Baltijas fronte cīņā pret autoritārisma vilni 0
Rihards Kols
Mēs, latvieši, zinām, ka vēsture nekad nav tikai par pagātni – tā ir brīdinājums, mācība un dažreiz arī sauciens cīņā. Šodien mēs atrodamies izšķirošā Eiropas vēstures pagrieziena punktā, kas daudziem liek pamatoti vilkt paralēles ar pagājušā gadsimta 30. gadu beigām. Toreiz pasaule ignorēja brīdinājuma signālus. Tautu Savienība, kas tika izveidota, lai novērstu vēl vienu lielu karu, sabruka bezdarbības un samiernieciskuma dēļ. Baltijas valstis, atstātas vienas, kļuva par vieglu laupījumu totalitāriem režīmiem.
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir tikai viena frontes līnija plašākā autoritāro režīmu ofensīvā pret demokrātiju. Tā nav tikai Kijiva, kas ir uzbrukuma mērķis – mērķis ir Eiropas drošības arhitektūra un noteikumos balstītā pasaules kārtība. Krievija kopā ar Ķīnu un Irānu izmanto militāru agresiju, ekonomisko spiedienu, dezinformāciju un kiberuzbrukumus, lai vājinātu Rietumus.
Latvija, Lietuva un Igaunija ir šīs jaunās ģeopolitiskās cīņas frontes līnija, saskaroties ne tikai ar militāriem draudiem, bet arī ar kiberuzbrukumiem, dezinformācijas kampaņām, ekonomisko spiedienu, gan destabilizējošām darbībām, ko varētu arī traktēt kā slēptu karadarbību (atminēsimies par virkni “incidentu”, kas “piemeklējuši” mūsu zemūdens kabeļus, GPS signālu slāpēšanu utt.).
Mūsu pretinieks ir autoritāru valstu – Krievijas, Ķīnas un Irānas – ass, kuras izmanto atšķirīgas taktikas, bet tām ir kopīgs mērķis: vājināt brīvo pasauli.
Jaunā “ļaunuma ass”: Krievija, Ķīna, Irāna
Krievija joprojām ir galvenais eksistenciālais drauds gan mums, gan visai Eiropai, pat ja visi to vēl neapzinās. Kopš 2014. gada Krievija ir izvērsusi atklātu hibrīdkaru pret Rietumiem – kiberuzbrukumi, politiskā iejaukšanās, sabotāža un enerģētiskā šantāža. Kremlis cenšas graut NATO vienotību, vājināt ES apņēmību un padarīt Baltijas valstis ievainojamas. Atcerēsimies – jau ir bijuši mēģinājumi ietekmēt Latvijas mazākumtautību kopienas, izplatot propagandu un destabilizējošus naratīvus.
Ķīna, lai gan rīkojas smalkāk un neuzkrītošāk nekā Krievija, sistemātiski izmanto “maigās varas” instrumentus, lai nostiprinātu savu ietekmi Eiropā, tostarp Baltijas reģionā. Pekina mērķtiecīgi apvieno ekonomiskos, politiskos un tehnoloģiskos līdzekļus, lai ne tikai paplašinātu savu klātbūtni, bet arī veidotu sabiedrisko domu, ietekmētu viedokļu līderus un panāktu stratēģiski nozīmīgu infrastruktūras objektu pakļaušanu savām interesēm.
Viens no galvenajiem Ķīnas ietekmes mehānismiem ir investīcijas infrastruktūrā. Pekinas uzņēmumi ir izrādījuši interesi par stratēģiski svarīgiem objektiem, tostarp ostām un loģistikas tīkliem Baltijā, kā arī mēģinājuši iesaistīties “Rail Baltica” projektā un izteikuši interesi par Tallinas ostu. Ja Ķīnai izdotos iegūt kontroli pār šiem infrastruktūras elementiem, tā varētu ne tikai ekonomiski ietekmēt reģionu, bet arī manipulēt ar transporta koridoriem un piegādes ķēdēm, radot būtiskus drošības riskus.
