Baltijas valstis 1939. gada “krēslas zonā”. Saruna ar vēsturnieku Kasparu Zelli 2
Vispārzināms, ka 1939. gada 23. augustā staļiniskās PSRS un nacistiskās Vācijas noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta slepenie papildprotokoli bija galvenais faktors, kādēļ 1940. gada jūnijā Baltijas valstis zaudēja neatkarību.
Padomju Savienībā ilgu laiku noliedza papildprotokolu eksistenci; mūsdienās ar tiem tiek dažādi manipulēts.
“Nenoliedzami, pakts bija traumatisks notikums mūsu nācijai. Ar to joprojām nespējam tikt galā,” teic LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēstures doktors Kaspars Zellis.
Bez zināšanām par noziedzīgo dokumentu, kam šogad aprit 80 gadi un kuru bieži vien dēvē vienkārši par paktu, vispār nav iespējams izprast kontekstu būtībā jebkuram vēstures notikumam, kas 20. gadsimta 40. gados risinājās Baltijā un Austrumeiropas reģionā.
Vēsturnieks Zellis uzsver, ka nav runa tikai par diplomātiju, bet ārkārtīgi plašu procesu bloku – tostarp sociālo un ekonomisko vēsturi, kultūru.
Piemēram, pakta izraisīto notikumu virknes iespaidā Latvija zaudēja pusi savas inteliģences, kas ir milzīgs sitiens nācijai. Tāpat tas atstājis mentālās sekas, kuras jūt mūsdienās, piemēram, kā cilvēki izturas pret varu.
Bez “pakta” nav “ceļa”
Šogad atzīmējam 30. gadadienu kopš 1989. gada 23. augusta “Baltijas ceļa”, un arī šo notikumu nevar izprast bez zināšanām par 1939. gada 23. augustu.
“Bez tām mēs vispār nevarētu saprast 80. gadu beigu notikumus Baltijā. Kāpēc mītiņos un demonstrācijās bija lozungi, kas pieprasīja Molotova–Ribentropa pakta anulēšanu? Kāpēc cilvēki stājās rindā cauri visām trim Baltijas valstīm? Otrais pasaules karš jau pamazām kļūst par krēslas zonu, jo aiziet pēdējie, kas to pieredzējuši. Bet “Baltijas ceļš” nav krēslas zona. Ir vēl daudz cilvēku, kas tajā piedalījās. “Baltijas ceļš” ir iespiedies mūsdienu sabiedrības atmiņā, tādēļ šobrīd, kad tiek organizētas dažādas piemiņas akcijas, tās būtībā aktualizē ne tikai atmodas procesus, bet arī to, kas Latvijā notika 1939. gadā,” skaidro vēsturnieks.
No Latvijas neatkarības saglabāšanas idejas viedokļa svarīgi, ka padomju okupācijas periodā 23. augusts trimdai bija regulārs pamats, lai rīkotu dažādas protesta akcijas, atgādinātu un skaidrotu Rietumu sabiedrībai, kas ar Latviju, Igauniju, Lietuvu notika 1940. gadā.
Padomju okupētās Latvijas sabiedrībā, atskaitot disidentu aprindas, zināšanas par paktu bija nesalīdzināmi vājākas: “Stūros runāja, ka krievi mūs okupējuši, bet kā un kāpēc, tas nevienam īsti nebija skaidrs.”
Zellis to salīdzina ar vecmāmiņas fotoalbuma skatīšanos, kad pēkšņi ieraugi kādu radinieku vācu formā, bet ģimene nemaz nevēlas stāstīt, kas šis cilvēks ir un kāpēc viņam tāda forma. Iepazīšanās ar Molotova–Ribentropa pakta “mantojumu” salika punktus uz daudziem “i” un ieviesa pilnu ainu pat dzimtu vēsturē. Un tas notika tikai atmodas gados, kad informācija par paktu beidzot sasniedza arī plašus sabiedrības slāņus.
“Protams, tagad var strīdēties, kurš bija pirmais, kas toreiz par to sāka runāt. Nenoliedzami, ka sabiedrībā lielākā atbalss bija Mavrika Vulfsona runai Latvijas PSR Radošo savienību plēnumā 1988. gada 2. jūnijā, kaut arī vēl pirms viņa radošajās savienībās par to runāja Arnolds Klotiņš. Kuram no viņiem pienāktos “pirmā loma”, tas ir strīdīgs jautājums,” spriež vēstures doktors.
Lielvaru ķetnās
Molotova–Ribentropa paktu bieži sauc par “kara paktu”, ar to saprotot, ka tas izraisījis Otro pasaules karu. Vēsturniekiem nepatīk prātot, vai karš būtu bijis arī bez šīs vienošanās, jo tās jau ir tikai spekulācijas.
“Vai Hitlers būtu uzbrucis Polijai bez pakta? Visticamāk, būtu. Jautājums, kāda tad būtu bijusi PSRS reakcija. Polijas kampaņu Hitlers sāka plānot vēl pirms sarunām ar Maskavu. Tātad nodoms virzīties uz austrumiem jau bija. Jautājums vienīgi, cik tālu,” komentē Zellis.
