Baltijas kino pavasaris sākas Viļņā 0
Jau 24. reizi Viļņā norisinājās Starptautiskais kinofestivāls “Kino pavasaris”, notikums, kas kopš 1995. gada spējis uzaudzēt ievērojamus muskuļus, lai šogad ar savām norisēm aptvertu pat 19 Lietuvas pilsētas marta pēdējā un aprīļa pirmajā nedēļā. Līdzīgi Tallinas “Melno nakšu” kinofestivālam, arī “Kino pavasara” galvenā mājvieta ir daudzzāļu kinoteātris, 170 programmas filmu seansiem gan notiekot arī citviet pilsētā, tajā skaitā mazajos kinoteātros “Skalvija” un “Pasaka”.
Līdztekus plašajai kinoprogrammai, “Kino pavasaris” īsteno vērienīgu pasākumu programmu kino profesionāļiem “Meeting Point Vilnius”, kurā notiek gan topošo filmu prezentācijas, gan dažādas diskusijas. Viena no pirmajām sarunām pulcēja kino izplatītājus, kinoteātru, kā arī festivālu pārstāvjus no visām Baltijas valstīm, lai apspriestu lielākos izaicinājumus Eiropas kino izplatīšanā. Diskusijā tika salīdzināta situācija visās trīs kaimiņvalstīs, kur kino apmeklējuma paradumi mēdz būt pat radikāli atšķirīgi. Lai gan vairumā gadījumu tieši Latvijā kino apmeklējuma rādītāji izrādījušies viszemākie, atsevišķas filmas izpelnījušās īpašu uzmanību tieši pie mums, turpretī negūstot tikpat kā nekādu ievērību, piemēram, Igaunijā. Kino izplatītāji uzsvēra arī atšķirīgo auditorijas uzvedību sociālajos tīklos, kur tiek publicēta informācija par gaidāmajām filmām, pajokojot, ka “lietuvieši laiko, latvieši šēro, bet igauņi tikai apskatās nopublicēto ziņu”. Vēl kāda saruna bija veltīta sievietes lomai Baltijas kinoindustrijā, kā arī tās stiprināšanai, pateicoties sadarbības tīkla izveidei. Jaundibinātās biedrības “Sievietes Lietuvas audiovizuālajā industrijā” rīkotā saruna, kas pulcēja plašu skaitu festivāla viešņu, līdzīgi kā kino izplatīšanas diskusija, arīdzan atklāja kaut nelielas, tomēr atšķirības Baltijas valstīs, runājot par sieviešu iesaistību kino veidošanā. Tomēr, tā kā pagaidām tikai lietuvieši ir veikuši apjomīgu zinātnisku pētījumu par šo tēmu, kas tika prezentēts tikšanās laikā, saruna izvērtās vairāk pieredzes apmaiņā. Lietuviešu pētījums uzrādīja, piemēram, būtiski lielāku sieviešu režisoru, scenāristu, producentu skaitu dokumentālajā kino iepretim spēlfilmām, īpaši lielbudžeta. Vienādi nemainīgi tikai sievietes vienmēr darbojušās grima departamentā, savukārt agrāk tik kuplā skaitā pārstāvētās sievietes montāžas režisores mūsdienās apsteiguši vīrieši.
Festivāla industrijas notikumu centrs, kā arī mūsu apmešanās vieta bija kādreizējā viesnīca “Lietuva”, kas, tagad jau kā “Radisson Blu Hotel Lietuva”, ieguvusi mūsdienīgus vaibstus. Padomju laikos tieši šī ēka bija paredzēta ārzemju viesu uzņemšanai, un par uzturēšanos tajā vēsta kāda no filmām, kuru mums ir iespēja noskatīties. Ramunes Rakauskaites dokumentālās filmas “Atpakaļ sapņu zemē” tapšanu lielā mērā iedvesmojusi kāda brīnumainā kārtā Čikāgā uzieta 8 mm kinolente, kurā uzņemtas Padomju Lietuvas ainiņas pirms teju pusgadsimta, kad trimdas lietuviešiem pirmo reizi radās izdevība paviesoties aiz dzelzs priekškara. Rakauskaites filmas varoņi, Amerikas lietuvieši, atminas, cik sarežģīts bijis šis ceļojums – atkalredzēšanās ar sen neredzētajiem radiniekiem drīkstēja notikt tikai galvaspilsētā, kur vienmēr tuvumā uzturējās pāris ausīgu un acīgu vīru. Noklausīšanās ierīču novietojums bijis tuvu virtuozitātei – minimikrofons, iestrādāts zem šķīvja, bet mikroskopisks urbums – koka pelnutrauka sānā.
Kā vienu no pamattēmām “Kino pavasaris” šogad izcēla radošo brīvību, atklāšanā izrādot tikai pirms pāris dienām no mājas aresta atbrīvotā krievu teātra un kino režisora Kirila Serebreņņikova filmu “Vasara”, kuras centrā leģendārais mūziķis Viktors Cojs un viņa grupa “Kino”.
Lielākā starptautiskā, kā arī publikas interese ierasti tiek pievērsta festivāla konkursa programmām. Eiropas debiju konkursā šogad bija iekļauti arīdzan Berlīnes un Kannu kinofestivālos jau žūrijas ievērību ieguvuši darbi – Berlīnes “Zelta lāča” ieguvēja, rumāņu režisores Adinas Pintilijes dokumentālā drāma “Touch Me Not”, izaicinošs ķermeniskās brīvības un seksualitātes pētījums, Kannu kinofestivāla Kritiķu nedēļas uzvarētāja, Gabriela Abrantesa un Daniela Šmita filma “Diamantino”, neparasts, dažādus kinožanrus brīvi jaucošs satīrisks stāsts par kādu futbola zvaigzni, kas pieļauj liktenīgu kļūdu pasaules čempionāta finālspēlē. Tomēr, atstājot aiz muguras prestižāko Eiropas kino apbalvojumus saņēmušās filmas, Viļņā triumfēja mākslinieka Ričarda Bilingema debija kino “Rejs un Lisa” – disfunkcionālas strādnieku ģimenes neglaimojošs portrets 90. gadu Lielbritānijā. Filmas pamatā bijuši mākslinieka agrīnie videodarbi, kā arī fotogrāfiju sērija, kuras varoņi – Bilingema tēvs, alkoholiķis, un nepārtraukti smēķējošā māte. Skatītāju balvu ieguva libāniešu režisores Nadīnes Labaki filma “Kapernauma”, šokējošs un vienlaikus niansēti emocionāls stāsts par kādu divpadsmitgadīgu zēnu Zainu, kurš iesūdzējis tiesā savus vecākus par to, ka ticis laists pasaulē. Tādā, kurā viņš nevienam nav vajadzīgs un kurā viņam nākas piedzīvot savas 11 gadu vecumā izprecinātās māsas nāvi. Nadīne Labaki ir vienīgā libāņu režisore sieviete, kuras filmas izpelnījušās starptautisku ievērību. Žilbinoši skaistā režisore, kas kādreiz veiksmīgi startējusi kino kā aktrise, veido filmas par to, kas viņu uztrauc visvairāk – sieviešu, bērnu, visu mazāk aizsargāto sabiedrības grupu stāvoklis Libānas sabiedrībā. Vēl lielāku spēku šīm filmām piešķir neprofesionālu aktieru pieaicināšana – filmas “Kapernauma” titullomā redzamais zēns ir sīriešu bēglis, kura aktieriskais sniegums liktu nobālēt dažam labam profesionālim.
