Baltijas jūras kulinārais ceļš 0
Latvija ar deviņām citām Baltijas jūras valstīm vienojusies savdabīgā kulinārajā maršrutā, kas aicina ceļot, iepazīstot šo valstu nacionālās virtuves. Izveidota kopīga mājas lapa, kur parādītas katras valsts virtuves īpatnības, atrodamas tradicionālo ēdienu receptes, kā arī sniegta noderīga informācija par iespējām apmeklēt lauku saimniecības, restorānus un kafejnīcas, kur baudāmi no vietējiem labumiem gatavoti ēdieni. Nu tad dodamies ceļā!
Rudzu maizes un nēģu karaliste
Kulināro ceļu apkārt Baltijas jūrai, protams, sāksim ar Latviju, jo, lai pa īstam novērtētu citzemju labumus, vispirms jāciena savējie. Atzīšos, daudzus gadus ceļodams pa Skandināviju, tik gardu rupjmaizi kā pie mums nekur citur neesmu baudījis. Jā, pamatīgi izložņājot veikalu plauktus, esmu atradis kaut ko līdzīgu gan poļiem, gan norvēģiem, taču tā rupjmaize, lai man piedod cittautieši, pēc manas saprašanas ir vien rupjmaizes izstrādājums.
Latviešu virtuvē ir daudz dabas velšu, kuru vākšana mums ir iecienīts vaļasprieks, bet skandināviem šķiet veltīga laika nosišana, piemēram, sēņu lasīšana mežā. Nezinu, vai vikingi, kuģodami pa Daugavu pirms tūkstoš gadiem, saprata, cik garšīga var būt sama gaļa, ko Kurzemes hercoga dibinātajā Jēkabpilī kā delikatesi piedāvā daudzi restorāni un kafejnīcas. Samus Daugavā var ķert no agra pavasara līdz oktobrim, un viens makans var sasniegt pat divu metru garumu. Sama gaļa ir sārta un vidēji trekna, par 15 kg smagākiem eksemplāriem vēl treknāka ar izteiktām šķiedrām un ļoti cietu ādu. Samu var gan cept un kūpināt, gan vārīt un sautēt. Pēc senlatviešu receptes gatavotu samu iespējams pasūtīt Jēkabpils kafejnīcā “Gaļas nams” (Viestura 35), ar sīpoliem sautētu samu – bistro “Pie zemnieka” (autoostā), bet grilēta sama fileju – “Lūša krogā” (A. Pormaļa 27).
Nedrīkst aizmirst arī garšīgos nēģus, kas joprojām tiek ķerti ar sentēvu metodi, izmantojot taci, – pāri upei uzbūvētu laipu ar murdiem. Tie meklējami Carnikavā un Salacgrīvā, kur 8. oktobrī risināsies Nēģu dienas pasākumi un būs iespējams ciemoties pie taču zvejniekiem, uzzinot daudz interesanta par nēģu dzīvesveidu, migrāciju, zveju, nogaršot nēģu zupu un citas no šīs zivs gatavotas delikateses.
Pēc kamas putras uz Igauniju
Kādreiz, pārbraucot no mūsu ziemeļu kaimiņiem, mājās palicēji pieprasīja atvest liķieri “Vana Tallinn”, pēc tam sekoja kamas milti, bet nu tos, “Dobeles dzirnavnieka” ražotus, var iegādāties arī pie mums. Tomēr vienalga kamas putra vislabāk garšos Tallinā vai Tartu, jo būs gatavota no vietējiem miltiem, ko apliecina Eiropas gastronomiskā reģiona koncepts “Ar dabu šķīvī”, proti, īstā produkta garša atklājas vien autentiskā vidē un turpat izaudzētās izejvielās. Kama ir dažādu graudaugu miltu sajaukums, ko var iemaisīt arī rūgušpienā, pienā, kefīrā vai jogurtā, kā arī ēst sāļu vai ar saldām ogām, izvārīt putrā un pat saputot kā debesmannu.
Noslēpumainā lakrica
Atklāti sakot, nezinu, kā lakrica kļuvusi par Somijas gastronomisko zīmolu (tāpat kā Santa Klauss), jo šis garšas ziņā anīsam līdzīgais augs nāk no Vidusāzijas un Eiropas dienvidiem un medicīnā tiek lietots organisma limfātiskās sistēmas attīrīšanai un kā atkrēpošanas līdzeklis. Ķīnieši lakricu pat salīdzina ar žeņšeņu. Tomēr mūsu apziņā, pateicoties mārketinga trikiem, lakrica saistās ar melnajām staipīgajām konfektēm, kuru savdabīgā garša tīk vien retajam. Kulinārijā gan lakricas lietojums var būt krietni daudzveidīgāks, jo tā ir salda sakne.
