Atis Klimovičs: Baltijas valstis aizstāvēsies! 7
Regulārās krievu militāristu vizītes Latvijas tuvumā liek paskatīties uz aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa 4. maija runu Madonā no gluži konkrēta skatpunkta, atzīstot par atbilstošu esošajiem apstākļiem viņa teikto, ka “esam gatavi par šo valsti cīnīties un arī krist, ja tāda stunda pienāktu”. Teiktais vispirms jāuzklausa pašiem Latvijas iedzīvotājiem, kam tas veltīts galvenokārt. Jāpieņem, ka tā arī noticis, jo lielākā daļa sabiedrības pozitīvi vērtē 1990. gada maijā pieņemto vēsturisko lēmumu, kā arī visu pēc tam sasniegto. Tostarp izturību, kas parādīta 1991. gada janvārī un augustā. Šāds paziņojums ir skaidra vēsts arī mūsu sabiedrotajiem, kam jāzina, ka Latvijas brīvība un demokrātiskā izvēle vispirms rūp tieši mums pašiem. Turklāt vēlams ielāgot, ka rūpes par aizsardzību ir nebeidzams process, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā. Jāatceras gadi, kad dzīvojām pārliecībā, ka par savu drošību Latvijai nāksies rūpēties vien tālās zemēs, galvenās rūpes saskatot miera uzturēšanas kontingentu sagatavošanā.
Kā bijis redzams Ukrainā, svešu spēku iebrukums var atnest vienīgi postu, uz kuru iespējama tikai viena pareizā atbilde jeb bruņota savas zemes aizstāvība. Vēl Krimas sagrābšanas laikā šīs valsts sabiedrība to nebija aptvērusi, bet vēlāk tā kļuva par aksiomu ukraiņu vairākumam. Visu konfesiju mācītāji, izņemot Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu, deva svētību ukraiņu karavīriem paņemt rokās ieroci un aizstāvēt valsti. Un tad, neraugoties uz “neiejaukšanos” ar gandrīz 1000 krievu tanku ievešanu okupētajā Donbasa daļā, agresija tika nobremzēta. To bija nepieciešams redzēt arī simpatizējošajiem sabiedrotajiem, kas atbalstu Kijevai apliecinājuši gan ar sankcijām, gan amerikāņu prettanku ieroču “Javelin” piegādēm.
Latvijas aizsardzības ministra 4. maija runā neizpalika norāde uz vēsturiskiem un traģiskiem pagājušā gadsimta notikumiem. Tas saprotami, jo rūpēs par mūsdienām ik uz soļa sajūtama Latvijas nesenā vēsture. Tā ir tepat – gan valsts izveidošana un cerīgais sapostītās zemes atjaunotnes darbs, gan ar skaidriem ideāliem izaugusī starpkaru Latvijas paaudze, no kuras daudzi atdeva dzīvību Otrajā pasaules karā. Vietā pieminēt vienu no šīs paaudzes pārstāvjiem, pirms nedaudz gadiem aizsaulē aizgājušo ievērojamo latviešu matemātiķi Jāni Menci: “Bet šis fakts – ka var četrpadsmit tūkstošus kā sivēnus salādēt (1941. gada 14. jūnijs), savākt bez pretošanās, jo neviens jau nezināja, kur vedīs, ne prātā nenāca pretoties – nu, tas tak ir kaut kas neiedomājams. Vai tad no šī viena fakta nav jālec gaisā!”
Spriežot pēc mūsu tuvāko sabiedroto lietuviešu un igauņu militāro komandieru vadītāju izteikumiem, par rīcību agresijas gadījumā nenākas šaubīties – trīs Baltijas valstis aizstāvēsies. Šādu rīcību diktē arī ilgais un mokošais valstiskās neatkarības atjaunošanas process, kas noslēdzās vien 1991. gadā. Dramatiski notikumi valstu vēsturē nav viegli izprotami un izdiskutējami. Baltijā viens no tādiem ir 1939. – 1940. gada padošanās Maskavas ultimātam ar sekojošiem pazemojumiem. Var ņemt par pamatu vadošo Latvijas vēsturnieku atziņu, ka sekmīga militāra pretošanās PSRS nebija iespējama un būtu nesusi ļoti lielus upurus, bet var uzklausīt Latvijas bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa teikto, ka nepretošanās atstājusi tautā dziļas rētas. Derīgi padomāt par tiem latviešu virsniekiem, kas tajā laikā atradās Latvijas armijā, bet jau pavisam pēc neilga laika tika noziedzīgi noslepkavoti.
