Nemieros aizturēti tūkstošiem cilvēku, vairāki simti ievainoti. Baltkrievija ar baltsarkanbalto karogu 4
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Baltkrievijā nerimst protesti pret 9. augustā notikušo prezidenta vēlēšanu viltošanu un autoritāro prezidentu Aleksandru Lukašenko, kas bieži pārauguši protestētāju sadursmēs ar drošības spēkiem.
Nemieros aizturēti tūkstošiem cilvēku, vairāki simti ievainoti – tā vēsta sabiedriskie mediji. To nedrīkst nepamanīt, esam kaimiņi, un viņu brīvības centieni ir jāatbalsta.
Ja pats neesi šo notikumu virpulī, ne vienmēr ir viegli izprast notiekošo, tāpēc par baltkrievu sāpi izvaicāju Latvijā dzīvojošos baltkrievus, kam ir cieša un tieša saikne ar savu etnisko dzimteni.
Aleksandrs Lukašenko, kurš Baltkrievijā atrodas pie varas kopš 1994. gada, ir izveidojis valstī autoritāru režīmu un panācis, ka viņa galvenajiem konkurentiem lika šķēršļus kandidēt 9. augusta prezidenta vēlēšanās.
Tostarp 37 gadus vecajai Svetlanai Tihanovskai, kura kandidēja sava aizturētā vīra blogera Sergeja Tihanovska vietā. Jau viņas priekšvēlēšanu mītiņos, kas piesaistīja plašas cilvēku masas, sabiedrība izteica neapmierinātību ar Lukašenko despotisko režīmu.
Vēlēšanās A. Lukašenko esot saņēmis 80,1% balsu, bet opozīcijas kandidāte Svetlana Tihanovska – 10,1%, taču opozīcija uzskata, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti un vēlēšanās pārliecinoši uzvarējusi Tihanovska. Arī Eiropas Savienība Baltkrievijas vēlēšanu rezultātus neatzīst.
Tihanovska paziņoja: “Mēs uzvarējām, bet mūsu uzvaru cenšas nozagt. Tieši tāpēc cilvēki izgāja masu protestos, tieši tāpēc sākās streiki.” Batsarkanbaltais karogs nu plīvo ne vien Minskā, bet arī Gomeļā, Grodņā, Vitebskā, Mozirā, Mogiļevā, Brestā, Žlobinā, Baranovičos un citās Baltkrievijas pilsētās.
Gribēt nenozīmē spēt
Kas liecina, ka A. Lukašenko vairs nespēj vadīt valsti? Pirmkārt, viņa vājumu pierāda vardarbīgā attieksme pret opozīciju, meli, liekulība, arī dižošanās, ka Covid-19 aizies garām, un nepiesargājoties (tautu tas īpaši saērcināja)…
Otrkārt, valsts ekonomiskās likstas. Nav noslēpums, ka V. Putins pārdzīvo par PSRS sabrukumu, veco vairs neatgūt, viņa mērķis radīt līdzīgu savienību, kāda bija PSRS. Tāpēc Krievija karoja ar Gruziju, joprojām veic karadarbību Ukrainā.
Putina interešu zonā ir arī postpadomju Baltkrievija, kuru Lukašenko vadījis tā, it kā Padomju Savienība nekad nebūtu sabrukusi un pastāvētu vēl šodien, – viņš pastāvīgi ir noraidījis Rietumu aicinājumus liberalizēt pastāvošo kārtību, līdz ar to valstij pieder daudzi uzņēmumi, kas veido ap 70% no valsts ekonomikas.
Daudzi no Baltkrievijas uzņēmumiem strādā ar novecojušām metodēm, tie nav rentabli, un to modernizācijai ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi, kas, visticamāk, vienkārši neatmaksātos. Līdz ar to ārvalstu investori ir piesardzīgi, privātie nemaz nevēlas ieguldīt savu naudu Baltkrievijā.
