Baltijas valstīm nevajadzētu kārdināt Krieviju ar savu politisko vājumu 0
Tā kā Krievijas valsts prezidenta vēlēšanu iepriekšnolemtais rezultāts interesi raisa maz, ārvalstu apskatnieki galvenokārt apcer šo vēlēšanu blakus efektus un iespējamās sekas.
Piemēram, ka priekšvēlēšanu gaisotne Krievijā palīdzēja Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam, jo Asada režīma aizstāvis Vladimirs Putins nevarēja atļauties nekādas vājuma izpausmes, ko viņa vēlētāji varbūt uzlūkotu par piekāpšanos Rietumiem.
Saskaņā ar Krievijas varas vertikāli apkalpojošās propagandas stāstiem gan opozīcija Asadam, gan protesti Krievijā ir Rietumu sazvērestības auglis. Tāpēc putiniešu aģitācijas materiālos figurē arī daudzos gabalos saskaldīta Krievijas Federācijas karte – mājiens par opozīcijas nodomiem pazudināt lielvalsti vai pat pavērt ceļu NATO “okupantiem”. Līdzīgas tēzes parādījās jau pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad Valsts domē tika izplatīts ziņojums par ASV perinātu mēģinājumu “izraisīt klusu “oranžās revolūcijas” Krievijas variantu”. Tādam satraukumam gan nebija nekāda pamata ne toreiz, ne tagad, jo vara vienkārši liedz kandidēt tiem, kurus pilsoņi spētu uztvert kā nopietnus pretendentus. Tāpēc protestu kustība, kas radās pēc domes vēlēšanu rezultātu “pielabošanas”, aprobežojas ar saukli par “Krieviju bez Putina” un ar pārliecību, ka arī šīs vēlēšanas ir negodīgas. Kā tālāk attīstīsies minētā kustība jeb ārpussistēmas opozīcija, grūti paredzēt.
Diskusijas uzsita augstu vilni arī tajās radošajās aprindās, kuras agrāk īpaši neafišēja savus uzskatus. Putina pusē nostājās tā sauktie 499 “emisāri” jeb viņam atbalstu izteikušie kultūras, sporta un zinātnes pārstāvji. Visvairāk komentāru, šķiet, izpelnījās aktrises Alisas Freindlihas iekļaušanās šajā kompānijā. Pretējā nometnē tāpat netrūkst pazīstamu vārdu. Viens no tiem, mūziķis Mihails Arkadjevs publicēja atklāto vēstuli, kurā nosodīja varai pietuvinātos māksliniekus par izdabāšanu “noziedzīgai sistēmai”. Savukārt valdība izdarīja kārtējo spiedienu uz brīvdomīgajiem plašsaziņas līdzekļiem.
Īsi pirms vēlēšanām Putins arī izsludinājis plašu militarizācijas programmu – tā būtu lielākā, kādu Maskava īstenojusi kopš aukstā kara beigām.
Pēc franču analītiķa Alēna Frašona (“Le Monde”) domām, Krievijas armijas tagadējais stāvoklis nav spīdošs, kas it kā attaisno tās modernizāciju, bet Putina programmas apjomi liecina arī par “ko līdzīgu paranojai”, turklāt diezgan droši skaidrs, ka valsts aizsardzības industrija nav spējīga izpildīt viņa gribēto.
NATO ģenerālsekretārs Rasmusens, kuru uztrauc raķetes Kaļiņingradas apgabalā, nesen būdams Rīgā un pirms tam Viļņā, apgalvoja, ka notiek “Krievijas finanšu resursu velta izmantošana, jo Krievija savus ieročus vērš pret iedomātu ienaidnieku”. Vismaz Rietumos tāda nav. Vienīgā problēma, ka politikā neko nemēdz darīt velti. Un par ienaidnieku var uzlūkot gan to, kas apdraud, gan to, kuru apdraud… Tāpēc, pārfrāzējot Putina rakstīto, Baltijas valstīm nevienu nevajadzētu kārdināt ar savu politisko vājumu. Ar pašapziņas trūkumu – ne tik.