Lasis un aitas galva
Vairāk uz ziemeļiem nacionālajās virtuvēs arvien vairāk parādās jūras veltes. Norvēģijas lasis neapšaubāmi labāk garšos kādā Oslo vai Bergenas restorānā nekā pat visizsmalcinātākajā Rīgas krogā, jo tur sajūtas papildinās klātbūtnes efekts, proti, apjauta, ka tepat līdzās esošajā fjordā šī zivs ir tikko nozvejota. Turklāt svētku laikā, piemēram, 29. jūlijā (Sv. Ūlava dienā, kad 1030. gadā notika Stiklestādes kauja un valstī tika ieviesta kristietība) galdā liek skāba krējuma biezputru ar žāvētu gaļu, bet Norvēģijas rietumos pasniedz “smalahove” jeb krāsnī ceptu aitas galvu. Mani sajūsmināja bijušā LKA Nordistikas centra vadītāja Snorres Karkonena-Svensona latviski atsūtītā atbilde, kā tad šī aitas galva tiek pagatavota. “Aitas galvai svilina nost kažoku un ādu. To dala divās daļās gareniski, vispirms uz nakti patur ūdenī un pēc tam liek trīs diennaktis sālījumā. Tad galvu kūpina un kaltē vietā, kur daudz gaisa. Kad ciemiņi vairs nav aiz kalniem, vāra divarpus stundas. Šo gardumiņu vajag sākt ēst no ausīm, kamēr tās vēl karstas, jo tajās ir daudz tauku. No pārējās aitas galvas, protams, visgardākās ir actiņas.”
Sparģeļu fenomens
Līdzīgas izjūtas pārņem arī Dānijā un Vācijas ziemeļos, ieraugot, kā ar paisuma straumēm ostās ienāk zvejas kuģi, kas atved svaigas austeres un garneles. Tas uzreiz rada uzticību šā produkta kvalitātei, redzot to vietējo restorānu ēdienkartēs. Vācijas virtuvē unikāli ir asparāgi jeb sparģeļi, kas pie mums kulinārijā līdz šim vēl īsti nav novērtēti. Tie ir bagāti ar K vitamīnu, regulē asins recētspēju un ir nepieciešami veseliem zobiem un kauliem. Sparģeļos esošā folijskābe nodrošina cilvēka imūnsistēmas, kā arī sirds un asinsvadu sistēmas darbību un ļoti vajadzīga grūtniecēm, veicinot augļa attīstības un augšanas ātrumu. Sparģeļi kavē arī vēža šūnu augšanu.
Nelidojošie cepelīni
Tā nu mūsu improvizētais ceļojums apkārt Baltijas jūrai tuvojas noslēgumam. Vēl tikai atliek iegriezties pie mūsu dienvidu kaimiņiem lietuviešiem, kuru virtuves lepnums ir cepelīni, kam pamatā ir svaigi rīvēti kartupeļi, kuriem var pievienot arī nedaudz ar mizu vārītu un pēc tam sarīvētu tupeņu. Mīklā, kurai piejaukta kartupeļu ciete, pilda smalki sagrieztus cūkas filejas gabaliņus, žāvētu cūkas speķi un sīpolus, pievienojot sāli un maltus melnos piparus. Tad cepelīni kādu pusstundu jāvāra, neļaujot katliņam burbuļot, bet, pasniedzot galdā, tos pārlej ar saldā krējuma mērci. Lēti un garšīgi cepelīnus iespējams baudīt netālu no Klaipēdas pie Dinozauru parka esošajā restorānā “Radailių dvaras”.
Ceļavārdi gastronomiskajai tūrei
Katras tautas kulinārais mantojums nav nemainīgs lielums, un, izmainoties niansēm, būtība paliek tā pati, kas gadsimtu gaitā izveidojusies kā nacionālā vērtība. “Mēs pārāk maz lepojamies ar šīm vērtībām, gribētos biežāk mūsu restorānos baudīt maizes zupu, putraimdesas vai zirņus ar speķi. Šajā ziņā igauņi mums tikuši krietni priekšā, jo viņu Lauku ministrija īpaši atbalsta nacionālās virtuves plašāku pieejamību Igaunijas restorānos un kafejnīcās,” uzsver Latvijas Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele.
Vairāk informācijas mājas lapā http://www.balticseaculinary.com
Vidusjūras/Baltijas jūras virtuves atšķirības
Vīns/alus, kvass
Pasta/kartupeļi
Baltmaize/rupjmaize
Vistas gaļa/cūkgaļa, jēra gaļa, pīle, zoss
Baklažāni, cukīni/kāposti, bietes
Kaltēta gaļa/žāvējumi
Pipari, ķiploki/sīpoli, mārrutki
Olīveļļa/sviests
Jūras, okeāna zivis/saldūdens zivis
Mocarellas siers/svaigais siers, biezpiens
Trifeles/meža sēnes
Kuskuss, polenta, rīsi/kvieši, grūbas, putraimi, auzas, pākšaugi
Ibērijas šķiņķis/medījumu gaļa
Mandeles/lazdu rieksti
Citrusaugļi/meža un dārza ogas
Kaltēti augļi/augļu kompoti