Pašreizējo politisko situāciju raksturo ieraksts internetā: “Konflikts starp Baltkrievijas varasiestādēm un sabiedrību pārvēršas ģeopolitiskā krīzē, kad baltkrievi apšauba “brāļu” attiecības ar Krieviju. Krievija, atbalstot Lukašenko, tagad ir atbildīga par savu sadismu un vardarbību; par mocītajiem, aizturētajiem, pazudušajiem. Krievija ir atbildīga par gatavību pārvērst Baltkrieviju par Staļingradas tiltu karā ar Rietumiem. (Nata Radina, mediju uzņēmuma “charter97.org” galvenā redaktore)”
Ar varu mīlēt nepiespiedīsi
Pašlaik Baltkrievija ir ļoti nozīmīgu pārmaiņu priekšā. Tās autokrātiskais prezidents par visām varītēm cenšas turēties pie varas un nosoda visus, kas nostājas pret viņa režīmu.
Tas neliecina par spēcīgu, garā stipru personību, jo gudrs vadītājs, saprazdams, ka sabiedrības lielākā daļa viņu vairs nepieņem, atkāptos un ļautu rīkot jaunas vēlēšanas, lai dotu iespēju valsti vadīt kādam citam censonim, kam ir sabiedrības uzticība.
Turklāt cietsirdība tikai vairo pretdarbību… Vardarbīgi apspiežot protestus, Baltkrievijā cietuši vai aizturēti tūkstošiem cilvēku. Daudzi aizturētie ir spīdzināti, piemēram, ANO cilvēktiesību eksperti saņēmuši ziņojumus vismaz par 450 gadījumiem, kad Baltkrievijā pēdējās nedēļās masu aizturēšanas gaitā notikusi ieslodzīto spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās pret ieslodzītajiem.
Kaut arī Lukašenko varas pārstāvji centušies bloķēt internetu, lai slēptu informāciju, tomēr patiesība nāk gaismā. Piemēram, Kamennajagorkas mikrorajonā spēka struktūras lietojušas asaru gāzi, bet pirms tam protestētāji tur uzcēla barikādes un bloķēja vairākas satiksmes joslas.
Aculiecinieki informēja, ka pie tirdzniecības centra “Magņit” Petrovščinas mikrorajonā cilvēki izklīdināti ar gumijas lodēm. Vairāki pazīstami Baltkrievijas valsts mediju žurnālisti un raidījumu vadītāji ir uzrakstījuši atlūgumus un par to paziņojuši savās lapās sociālajos tīklos.
Piemēram, raidsabiedrības ATN raidījumu vadītājs Jevgeņijs Perlins, telekanāla STV raidījumu vadītāja Tatjana Borodkina un radioraidījumu vadītājs Aleksandrs Šusters. Atlaisto žurnālistu vietā ieliek Krievijas impēriskās ideoloģijas paudējus.
Inteliģences spēcīgā balss
Savdabīgu streiku pieteica Baltkrievijas Valsts filharmonijas biedrības darbinieki, kuri protestu pārvērta par mākslu. Viņi uz sejas maskām bija uzkrāsojuši melnu krustu un no burtiem izveidojuši frāzi “Mana balss tika nozagta”.
Stāvot uz kultūras iestādes pakāpieniem, viņi dziedāja Baltkrievijas reliģisko himnu “Магутны Божа”. Piebilstams, ka arī vairākas vadošās reliģiskās organizācijas ir kritiski noskaņotas pret Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko asiņaino režīmu un pieprasa gan pārtraukt varas struktūru visatļautību un vardarbību, gan politieslodzīto atbrīvošanu.
Piemēram, pēc aģentūras BNS ziņām, Baltkrievijas katoļu baznīcas vadītājs, Minskas un Mogiļevas arhibīskaps metropolīts Tadeušs Kondrusevičs, kurš bija piedalījies dievkalpojumos Polijā, atceļā netika ielaists Baltkrievijā.
Tas noticis saistībā ar to, ka izplatījis publisku paziņojumu, kurā kā rupju sirdsapziņas brīvības un ticīgo tiesību pārkāpumu nosodījis Baltkrievijas OMON rīcību 26. augustā, kad omonieši uz laiku bloķēja Minskas Sarkanās baznīcas durvis, neizlaižot no dievnama daļu tur patvērušos protestētāju un draudzes locekļu.
