Teroristi, reperi un Lorija Andersone Baltijas jūras dokumentālo filmu programmā 0
No 7. līdz 11. septembrim Rīgā, kā arī lielākajās reģionu pilsētās norisināsies Baltijas jūras dokumentālo filmu programma “Ārpus laba un ļauna”.
Septembris kultūras baudītājiem Rīgā ir visai noslogots mēnesis ar blīvu pasākumu programmu, tādēļ Nacionālā kino centra organizētais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums jeb “Baltic Sea Docs”, kas šogad norisinās jau 20. reizi, iespējams, kādam apmeklētājam var palikt uzmanības perifērijā kā specifiski kino profesionāļiem veltīts pasākums. Lai arī foruma kodols tiešām ir starptautisku notikumu kopums vietējiem un ārzemju kinoveidotājiem, to daudzus gadus pavada arī publiska filmu programma. Tā tradicionāli norisinās kinoteātrī “K.Suns”, pēdējos gados foruma filmu izlase ceļo arī uz lielākajām reģionu pilsētām. Dokumentālo filmu foruma programma ir viens no spēcīgākajiem Latvijā notiekošajiem kino pasākumiem ar īsta festivāla vērienu un izcilu filmu piedāvājumu (programmas darbi piedalījušies un apbalvoti nozīmīgākajos pasaules kinofestivālos no Venēcijas un Sandensas līdz prestižākajām dokumentālo filmu skatēm Eiropā). Rūpīgi veidoto filmu programmu papildina arī publiskas tikšanās ar filmu veidotājiem un diskusijas, turklāt lielai daļai apmeklētāju foruma filmu apmeklējums ir bez maksas.
Dokumentālais kino savā ziņā ir izaicinošākais un grūtākais kinomākslas veids, kura radītais iespaids nav noslaukāms ar atrunu: “Tas jau tikai kino…” Tajā atspoguļotā drāma nav inscenējums, un tādēļ dokumentālais kino, iespējams, visciešāk pietuvojas iespējai uz ekrāna parādīt ko tik bīstamu kā jēdzienu “patiesība”. Šīgada dokumentālo filmu foruma programmai dots nosaukums “Ārpus laba un ļauna”, kas, ņemot vērā atsevišķu filmu tematiku, ir gan trāpīgs, gan provokatīvs.
Viens no darbiem, kas visspēcīgāk rezonē ar foruma programmas nosaukumu, ir norvēģu režisora Pola Refsdāla filma “Dugma: Poga” (2016), kas līdz ar pavadošo diskusiju par terorismu izvēlēta kā foruma atklāšanas filma. “Dugma” (tā tiek apzīmēts īpašais slēdzis, ko sprāgstvielām piekrautā kravas auto nospiež šoferis pašnāvnieks) jau no pirmajiem kadriem skatītājam iesit emocionālu pļauku. Filma ielūkojas “Al Qaeda” pašnāvnieku spridzinātāju ikdienā. Režisora izvēlētie varoņi ir līksmi, labestīgi, gaiši vīrieši. Viņiem ir vecāki, sievas, bērni, taču pāri visam – pienākuma apziņa par sev uzticēto misiju un izmisīgas attiecības ar Allahu. Terorisms šajā darbā piepeši no banalizēta, ziņās novazāta jēdziena, kas apzīmē abstraktu ļaunumu, pagriež otru vaigu un izrādās kādas sabiedrības uzturošā struktūra. Jo īpaši tas atklājas kaujinieka Lūkasa tēlā, kas pametis Lielbritāniju un “tukšo dzīvi Rietumos”, atrodot islāmā kaut ko, kam iespējams kalpot. Filmas režisors neprovocē jaunos vīriešus ar pretrunīgiem jautājumiem, bet gan nekomentējot rāda viņu pasaules skatījumu un līdz ar to arī šī skatījuma absurdu. Tāda, piemēram, ir savā vienkāršībā smagā epizode, kurā jaunais tēvs skatās videoierakstus ar meitiņu, kuru nekad nesatiks, un uzsāk reliģisku dziesmu, lai apslāpētu patiesās emocijas, kas plosa viņa krūtis. Skatītājam gribot negribot ir jājūt līdzi varoņiem, pat ja viņi ir teroristi. Raugoties uz viņu izvēlēto dzīves ceļu, jānonāk pie slēdziena, ka, lai arī to ar prātu nav iespējams aptvert, to, iespējams, emocionālā ziņā var saprast; varbūt tieši tur slēpjas dialoga iespēja.
Baltijas dokumentālo filmu forums ik rudeni ir vērtīgs atgādinājums par tēmām, kam ir globālas, ne lokālas nozīmes slodze. “Dugma: Poga”, kā arī filma “Kaujinieki no ziemeļiem” (2014) pievēršas terorisma problēmas analīzei, toties cita programmas daļa pēta smago jautājumu par cilvēku, bērnu un sieviešu tiesībām citur pasaulē. Spilgts piemērs par “pasauli tur ārā” ir irāņu režisores Rohsares Gaemmagami filma “Sonita” (2015), kas atspoguļo kādas afgāņu pusaugu meitenes dzīvesstāstu. Sonita dzīvo Irānā, valstī, kur sievietēm ar likumu aizliegts dziedāt, un ilgojas kļūt par reperi, savukārt ģimene viņu atbilstoši afgāņu paražām vēlas pārdot laulībā. Estētiski filma ir tradicionāls mūsdienu sociālais reālisms par imigranta problēmām, taču tā rezonē ar jebkura cilvēka sāpēm, kas spiests pārdzīvot realitātes nesaderību ar fantāziju. Filmas galvenā varone Sonita ir vitāls un noslēpumains tēls, un itin drīz stāsts par Sonitu pārvēršas stāstā par režisores un viņas varones attiecībām. “Izglāb mani,” kādā brīdī, paveroties kamerā, lūdz strupceļā iedzītā Sonita. “Esmu tikai režisore – man jārāda patiesība. Es nedrīkstu iejaukties tavā dzīvē,” atbild režisore, kas, protams, beigās salūst un iejaucas. Stāstam par Sonitu pienāk šķietami laimīgas beigas, taču varonei aiz muguras paliek kara plosītā Afganistāna un citas meitenes, kam palīgā neierodas bagāti kinoveidotāji.
Amerikāņu multimākslinieces un mūziķes Lorijas Andersones vizuālā eseja “Suņa sirds” (2015) pārstāv estētiskā un poētiskā dokumentālā kino formu, sociālkritikas vietā piedāvājot eksperimentālu valodu. Andersones meditatīvā un introspektīvā vaļsirdība brīžiem atgādina Jona Meka kinovalodu. Darbs spēlējas ar žanriem, attēlu savijot ar mūziku, zīmējumiem un aizkadra tekstu, kas apcer dzīvi, mīlestību un tās izpausmes. Intīmā balsī tas uzdod to pašu jautājumu ko pārējās foruma programmas filmas – kas mēs esam? Kas ir dzīve? Kādā pasaulē mēs šobrīd dzīvojam?
Filmu rādīšanas vietu un laikus sk. http://nkc.gov.lv/aktualitate.
