Baltijas vēsums ir tikai šķietamība. Saruna ar Kseniju Sidorovu 0
Sestdien, 6. oktobrī, plkst. 19 Lielajā ģildē skanēs akordeonistes Ksenijas Sidorovas jubilejas koncerts. Neilgi pirms tā LA.lv bija ekskluzīva iespēja aprunāties ar mūziķi pa telefonu.
30 gadi ir apaļš cipars, tomēr jubilejas koncertus parasti sāk rīkot pie lielākiem gadskaitļiem…
(Smejas) Koncerts vienkārši tā nosaukts, jo Latvijai ir jubileja, man ir jubileja, un ir pagājuši pieci gadi kopš mana pēdējā solokoncerta. Es gan braucu uz Latviju diezgan bieži, bet parasti koncertēju kopā ar orķestriem, kamerorķestriem. Šī ir iespēja satikties ar tiem, kuri nāk uz maniem koncertiem un ir kļuvuši kā ģimene. Jubileja kā vēl viena iespēja nospēlēt savai publikai.
Kā izvēlējāties programmu šim koncertam?
Bieži jubilejas koncertos mākslinieki spēlē vai dzied populārākos skaņdarbus. Man katra uzstāšanās ir liela atbildība pret instrumentu un repertuāru, jo man svarīgi, lai akordeonu atzīst par klasisku, nopietnu instrumentu. Tādēļ apzināti ieliku vairākus Baha skaņdarbus, kā arī tieši akordeonam rakstītus skaņdarbus. Tas būs svinīgs koncerts un nopietni skaņdarbi, bet, protams, uz bis – arī klausītāju mīļākās kompozīcijas.
Kuras ir jūsu mīļākās uzstāšanās vietas, un kādi salīdzinājumā ir Latvijas klausītāji?
Latvija, kura ir diezgan maza valsts, tomēr muzikāli ļoti attīstīta. Vēl pagājušajā nedēļā satikāmies uz kafiju ar Marinu Rebeku, kura tagad dzied Madrides operā un par to tieši runājām. Latvija ir maza valsts, taču tajā diezgan liels procents cilvēku klausās klasisko mūziku, un ir patīkami, ka starp klausītājiem ir salīdzinoši daudz jaunu cilvēku.
Protams, patīkami koncertēt arī Vācijā, nākamgad Šveicē Turnhallē būšu rezidente kopā ar Pāvo Jervi, tā būs pavisam cita atbildība. Un šogad man pirmo reizi būs iespēja spēlēt Karnegiholā, ļoti gaidu šo koncertu, tajā pievienosies arī mana ģimene.
Kā gatavojaties koncertiem? Akordeona spēle ir fiziski diezgan smaga nodarbe…
Man vispār patīk veselīgs dzīvesveids, un es diezgan daudz laika pavadu fitnesā. Protams, muzicējot palīdz tas, ka tu sporto, jātrenē arī fiziskā izturība, ne tikai mūzika. Ja ir tik daudz braucienu, svarīgi, lai spētu izturētu.
Vai ir kas tāds, kā jums pietrūkst no Latvijas?
Ja tas būtu kas taustāms – kāds produkts, piemēram, kefīrs vai biezpiens, to varētu atrast arī Madridē. Es aizbraucu no Latvijas, kad man bija 16 gadu, un toreiz bija lietas, pēc kurām es ilgojos, protams, vecāki. Bet galvenokārt tā ir attieksme.
Var šķist, ka cilvēki Baltijā ir vēsāki nekā šeit, Spānijā, kur jau no pirmās dienas garāmgājēji uz ielas smaidīja, un es uzreiz jutos kā zivs ūdenī. Bet ar laiku tu saproti – tās ne vienmēr ir patiesās emocijas, tev var arī iedurt mugurā. Turpretī Latvijā, ar kādu iepazīstoties, šķiet – viņš ir tik auksts, ka nesaproti, – patīc viņam vai ne, bet, kad cilvēki atveras, viņi var kļūt par labākajiem draugiem uz mūžu. Tas Baltijas vēsums ir tikai šķietamība, zem tā slēpjas īstas, patiesas emocijas, kas ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, ja gribi būt draugos ar kādu. Man joprojām ir draugi, ļoti atbalstoši un patiesi, neraugoties uz manu prombūtni.