Viņš atgādināja, ka saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju cilvēkiem ir tiesības lūgties, netraucēti ieejot dievnamā un atstājot to, un uzsvēra, ka šāda spēka struktūru rīcība nepalīdz mazināt spriedzi un atjaunot mieru un saskaņu sabiedrībā. Pēcāk metropolītu nomainīja pret Lukašenko ielikteni līdzšinējo Barisavas (Borisovas) arhibīskapu Benjamiņu.
Prognoze, kas notiks turpmāk
Pilnīgi skaidrs, ka protests sācies pilnībā no pilsoniskās sabiedrības un saistīts ar baltkrievu neapmierinātību ar Lukašenko režīmu. Pats Lukašenko, kā vēsta “Radio Brīvība”, teic, ka Baltkrievijā protesti esot organizēti pēc “krāsaino revolūciju metodikas” ar iejaukšanos no ārvalstīm.
“Svarīgi saprast, ka Lukašenko grib būt kungs savā valstī, nerēķinoties pat ar baltkrievu sabiedrības vēlmi, turklāt draudzība ar Krieviju ir visai nosacīta, jo viņš negribētu pieļaut, ka Baltkrievijā būtu divi kungi (domāta Putina ietekme)… Turklāt Putins samazinājis finansiālo atbalstu Baltkrievijai un nepārprotami vairs negrib subsidēt padomju tipa novecojušo ekonomiku.
Sākotnēji taču izskanēja Lukašenko apsūdzības, ka nekārtības Baltkrievijā esot gatavojuši Krievijas «vagnerieši» – 32 Krievijas pilsoņi, kurus arestēja. Nu tie atdoti Krievijai un par viņiem aizmirsīs, taču tā arī nav skaidrības, kāpēc tie bija iesūtīti kaimiņvalstī…
Vai Krievija militāri iejauksies, kā tas notika Ukrainā pēc tam, kad līdzīga tautas sacelšanās 2014. gada februārī gāza Kremlim draudzīgo valsts prezidentu?
Domājams, ka ne, jo Baltkrievijas notikumi nav tiešs drauds Kremlim, turklāt Putins nav militārists, karotājs, bet gan VDK struktūras pārstāvis, kam ir citi paņēmieni, piemēram, prasme iefiltrēties citās valstīs un manipulēt ar tur notiekošo, novākt opozicionārus, izvērst diversijas, tas izmaksā daudz lētāk nekā militāra iejaukšanās,” uzskata Aleksejs Grigorjevs, eksperts bijušo PSRS republiku jautājumos.
Viņaprāt, Svetlana Tihanovska būs pārejas laika atmodas simbols, tad nāks cits. Krievijai ir izdevīgi abi iznākumi – ja Lukašenko saglabās varu, tā būs novājināta, ja pie varas nonāks kāds no opozīcijas kandidātiem, nav pārliecības, vai arī viņš nebūs saistīts ar Kremli. Daudziem Lukašenko varas pietuvinātajiem patlaban ir nervozs laiks, jo nezina, uz kuru pusi mesties, kurā pusē kritīs tas ābols…
Uzziņa
1918. gada 25. martā Minskā proklamēja Baltkrievijas Tautas Republiku. Šai valstij bija savs karogs – baltsarkanbaltais –, ģerbonis, himna un pilsoņiem pases, taču par pilnvērtīgu valsti proklamētā demokrātiskā Baltkrievija tā arī nekad nekļuva.
Lai gan pašreizējais Baltkrievijas valstiskums netiek saistīts ar simt gadu seno valstiskumu, trimdā joprojām darbojas Baltkrievijas Tautas Republikas Rada, kas ir pasaulē vecākā joprojām strādājošā trimdas valdība.
Uzziņa
Baltkrievu kopiena ir otra lielākā etniskā minoritāte Latvijā. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, kopš 2020. gada 1. janvāra Latvijā dzīvo 65 315 baltkrievi (3,1% no iedzīvotāju skaita) – no tiem 28 455 Latvijas pilsoņi, 29 796 – nepilsoņi.
Latvijas rokasspiediens Baltkrievijai
* Latvija ir gatava pieņemt politiskā patvēruma meklētājus no Baltkrievijas, to gan darot atbilstoši likumiem un Covid-19 situācijā noteiktajām epidemioloģiskajām drošības prasībām.
