Baltijas jūra arvien straujākā tempā “apēd” mūsu zemi – katru gadu zaudējam aptuveni 15 hektārus. Piekrastes iedzīvotāji jūtas neaizsargāti 47
Portāls Meduza.io veicis visai apjomīgu izpēti par Baltijas jūras piekrasti, kas ik gadu “apēd” arvien vairāk mūsu zemes. Jūras virzība uz priekšu ir globāls process, kas labi pamanāms Klusā un Indijas okeāna vidienē esošo salu iedzīvotājiem, taču arī Baltijas jūra nav izņēmums, arī tā iet uz priekšu.
Kā norāda Latvijas Universitātes ģeologi, pēdējās desmitgadēs Latvija zaudē vidēji 15 hektārus gadā. Līdz gadsimta beigām, pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra prognozēm, Baltijas jūras piekrastes līnija par desmitiem metru pabīdīsies iekšzemē.
Ūdeņu “ielaušanās” atsevišķos Latvijas reģionos notiek jau tūkstošiem gadu, taču pēdējā gadsimtā process ir paātrinājies cilvēka iejaukšanās un klimata pārmaiņu ietekmē. No tā cieš uzņēmumi, kultūras un dabas pieminekļi un cilvēki, kuru mājas atrodas tuvu jūras krastam. Meduza.io foto redaktore Ketija Balabana devusies uz Kurzemes piekrasti, lai savām acīm izpētītu situāciju.
Reportiere dalījusies ar vairākiem konkrētiem stāstiem. Viens no tiem ir par zvejnieku Ernestu Šliseri – viņš atceroties, kā vietā, kur šobrīd viņš ķer butes, vēl pagājušajā gadsimtā bijusi jūra. Viņa senčiem esot nācies pārbūvēt māju jaunā vietā, jo jūra tai “nākusi” arvien tuvāk. Izskalots arī dārzs.
Īpaši jūtams jūras spēks un tuvums esot rudens vētru laikā, tāpēc māja ir aizsegta ar barikādēm, lai to kaut cik pasargātu. Viņi sitas pret betonu un uz kādu laiku māja ir pasargāta: “Ja es nebūtu nostiprinājis savu māju, tā jau sen būtu pazudusi.”
Bernāti, kur mīt Ernests, ir viens no Latvijas Baltijas jūras piekrastes dienvidu punktiem, kur jūras virzība ir visintensīvākā. Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un ģeozinātņu fakultātes pētnieki profesora Gunta Eberharda vadībā piekrastes procesu monitoringu uzsāka 80. gadu otrajā pusē. Sākumā tas aptvēra tikai Rīgas jūras līci, un pēc 1992. gada, kad piekrastes teritorija pārstāja būt slēgtā pierobežas zona un no turienes tika atsaukta Krievijas armija, zinātnieki sāka uzraudzīt visu Latvijas jūras piekrasti.
Kā stāsta ģeologs Jānis Lapinskis, pētnieki gar krasta līniju izvietojuši aptuveni četrus tūkstošus kontrolpunktu un regulāri mērījuši attālumu no tiem līdz ūdens malai. Līdz 2010.gadam kontrole tika veikta vienu vai divas reizes gadā, pēc 2010.gada – retāk, jo šim projektam beidzās finansējums. Bet skolēni un skolotāji turpina regulāri veikt mērījumus un vērot krastu. Kopš 2000. gadiem mērījumi tiek veikti, izmantojot satelīta datus.
Gadu gaitā savākto datu klāsts ļāva zinātniekiem parādīt, cik aktīvi jūra virzās uz priekšu dažādās piekrastes daļās, un prognozēt, kā krasta līnija mainīsies. Pēc viņu aprēķiniem, līdz 2060. gadam piekraste Bernātu pusē varētu pārvietoties par aptuveni 200 metriem.
2024. gadā Latvijas Klimata un enerģētikas ministrija prezentēja ceļvedi jūras piekrastes stiprināšanai un erozijas seku mazināšanai Dienvidkurzemē. Tajā var atrast šādu skumjo prognozi. Ja stipras vētras turpināsies ik pēc trīs līdz sešiem gadiem, tad pēc 30-50 gadiem jūra Bernātu raga apvidū pavirzīsies tālāk iekšzemē vēl par 200-400 metriem.
Meduza.io reportiere viesojusies arī Liepājas Karostā, kur jūrā esošās fortu drupas ir Latvijas vēstures piemineklis un viens no Liepājas simboliem. Taču informatīvie stendi un tūrisma brošūras brīdina, ka atrasties to tuvumā ir bīstami: krasta erozijas dēļ var sabrukt vairākas tonnas smagas betona konstrukcijas. Īpaši bieži tas notiek ziemā. Jūra šeit neaizsalstot, tāpēc vētrās ūdens ar pamatīgu spēku “šķaida” krastu.
Krasta tuvumā esošās ēkas vietējie cilvēki cenšas pasargāt dažādos veidos, taču lielākoties nonāk pie viena un tā paša secinājuma – jūras spēks ir neapturams.
