Uldis Šmits: Makrona attieksme pret Maskavu paliek bez izmaiņām. Ko tas nozīmē Rietumiem? 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saistībā ar Emanuela Makrona vizīti Lietuvā un Latvijā galvenā tēma, ko apsprieda Francijas presē un varbūt arī Rietumos kopumā, bija Baltkrievija.
Brauciena priekšvakarā žurnālistus pārsvarā interesēja, vai Francijas prezidents Viļņā tiksies ar baltkrievu opozīcijas Koordinācijas padomes vadītāju Svetlanu Tihanovsku.
Iepriekš trimdiniece bija izteikusi aģentūrai AFP cerību, ka Makrons varētu uzņemties vidutājību vai būt viens no vidutājiem opozīcijas sarunās ar varas turētājiem Minskā, kā arī iespaidot Putinu, ar kuru viņam ir labas attiecības.
Jo šobrīd Lukašenko režīms rēķinās vienīgi ar Kremļa nostāju.
Savukārt Makrons tieši pirms došanās uz Lietuvu intervijā nedēļrakstam “Journal du Dimanche” pastāstīja, ka zvanījis Putinam 14. septembrī: “Es viņam teicu, ka Krievijai jāuzņemas zināma loma un šī loma var būt pozitīva, ja viņš pamudina Lukašenko respektēt vēlētāju patieso izvēli un atbrīvot politieslodzītos. Tas bija pirms piecpadsmit dienām, taču nekas nav noticis.”
Jāšaubās arī, vai tik drīz notiks un vai Kremlis ir noskaņots gaidītās labvēlīgās pārmaiņas sekmēt.
Lai gan Makrons, jau būdams Viļņā, pavēstīja, ka Putins esot “izrādījis savu piekrišanu” (nevis skaidri un gaiši piekritis) tam, lai Baltkrievijas krīzes risināšanā iesaistītos Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, kura tad nu īstenos nepieciešamo starpniecību varas mierīgas nodošanas procesā.
Īstas pārliecības par to gan laikam nav nevienam. Pat Makronam, kurš preses konferencē klāstīja: mēs nevaram rīkoties tā, it kā Eiropa būtu sala, tālu no Krievijas, bet kaimiņu būšana prasa stratēģisku sadarbību, lai kopā veidotu “drošības arhitektūru”, kas ļauj izvairīties no eskalācijas un cīnīties pret dezinformāciju un destabilizāciju.
Galu galā, kā viņš sacīja, mūs saista ģeogrāfija un vēsture. Jā, (ielāgojot baltiešu pagātnes pieredzi) vēsture “reizēm tās sliktākajās izpausmēs”.
Tomēr vēl šobaltdien pastāv “drošības arhitektūras” stilu atšķirības. Kremļa gaumei atbilst politiskie veidojumi, kas līdzinās Putina varas vertikālei vai radīti tās ietekmē.
Maskavas uztverē nekas cits nemaz neiederas pēcpadomju telpā, kur jebkādi pārbūves mēģinājumi spēj kļūt par nelāgu piemēru un apdraudēt diktatūru pašā Krievijā.
Tiesa, konkrētajā gadījumā Putins varbūt arī gribētu uzņemties viņam atvēlēto “pozitīvo lomu”, jo Lukašenko nav Kremlī diez cik ieredzēta persona.
Tomēr gara radinieks, ko nedrīkst ļaut tik vienkārši nomest nieka iemeslu, proti, viltotā vēlēšanu rezultāta un asiņaini apspiesto masu protestu dēļ.
Iespējams, Lukašenko šķietami pienācīgai izvadīšanai jau sagatavots scenārijs – viņa bez pārlieka entuziasma ierosinātā konstitūcijas reforma, kura pavērtu ceļu jaunām vēlēšanām.
Un kuras vainagojums, pēc ieceres autoru domām, būtu Baltkrievijas “integrēšana” Krievijas sastāvā. Tad atliek jautājums, vai baltkrievi šādu izkārtojumu pieņems.
Viņi katrā ziņā ir sagādājuši diezgan lielu pārsteigumu Rietumeiropas politiķiem. Tāpēc Francijas prezidentam oficiālajā vizītē Lietuvā nācās tik daudz runāt par Baltkrieviju, paust atbalstu baltkrievu opozīcijai un drosmīgajai pilsoniskajai sabiedrībai.
Tēma jau bija krietni izsmelta, iekams viņš turnejas turpinājumā ieradās Rīgas pilī, kur Makrons publiski atkārtoja diezgan daudz ko no Viļņā teiktā, taču pārsvarā par stratēģisko dialogu ar Krieviju, respektīvi, oficiālo Maskavu un “drošības arhitektūru”.
Cik noprotams, Makrona attieksme šajā jomā paliek bez īpašām izmaiņām. Bet tas varētu nozīmēt, ka Rietumus gaida jauni pārsteigumi.
