Baltijas valstīm joprojām ir spēkā 1993. gadā noslēgts juridiskās palīdzības līgums ar Krieviju. Vai tiešām mēs Krievijai juridiski uzticamies? 35
Drīz būs jau divi gadi kopš brīža, kad Krievija uzsāka karu Ukrainā. Daudzas valstis šajā laikā veikušas dažādus soļus un pasākumus, lai distancētos no jebkādiem sakariem ar agresorvalsti. Nereti tieši Baltijas valstis rāda paraugu citām valstīm, izvirzot Krievijai neērtus jautājumus.
Taču visu šo laiku malā ir palikusi viena svarīga saikne ar agresorvalsti – juridiskās palīdzības līgums, kas noslēgts gan starp Latviju un Krieviju, gan Igauniju un Krieviju, gan Lietuvu un Krieviju. Lietuvas advokāts Vilius Bernatonis kaimiņzemes medijos publicējos savas pārdomas par šo tēmu, arī Latvijā šobrīd situācija ir nedaudz sakustējusies.
Lietuvas advokāts norāda, ka ir pat grūti noticēt, ka minētais juridiskās palīdzības līgums starp Lietuvu un Krieviju joprojām ir spēkā. Jau 30 gadus. Te gan svarīgi atgādināt, ka 1993. gadā, kad līgums tika noslēgts, Krievijas noskaņojums kopumā un arī pret Baltijas valstīm bija citāds. Toreiz pastāvēja cerība, ka Krievija Borisa Jeļcina vadībā kļūs par demokrātisko valstu saimes dalībnieci. Tā galu galā nenotika. Tā nu šobrīd juridiskās palīdzības līgums vēl ir spēkā, lai gan situācija ir būtiski mainījusies.
Advokāts skaidro, ka jautājums par šī līguma atcelšanu vai apturēšanu ir būtisks, jo tas aptver ļoti plašas jomas. Pirmkārt, tajā vispārīgi aplūkotas tiesiskās attiecības, tiesību principi un cilvēku tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Tāpēc šis ir reāls nolīgums starp Lietuvu un Krieviju, ka valstis sniegs pilnīgu juridisko palīdzību viena otrai, kas aptver gandrīz visas tiesiskās sadarbības jomas, tostarp sadarbību krimināllietās (liecinieku un apsūdzēto nopratināšana un nopratināšana vienā vai otrā valstī ērtības labad utt.). Šajā līgumā ir arī noteikts, ka valstis savstarpēji atzīs dokumentu, nodrošinās tiesas lēmumu izsniegšanu, bezmaksas juridisko palīdzību un ģimeņu attiecību jautājumu risināšanu, visus civilstāvokļa aktus, laulību, attiecības ar bērniem, mantojumu.
Būtībā tā ir divu valstu savstarpēja vienošanās, ka tās uzticas viena otras tiesību sistēmai. Te aktuāls ir jautājums, vai tiešām pašreizējai Krievijai varam uzticēties?
Lai gan Lietuva ārpolitikā vienmēr rīkojas drosmīgi, šķiet, tā nav noticis ar juridiskās palīdzības līgumu ar Krieviju. No otras puses, šobrīd ir īstais laiks par to runāt. Tikmēr Igaunija jau uzsākusi līguma atcelšanu, bet Latvijā par to sāktas aktīvas diskusijas.
Cik tālu esam tikuši Latvijā? Latvijas Zvērinātu advokātu padome novembra beigās nosūtījusi oficiālu ziņu Latvijas Republikas Saeimas Ārlietu komisijai par likumprojektu “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās denonsēšanu”.
Latvijas Zvērinātu advokātu padome (LZAP) ir izvērtējusi Saeimā iesniegto likumprojektu un secina, ka Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās (“Līgums”) denonsēšanas gadījumā pastāv visaptverošs normatīvais regulējums, kas pilnvērtīgi pārņemtu Līgumā noteikto jautājumu regulējumu attiecībā uz tiesiskās palīdzības sniegšanu un savstarpēju sadarbību civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās, jurisdikcijas (piekritības, kompetences) un piemērojamo likumu noteikšanu, kā arī spriedumu atzīšanu un izpildi.
Līgums, kas noslēgts 1993. gada 3. februārī un stājies spēkā 1995. gada 28. martā, ir divpusējs starptautisks līgums, kas regulē tiesiskās palīdzības sniegšanu un starpvalstu sadarbību civilajās, ģimenes un krimināllietas, kas ietver dokumentu izsniegšanu, ziņu sniegšanu un procesuālo darbību izpildi vienā līgumslēdzējas valstī pēc otras līgumslēdzējas valsts pieprasījuma. Papildus, Līgums paredz noteikumus par jurisdikcijas (tiesu kompetences jeb piekritības) un kolīziju normu (normu par piemērojamā likuma) izvēli, kā arī spriedumu atzīšanas un izpildes nosacījumus civilajās, ģimenes un krimināllietās.
Jānorāda, ka, neskaitot Līgumu, Latvija ir noslēgusi vien septiņus (7) līdzīgus tipveida divpusējus tiesiskās palīdzības līgumus, visus īsi pēc neatkarības atgūšanas laikaposmā no 1992. gada līdz 1997. gadam, par paraugu izmantojot bijušās PSRS tipveida divpusējos tiesiskās palīdzības līgumus. Šādi līgumi Latvijai ir noslēgti ar Ukrainu, Baltkrieviju, Uzbekistānu, Kirgīziju, Moldovu, Poliju, Igauniju un Lietuvu. Savukārt pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (“ES”) 2004. gadā tiesisko sadarbību ar ES dalībvalstīm nodrošina ES tiesību ietvars. Vienlaikus pēc Latvijas pievienošanās ES radās jautājums par nepieciešamību izvērtēt iepriekš noslēgto divpusējo sadarbības līgumu atbilstību ES tiesībām, kā arī potenciāli nepieciešamību pārslēgt šādus ES tiesību normām neatbilstošus līgumus.
Attiecībā uz tādām valstīm, kas nav ES dalībvalstis un ar kurām Latvijai nav noslēgts divpusējs tiesiskās palīdzības līgums, tiesiskās palīdzības sniegšanas noteikumus, jurisdikciju, kolīziju normas, kā arī spriedumu atzīšanu un izpildi nosaka Latvijai un attiecīgajai valstij saistoši starptautiski līgumi, kā arī katras valsts nacionālās tiesības.
LZAP norāda, ka arī Līguma denonsēšanas gadījumā pastāv visaptverošs normatīvais regulējums, kas pilnvērtīgi pārņemtu Līgumā noteikto jautājumu regulējumu.