Tāpat Ķīna aktīvi izmanto politisko un diplomātisko spiedienu, pielietojot tā saukto “vilinošās diplomātijas” stratēģiju – piedāvājot ekonomiskus ieguvumus tām valstīm, kas pieņem Pekinas pozīciju. Skaidru precedentu šai taktikai sniedza Lietuvas piemērs, kur pēc attiecību padziļināšanas ar Taivānu Pekina īstenoja ekonomisko sodīšanu, ierobežojot importu un bloķējot piegādes ķēdes. Šāda prakse kalpo par brīdinājumu citām valstīm, kuras varētu vēlēties nostāties pret Ķīnas interesēm.
Trešais būtiskais ietekmes virziens ir tehnoloģiskā atkarība. Ķīna cenšas nostiprināt savu klātbūtni Eiropas digitālajā infrastruktūrā, īpaši telekomunikāciju sektorā. Tādas kompānijas kā “Huawei” un “ZTE” aktīvi mēģina paplašināt savu lomu ES 5G tīkla izveidē, kas rada būtiskus drošības draudus, jo šīs tehnoloģijas varētu tikt izmantotas kā Pekinas izlūkošanas un kontroles instruments.
Irāna, ko mūsu reģionā bieži nenovērtē, spēlē stratēģisku lomu nestabilitātes veicināšanā. Tās droni un raķetes nogalina ukraiņus, tās kiberoperācijas Eiropā paplašinās, Irānas apmaksāti grupējumi sēj nestabilitāti un haosu Eiropas sabiedrībās. Irāna Eiropā īsteno daudzpusīgu hibrīdu ietekmes stratēģiju, kas apdraud ne tikai atsevišķu valstu, bet arī visas Eiropas drošību. Pirmkārt, Irāna ir kļuvusi par galveno bezpilota lidaparātu piegādātāju Krievijas armijai, kas tos aktīvi izmanto Ukrainas pilsētu bombardēšanā. Galu galā, ar sprāgstvielām bruņotais drons, kas nogāzās Latvijas teritorijā, bija ražots tieši Irānā.
Irānas-Krievijas militārais sadarbības modelis ne tikai stiprina Maskavas agresiju, bet arī rada jaunu draudu dimensiju Eiropai, jo tas pierāda, ka Irāna spēj sniegt tiešu militāru atbalstu Kremļa kara mašīnai. Vienlaikus Irāna aktīvi darbojas caur trešajām valstīm, lai apietu Rietumu sankcijas, izmantojot Krieviju kā starpnieku. Sankciju apiešanas mehānismi bieži ietver sarežģītas finanšu operācijas un tirdzniecības shēmas, kas var skart arī Baltijas valstis, īpaši caur ostām un finanšu sistēmām.
Bezdarbības cena
Pārāk daudzi Rietumos vēl cer “sarunāt” vai “deeskalēt” attiecības ar autoritārajiem režīmiem. Bet atcerēsimies: samiernieciskums neaptur konfliktus – tas tos tikai veicina. 1938. gada Minhenes vienošanās, ko tajā laikā daudzi uzskatīja par diplomātijas triumfu, tikai iedrošināja Hitleru. Tāda pati kļūda tika pieļauta 2008. gadā, kad Krievijas iebrukums Gruzijā no Rietumu līderu puses tika nosodīts, jā, bet šie vārdi bija tukši. 2014. gadā, kad Krievija sagrāba Krimu, Rietumi noteica ierobežotas sankcijas, bet neuzdrīkstējās rīkoties izlēmīgi. Tagad par to maksā ukraiņi ar savām dzīvībām, un mēs par to maksājam, attopoties šajā gadsimtā nepieredzētas nedrošības situācijā.
