Baltijas traģifarss 1940 0
Prof. Riharda Treija raksts “Pēc Maskavas režisoru plāna“ pelna izplatību globālā mērogā, vēlams angļu valodā. Runa ne tik daudz par pašu rakstu, cik par tajā atreferēto telegrammu, ko Ždanovs, Višinskis un Dekanozovs 1940. gada 17. jūlijā no Tallinas nosūtīja Staļinam un Molotovam. Jau pirmais šis “troikas” plāna punkts izsaka itin visu, izsaka Baltijas 1940. gada traģifarsa būtību: “1. Jauno parlamentu pirmo sēdi visās trijās valstīs atklāt svētdien, 21. jūlijā.”
Te nu man gribētos, tā sakot, precizēt prof. Treija teikto, ka “Baltijas valstu “parlamenti” diemžēl bez ierunām nobalsoja par šo programmu”. Nu kā viņi varēja nenobalsot? Latvijas gadījumā t. s. Darba tautas bloka (alternatīvais saraksts, kā zināms, tika izbrāķēts) kandidātu vārdus noteica tā: Višinskis šo to skaidroja PSRS sūtnim Vetrovam, kurš savukārt aprunājās ar LKP 1. sekretāru Žani Spuri, un tālāk tika ņemti priekšā 100 izraudzīti ķipari, ar kuriem notika “profilaktiska pārruna” (profilaktičeskaja beseda). Tie, kas dzīvoja Latvijā vēlīnā staļinisma gaisotnē, labi izprot šī jēdziena nozīmi…
Viss bija izfunktierēts, rūpīgi izsvērts. Kremlī bija prasmīgi režisori, un viņiem represētais Meierholds kā mentors nebija vajadzīgs.
Te jāatgādina, ka Baltijas traģifarsa ģenerālmēģinājums tika sekmīgi veikts 1939. gada rudenī, kad sarkanarmija saziņā ar Lielvācijas vērmahtu 17. septembrī okupēja Polijas austrumu novadus un pēc tam tika nospēlēta tāda pati komēdija: 27. oktobrī Ļvovā sanāca Rietumukrainas “tautas padome”, 29. oktobrī Belostokā sanāca Rietumbaltkrievijas “tautas padome”, un abas rūpīgi izfiltrētās ķiparu grupas nobalsoja par abu Polijai atņemto novadu iekļaušanu attiecīgi Ukrainas un Baltkrievijas “pē-es-errās”.
Tātad pieredze jau bija. Drūmi posmi totalitārā teātra vēsturē.