* Latvijas ārlietu ministrs pieņēmis lēmumu uz nenoteiktu laiku liegt Latvijā ieceļot 30 Baltkrievijas amatpersonām.
* Latvijas valdība piešķīrusi 150 tūkstošus eiro Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības un neatkarīgo mediju atbalstam. Daļu no šīs summas novirzīs, lai sniegtu juridisko, psiholoģisko un medicīnisko palīdzību personām, kuras ir cietušas no cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā pēc vēlēšanām.
* Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ir sākusi kampaņu, lai piesaistītu augsta līmeņa informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomas speciālistus no Baltkrievijas. Savukārt Rīgas Tehniskā universitāte esot gatava uzņemt arī Baltkrievijas pilsoņus, kuriem viņu politiskās nostājas dēļ ir liegts turpināt mācības augstskolās dzimtenē.
Uzziņa
Baltkrievu biedrības Latvijā
* Līdz ar neatkarīgās Latvijas Republikas nodibināšanu 1920. gadā baltkrieviem piešķīra nacionālās minoritātes statusu, Latvijas pilsonības un nacionālās kultūras autonomijas tiesības.
* Latgalē, kur to bija visvairāk, 1921. gadā vietējā baltkrievu inteliģence nodibināja kultūras un izglītības biedrību “Tēvija” (“Бацькаушчина”), kas 20. gados atvēra vairāk nekā 50 skolu, kā arī ģimnāzijas Ludzā, Daugavpilī un Rīgā. Mācības tajās noritēja dzimtajā valodā ar padziļinātu valsts valodas apguvi. Tas viss ļāva Latvijas baltkrieviem saglabāt savu nacionālo identitāti un vienlaikus integrēties Latvijas valstī.
* Patlaban Latvijā ir savs desmits baltkrievu biedrību, kuru pārstāvji nostājušies gan Lukašenko, gan protestētāju – opozīcijas līderes Svetlanas Tihanovskas pusē.
* Redzamākās un lielākās Latvijas baltkrievu organizācijas ir “Prameņ” un “Svitanak” (Rīgā). Aktīvi darbojas arī, piemēram, kopiena “Belaja Rusj” un kopiena “Mara” Liepājā, “Spadčina” Ventspilī, Baltkrievu kultūras centrs un biedrība “Uzdim” Daugavpilī, baltkrievu biedrība “Verbica” Dagdā…
* 19. septembrī Daugavpilī Vienības nama koncertzālē plkst. 14 baltkrievu kultūrizglītības biedrība “Uzdim” kopā ar Baltkrievu kultūras centru mūs aicina uz pasākumu “II baltkrievu autordziesmu festivāls”!
Reāli stāsti
Tatjana Kazaka, Latvijas baltkrievu kultūras biedrības “Svitanak” priekšsēdētāja: “Tā nu sagadījies, ka mana dzimšanas diena ir 30. augustā, vienā dienā ar Lukašenko. Protestētāji viņam 66 gadu jubilejā bija veltījuši savdabīgas dāvanas, piemēram, no kartona izgatavotu tualetes podu ar uzrakstu: “Saša, aizskalojies!”, kā arī zārku un rotaļlietu milicijas automašīnas, kurās mēdz ievietot aizturētos.
Daudzi ieslēdza kabatas lukturīšus, kas simbolizēja dzimšanas dienas sveces, un aicināja, lai Saša iznāktu tās nopūst. Mūsu biedrības baltkrievi ir pret Lukašenko vardarbīgo un nedemokrātisko režīmu. Strauji mostas tautas pašapziņa, tā nav inspirēta no kādas ārvalsts.
Kādā anonīmā intervijā uzzināju, ka spēka struktūras arī pašas provocē nemierus, piemēram, Baranovičos instruktori apmācījuši, kā tos izraisīt ar dūmu svecēm… Arī Latvijas baltkrievi atbalsta savējos un grib pārmaiņas.
