Recenzija par izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 24. novembra līdz 24. februārim apskatāma vērienīga izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Eiropas un pasaules muzejos ir norisinājies neskaitāms daudzums visdažādāko simbolismam veltītu izstāžu. Pavisam nelielas un grandiozas, monogrāfiskas, kas bija veltītas atsevišķiem māksliniekiem, un tematiskas izstādes plašā diapazonā – no dzimumu kariem līdz politiskiem aspektiem.
Mēģinājumi rekon-struēt un saprast 19.–20. gadsimtu mijas garu ir nebeidzami, un vienmēr savā dziļākajā būtībā meklē atbildi uz jautājumu, kas noticis ar Eiropas civilizāciju pagājušajā gadsimtā. Līdz nesenam laikam šajā simbolisma kartē Baltijas reģions turpināja palikt kā neizzinātā teritorija ar faktiski vienīgo starptautiski atzīto zvaigzni – Mikaloju Konstantīnu Čurļoni –, kura darbu retrospekcija 2000. gadā tika atklāta Orsē muzejā Parīzē.
Turpat savu zvaigžņu stundu 2018. gadā piedzīvoja jau visas trīs Baltijas valstis ar izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, kopā atzīmējot savu simtgades jubileju. Pēc diviem gadiem šī ceļojošā izstāde ar pieturas punktiem Tallinā un Viļņā, pārvarot pandēmijas izraisītos pārvietošanās sarežģījumus, sasniedza Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
Izstāde ir interesanta no vairākiem aspektiem. Tā ir brīnišķīga iespēja vienlaicīgi vērot latviešu, igauņu un lietuviešu mākslas transformāciju vienā no izšķirošākajiem vēsturiskajiem posmiem.
Iespēja ieraudzīt un saprast, cik daudz kopīga ir mūsu estētiskajos un filozofiskajos uzskatos un kā izpaužas mūsu radošā gara nacionālā individualitāte. Bet tajā pašā laikā šī izstāde ir eksporta projekts, kas tika sagatavots franču kuratora Rodolfa Rapeti vadībā un ļauj mums ieraudzīt sevi no malas ar Francijas kultūras acīm un saprast, kā Baltijas simbolismu – vienu no mūsu klasiskajām vērtībām – servē un pasniedz Rietumeiropā. Pēdējā šīs izstādes nozīme pati ir pietiekami simboliska.
Tā ir mūsu pateicība tiem māksliniekiem, kas ar savu daiļradi veicināja publikas izpratni par mākslas procesiem, kalpoja mākslai un savai tautai, veidoja mūsu valstu nacionālās mākslas tradīcijas. Ne katrs no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem cerēja parādīt savus darbus Francijā, bet gandrīz katrs sapņoja par starptautisku atzinību, kuru pa īstam varēja sasniegt, tikai izejot iniciāciju pasaules mākslas centrā – Parīzē.
Tāpēc šo izstādi var uzskatīt arī par “homage” – par pateicību, ko Baltijas valstis sarūpējušas “post mortem” saviem nacionālās mākslas varoņiem.
“Nepieradinātās dvēseles” pa ceļam no Parīzes uz Rīgu divu gadu laikā piedzīvoja nelielas izmaiņas sastāvā, bet galvenais mākslas darbu kodols un izstādes struktūra palikusi nemainīga. Trīsdaļīgā ekspozīcijā visi darbi sagrupēti atbilstoši tēmām – leģendas un mīti, dvēsele un daba, bet kopējais izstādes vektors ved pakāpeniski no nacionālu atšķirību iezīmēšanas Baltijas mākslā līdz kopsaucēja meklējumiem dabā un dvēselē.
Tomēr simbolisms nekad nav viengabalains, un pat šaura Baltijas reģiona ietvaros tas slēpj sevī mūžīgas pretrunas. Simbolisma iekšējais konflikts ir starp figuratīvu glezniecību un abstrakciju, tradicionālismu un modernistiskiem eksperimentiem. Noskaņas mākslas darbos var mainīties no “fin de siecle” (gadsimta beigas) melanholijas līdz gadsimta sākumam raksturīgam “joie de vivre” (dzīvesprieks).
Simbolisma mērķis ir vientuļas dvēseles transformēšana, bet tajā pašā laikā tas pretendēja uz universālas valodas radīšanu, kas spēs atmodināt pasaules dvēseles pirmatnējo mūziku, kurai nav nacionālu nokrāsu. Paradoksāli, bet realitātē simbolisms izrādījās daudz nacionālistiskāks nekā naturālisms, pret kuru bija sacēlies.
Izstādes mītu un leģendu sadaļā var labi redzēt, cik Jaņa Rozentāla darbu klasificējošie tēli ir tālu stāvoši no Nikolaja Trīka “Kalevdēla” eposa vizuālās interpretācijas un cik sveši “Svētās Žemaitijas” krucifiksiem Saņislava Jarocka gleznā. Šī sadaļa vislabāk demonstrē, ka Baltijas valstis kā vienota kultūras telpa pati par sevi ir viens no mītiem, ko radīja lielo kaimiņu interpretācija un skats no malas. Baltijas kultūra nav iekšēja sajūta, bet ārējais raksturojums.
Viens no franču simbolisma etaloniem mākslinieks Gistavs Moro kādreiz teica, ka viņš netic ne tam, ko var aptaustīt, ne tam, ko var ieraudzīt, bet tikai tam, ko pats jūt.
Šeit Baltijas simbolisti atrodas daudz tuvāk saviem internacionālajiem kolēģiem vai, pareizāk sakot, maldās kopā tajā pašā dvēseles labirintu tumsā. Tomēr, arī analizējot cilvēka psihi, Baltijas mākslinieki Francijas publikai bieži paliktu nesaprasti. Kur mistika, kur erotika? Jā, šeit jūs neatradīsiet Freida kompleksus un buržuāzijas pašrefleksijas problēmas. Baltijas simbolisti radīja savus darbus par ko citu – par cerībām, ticību brīnumam un pasaules harmonijai, par nesasniedzamām zvaigznēm, par bezpajumtnieka smeldzi un sapņiem kādreiz atgriezties mājās.
Plānais pavediens, kas reālistu un impresionistu gleznās vēl veda pie dabas, simbolistu darbos sasienas mezglā, pagriežas ap asi un pazūd skatītājam noslēpumainības sfērā. Bet tieši daba ir tās īstās mājas, kur mēs atrodam Baltijas simbolistus vienkopus – ietītus miglainajā rīta vai vakara dūmakā. Konrada Megi uguņojošie ziemeļu saulrieti, kas brīžiem iespīd starp ritmiski izkārtotajiem bērzu stumbriem Johana Valtera vai Vilhelma Purvīša elēģiskajās ainavās, nesatricina Baltijas dabas dziļo miegu.
Atšķirībā no franču mākslas, kur simbolisma saknes teorētiķi atrod Eiropas renesanses un manierisma periodā vai arī saista mākslas mistiskās noskaņas ar reakciju pret pozitīvisma filozofiju, Baltijas mākslā simbolisma avotu izstādes kuratori ieraudzīja dabā. Iespējams, ka tas tā arī ir, un Daba ir ne tikai simbolisma, bet vispār Baltijas mākslas galvenais spēks, kurā rodas nacionālas leģendas un kurā mīt mūsu nepieradinātās dvēseles.
