
Šodien uz tranšejās gulējušā Vasiļa Bikava biogrāfijas fona diezgan smieklīga izskatās gan Lukašenko plātīšanās ar šaujamo, gan Putina iztēlošanās par lielās uzvaras īsteno mantinieku vai iemiesotāju.
Nevilšus jāatceras Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas apceres par “sarkano cilvēku” jeb komunistiskā eksperimenta mēģenē radītu būtni, kas gatavs izciest jebko un noticēt jebkam.
Padomju un pēcpadomju Baltkrievijā eksperiments šķietami izdevās. Līdz brīdim, kad galveno sarkano cilvēku pārsteidza viņa noniecinātā baltsarkanbaltā karoga krāsu jūra.
No kurienes? – vaicā pārsteigtā Minska, bargi raudzīdamās uz Briseli, kas rausta plecus. Bet šajās no sendienu simboliem aizgūtajās krāsās ir iekodēta arī eiropeiskā identitāte.
Baltkrievu kaimiņzemes Ukrainas agrākais premjers Arsēnijs Jaceņuks pagājušā mēneša beigās “Financial Times” publicētā rakstā “Eiropai vajadzīgs jauns plāns attiecībā uz Baltkrieviju un Austrumeiropu” salīdzina Rietumu politiku ar tagad ierasto sociālo distancēšanos.
Izturēšanās ir itin lādzīga un izpaužas dažādās pievilcīgās formās (ES Austrumu partnerība, asociācijas līgumi u. c.).
Kas netraucē Kremlim uzlūkot ārpus ES palikušās teritorijas kā iekārojamu placdarmu hibrīdkaram pret Eiropu. Tāpēc šī pieklājīgā distancēšanās aizstājama ar skaidru vēstījumu, ka dalība ES vai NATO ir sasniedzams mērķis visām atbilstošu izvēli izdarījušajām Eiropas nācijām.
Patiesībā tā ir Ukrainas un Gruzijas jau bieži izteikta, taču bez jēdzīgas atbildes palikusi prasība.
Vēl jautājums, vai Baltkrievija tai pievienosies. Tomēr svarīgākā ir un būs pagātnes pieredzē un interpretācijā balstītas izvēles iespēja.