Par to liecina vēlēšanu rezultāti Baltkrievijas vēstniecībā Rīgā, kur piedalījās 91% te dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu, no kuriem 66,5% savas balsis atdeva par opozīcijas līderi Tihanovsku, bet par Lukašenko tikai 28,9% (pārējie savas balsis atvēlēja citiem trīs prezidenta amata kandidātiem). Tas nepārprotami liecina, ka vairākums Latvijā dzīvojošo baltkrievu iestājas par pārmaiņām.”
Tatjana (uzvārdu nevēlējās nosaukt), Daugavpils baltkrievu kultūras biedrības “Uzdim” (tā darbojas jau 28. gadu) dalībniece: “Mūsu biedrības uzdevums – baltkrievu nacionālās atdzimšanas, valodas, kultūras, gara un morāles, vēsturiskās atmiņas veicināšana, Latvijas Republikas Baltkrievijas kopienas nacionālās pašapziņas, izglītības, kultūras saglabāšana un attīstīšana, sakaru uzturēšana ar Baltkrieviju.
Es Latvijā dzīvoju kopš 1982. gada, mums visiem ir radi Baltkrievijā, tāpēc īpaši sekojam līdzi pašreizējiem notikumiem. Neesam klātesoši aculiecinieki notiekošajam, informāciju kā vairākums gūstam no masu informācijas līdzekļiem, tāpēc grūti spriest, kam taisnība…
Uzskatos sašķēlušies pat radi. Protams, uztraucamies, pārdzīvojam, taču uzsveru galveno – viss ir pašu baltkrievu rokās. Kādu valsti izveidos, tā arī dzīvos. Ja rīkosies gudri, paldies Dievam, mēs būsim priecīgi.”
Jevgenijs Ļeškevičs, loģistikas kompānijas darbinieks: “Man ir 39 gadi, Latvijā dzīvoju desmit gadus, te arī esmu apprecējies. Dzimtenē palika mamma, tētis un brālis.
Protams, pārdzīvoju par notiekošo – notikumiem sekoju līdzi sabiedriskajos medijos, ar tuviniekiem sazinos ar īsziņām. Neapmierinātība bija jūtama jau agrāk… Es atbalstu pozitīvas pārmaiņas – tautas griba ir jāņem vērā, protesta vilnis uzbangoja no pašas tautas, nevis importēts no Čehijas, Polijas vai ASV un Ukrainas, kā dažreiz mēdz propagandēt Lukašenko piekritēji. Manuprāt, attīstībai, mērķu īstenošanai jānotiek miermīlīgi.”
Ignats Petručiks, seniors Cēsu apkaimē: “Esmu no daudzbērnu ģimenes, pārcietis vairākus likteņa triecienus, tēvu nošāva nacisti… Latvijā dzīvoju jau kādus piecpadsmit gadus – kad Baltkrievijā nomira mana dzīvesbiedre, negribēju tur vairs palikt.
Devos prom arī cita iemesla dēļ – necietu Lukašenko režīmu. Sešdesmit sešu gadu vecumā savu neapmierinātību esmu paudis arī publiski ielās, drošības iestādes mani jau pazina pēc sejas, protestējot gadījies arī izdauzīt skatlogu… Reiz, aplencot protestētājus, mani neaiztika tikai tāpēc, ka biju uz kruķiem… Taču sapratu, ka mani var piedauzīt kādā tumšā vārtu rūmē.
No kurienes man ir šis nemiera gars? Acīmredzot no vecākiem, kas neiestājās kolhozā, kopa savu saimniecību, bija noskaņoti pret boļševismu. Latvijā guvu patvērumu, sastapu uzticamu draudzeni, vēlāk izveidojām ģimeni.
Skumji, ka šogad viņa aizgāja mūžībā, esmu palicis viens. Domājat, ka Lukašenko režīmu neieredz tikai jaunatne? Nē, arī vecākā paaudze sapratusi, ka vajadzīgas pozitīvas pārmaiņas, jo katram senioram ir kāda atvase, kas redz, kā dzīvo brīvajā pasaulē. Kāpēc ielās neiziet vecāka gadagājuma ļaudis? Tāpēc, ka pārcietuši kara šausmas, dažādas citas netaisnības, ir piesardzīgi.”