Arī Pāvilostā neklājoties vieglāk. Piekrastes māju iedzīvotājiem ir dažādi nostāsti par to, kā vētras laikā jūra ienāk māju pagalmos.
1967. gada vētras laikā viena no mājām tika izskalota. “Tur, kur tagad atrodas restorāns, dzīvoja veca sieviete,” atceras vecāka gadagājuma zvejnieks Antons. “1967. gadā viņai māju atņēma liels vilnis. Bet viņa jau iepriekš zināja, ka tas var notikt, tāpēc bija gatava un viņai izdevās tikt ārā.”
Pamazām reģionālās varas iestādes iesaistījušās pilsētas aizsardzībā no jūras. 2018. gada rudenī, lai apturētu krasta kāpu eroziju un māju applūšanu, Pāvilostas novada pašvaldība kopā ar Latvijas vides aizsardzības fondu piekrastē izbūvēja 66 metrus garu gabionu.
Taču pēc 2019. gada ar visiem šiem pasākumiem vairs nepietika. Pāvilostas ostas rekonstrukcijas gaitā tika pagarināts ziemeļu un dienvidu mols. Tas pastiprināja krasta erozijas procesu, tāpat kā Liepājā. Uz dienvidiem no ostas jūras pārvietotās smiltis, ietriecoties molā, aizķeras un sakrājas, un krasts aug. Aiz ostas ziemeļu mola krasta līnija, gluži pretēji, strauji atkāpjas iekšzemē.
Pāvilostas krasta līnijas izmaiņas ostas molu paplašināšanas rezultātā ir acīmredzamas. Salīdzinot ar 2013. gadu, līdz 2024. gadam pludmale pie ostas kļuvusi šaurāka. Spriežot pēc kartēm, attālums līdz dzīvojamām ēkām tagad ir tikai 15-20 metri (agrāk attālums tas bija 50-60 metrus no ūdens)
Pāvilostas krastā esošās viesnīcas īpašnieks Audrius Skardžius savu zemes gabalu iegādājās 2006. gadā. Toreiz, pēc viņa teiktā, līdz krasta malai bija 50 metri, bet tagad no tuvākās viņa viesnīcas ēkas līdz ūdenim ir tikai 15 metri. Erozijas rezultātā piekraste ne tikai atkāpjas, bet arī kļūst mazāk pievilcīga tūristiem: ūdens izskalo smiltis un izmet krastā akmeņus.
Latvijas likumi neuzliek par pienākumu tās iestādēm aizsargāt iedzīvotājus, kuriem jūras virzīšanās dēļ draud mājas un zemes zaudēšana. Palīdzība krastā dzīvojošajiem ir atkarīga no vietējo varas iestāžu labās gribas un iniciatīvas. Piemērs tam ir Jūrkalnes ciems, kas atrodas tikai 14 kilometrus uz ziemeļiem no Pāvilostas.
Tur tic brīnumiem. Katru gadu pavasarī, Lielajā piektdienā, Anna Rudīte Andersone pirms saullēkta aiziet krastā, iemet jūrā dažas saujas smilšu un neatskatoties, dodas prom. “Es to uzzināju no sievietes, kura jau ir mirusi, Marijas,” atceras Anna. Tā varot apturēt jūru. Ir tikai jātic.
Klints malā atrodas vairāki soliņi, bet aptuveni sešu metru tālāk atrodas pāris vasarnīcas. Anna tās uzcēla savām meitām, kuras vasarā brauc pie viņas ciemos. Pārējā laikā viņa izīrē mājas tūristiem. “Vecāki centās šīs mājas sargāt, stādīja kokus, bet tie koki jau bija jūrā,” stāsta Annas meita Ilze. “Agrāk vai vēlāk mums tās [mājas] būs jāpārvieto. Redzēsim, kas notiks rudenī.” Mājas būs jāpārvieto ar celtņa palīdzību, taču pagaidām saimnieki to nedara: tas izmaksās dārgi un prasīs ilgstošus saskaņojumus.
Viens no lielākajiem piekrastes sabrukumiem Latvijā notika 2020. gada februārī: vienas nakts laikā jūrā iebruka divi tūkstoši kvadrātmetru krasta. “Milzīgi zemes slāņi vienkārši nokrīt un tiek iznesti jūrā. To redzot, saproti, cik daba ir spēcīga un ka tur neko nevar darīt,” saka Santa Ansone. Strādājusi par ģeogrāfijas skolotāju Jūrkalnē un kopā ar skolēniem 10 gadus veica piekrastes monitoringu.
“Ar krāsu uzlikām atzīmes kokiem, un katru gadu mērījām attālumu no tiem līdz krasta malai. Blakus bijušajai karaspēka daļai bija ceļš, un aiz tā mūsu koki. Nesen es staigāju pa to vietu un sapratu, ka visas mūsu zīmes jau sen ir jūrā. Tagad vairs nav ne tā ceļa, ne koku, ne militārās vienības. Kad sākām monitoringu, jūra bija 30 metru attālumā.