Nacisti baidījušies, ka Polijas iekarošana bez Maskavas ziņas varētu izsaukt Padomju Savienības militārās darbības pret Vāciju nolūkā atkarot 1920. gadā pazaudētās Ukrainas un Baltkrievijas rietumu teritorijas. Var strīdēties, cik lielā mērā ņemami par pilnu Hitlera “Mein Kampf” izklāstītie plāni, tostarp par “jaunu zemju” iekarošanu Krievijā, taču fīrers jau no tiem nekad arī neatteicās.
“Mein Kampf” nebija vienīgā Hitlera grāmata. 1928. gadā viņš sacerēja vēl otru, kurā izklāstīja savas ārpolitikas koncepcijas. Tā gan viņa dzīves laikā netika izdota. Manuskriptu 60. gados atrada Vācijas arhīvos un izdeva pēc debatēm, vai tas ir oriģināls vai viltojums.
Minēto grāmatu caurvij ideja par nepieciešamību iesist ķīli starp Francijas un Anglijas attiecībām. Perspektīvā tieši Anglijai vajadzētu būt Vācijas sabiedrotajai. Šīs idejas bija dzīvas pat kara sākumā.
To apstiprina bēdīgi slavenais Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa lidojums uz Angliju 1940. gada 10. maijā: “Viņam bija mērķis noslēgt līgumu ar Britāniju un tad to prezentēt mīļotajam fīreram.”
Šķiet, ka viena no pakta psiholoģiskajām sekām ir bažas, ka arī mūsdienās lielvaras varētu aizmuguriski lemt par mūsu neatkarību. Kaspars Zellis uz to atbild ar ieskatu teorijā par Tuvo Austrumu seno civilizāciju vēsturisko attīstību.
Proti, Rietumu vēsturnieki šīs civilizācijas iedala “galvenajās” un “perifērajās”. Otrās uzplaukst, kad “galvenās” ir vājas.
Savukārt, kad “galvenās” nostiprinās, tās aprij “perifērās”: “Negribētu teikt, ka mūsu civilizācijas un kultūras izpratne kopš gadu tūkstošiem nav mainījusies, taču tas, ko redzējām 1939./1940. gadā Baltijā, bija šis moments – nostiprinoties lielvarām, agri vai vēlu nonāc vienas vai otras ķetnās.”
Tā laika Latvijas sabiedrībā un militārajās aprindās tikuši apspriesti un apsvērti visdažādākie scenāriji, kā būtu labāk Latvijai. Latvijas sabiedrības kopējo noskaņojumu tad neviens nemērīja.
Ir tikai atsevišķi Politpārvaldes ziņojumi par situāciju dažos reģionos, bet ne valstī kopumā. “Šodien parasti domājam, ka par galveno ienaidnieku uzskatīja PSRS, bet tā nebūt nebija.
Galvenais ienaidnieks līdz pat 1940. gada jūnija notikumiem tomēr bija Vācija. Vai tā bija kļūda vai ne, par to mēs ar laika distanci varam vien gudri spriedelēt. 1939./1940. gadā sabiedrības noskaņojums mainījās, mainoties pašiem notikumiem,” tā vēsturnieks.
Teiksim, pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī Latvijas sabiedrības noskaņojums kļuvis ļoti antivācisks. Kad novembrī PSRS uzbruka Somijai, Latvijā pastiprinājās pret PSRS vērsts noskaņojums.
Taču jāatceras, ka paralēli šiem notikumiem 30. gadu beigās Latvijā aktivizējās PSRS propaganda: “Atļāva izplatīt PSRS izdotos laikrakstus un žurnālus. Latvijas prese aizvien biežāk pārpublicēja propagandistiskos TASS tekstus par jauko dzīvi PSRS. Vēl viena lieta bija padomju kino produkcija. Dažas no šīm propagandas filmām kļuva diezgan populāras. Dziesmas no filmām, kurās skanēja Dunajevska mūzika, vietējie izpildītāji ļoti ātri iedziedāja arī latviski.”
Fakti:
Vācijas un PSRS 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma slepenā papildprotokola teksts:
“Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas pakta parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu pušu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Šīs apspriešanas rezultāts ir šāds.
1. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.
2. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā Polijas valstij piederīgos apvidos Vācijas un PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija: Nareva, Visla un Sana. Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā. Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas saprašanās garā.
3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver PSRS intereses Besarābijā. Vācu puse apliecina savu pilnīgu politisko neieinteresētību šajā rajonā.
4. Abas puses šo protokolu turēs stingrā slepenībā.”
P. S. Lietuvas dienviddaļa pilnībā nonāca PSRS interešu sfērā saskaņā ar 1939. gada 28. septembra “Vācu–padomju līgumu par draudzību un robežu starp PSRS un Vāciju”.