Apvienoto Nāciju Organizācija, līdzīgi kā Tautu Savienība savulaik, nespēj efektīvi risināt šos draudus. Veto tiesības paralizē lēmumu pieņemšanu. Rezolūcijas tiek ignorētas. Kara noziegumi paliek nesodīti. Ja starptautiskās institūcijas nespēj rīkoties, tad reģionālās alianses – jaunas vai jau esošas – ir tās, kurām jāpārņem vadība.
Baltijas valstis kā Eiropas vairogs
Latvija nevar atļauties ilūzijas par neitralitāti vai izolāciju – mūsu drošība ir atkarīga no izlēmīgas rīcības gan no mūsu, gan sabiedroto puses. Lai atturētu agresorus, NATO klātbūtnei Baltijā ir jābūt pastāvīgai un spēcīgai, nodrošinot pretgaisa aizsardzības sistēmas un ātras reaģēšanas spējas. Eiropas Savienībai ir jāmaina prioritātes – līdzekļi, kas tiek izšķērdēti neakūtām programmām, ir jāpārorientē uz aizsardzību, tostarp militārās mobilitātes uzlabošanu un birokrātisko šķēršļu likvidēšanu, kas kavē spēku pārvietošanu reģionā.
Drošība neaprobežojas tikai ar militāru spēku – Baltijas valstīm jāveido ilgtermiņa stratēģija, kas ietver reģionālu aizsardzības politiku, izlūkošanas un kiberdrošības sadarbību, kā arī informācijas telpas aizsardzību. Karadarbība notiek arī ekonomikas, digitālajā un informatīvajā telpā, kur dezinformācija un kiberuzbrukumi var radīt haosu un vājināt sabiedrības noturību. Tādēļ nepieciešama stingrāka Eiropas politika, kas ierobežo autoritāro režīmu ekonomisko un tehnoloģisko ietekmi, īpaši no Krievijas un Ķīnas.
Baltijas valstīm jāuzņemas aktīvāka loma ES un NATO ietvaros, stiprinot sadarbību ar ASV, Lielbritāniju un Skandināvijas valstīm. Stratēģiskās partnerības ir jāstiprina ne tikai militāri, bet arī ekonomiski un diplomātiski, lai nodrošinātu reģiona ilgtspējīgu stabilitāti. Enerģētiskā neatkarība un piegāžu diversifikācija ir tikpat nozīmīga kā robežu aizsardzība.
Mēs nedrīkstam atkārtot 20. gadsimta kļūdas, kad mūsu reģions tika uztverts kā ģeopolitiskā perifērija. Baltijas valstis nav Eiropas nomale – tās ir Eiropas priekšpostenis. Šis priekšpostenis ir jāstiprina, jāaizsargā un mums jākļūst par paraugu tam, kā demokrātijas var vienoti stāties pretī autoritāro režīmu izaicinājumiem. Mūsu liktenis ir cieši saistīts ar Eiropas nākotni – un, ja mēs vēlamies nodrošināt stabilitāti, mums jārīkojas tagad. Jārīkojas arī mums pašiem – ir nekavējoties jāaizver mūsu robeža ar Krieviju. “Ēnu flotes” darbība Baltijas jūrā jāierobežo ar visaptverošām sankcijām un stingru kuģošanas ceļu kontroli, spiežot karogu devējvalstis pārtraukt sadarbību ar Krievijas tankkuģiem.
Eiropas Parlaments ir skaidri apliecinājis, ka Baltijas reģiona drošība ir visas Eiropas stabilitātes jautājums. Kopš 2022. gada EP ir pieņēmis vairāk nekā piecpadsmit rezolūcijas par Krievijas agresiju, sankcijām un ES atbalstu Ukrainai, skaidri parādot apņēmību stāties pretī autoritāro režīmu ekspansijai. Šie lēmumi vērsti uz stingrākiem ierobežojumiem attiecībā uz Krieviju, Irānu un citām agresīvām valstīm.
Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupa (EKR) ir bijusi viena no spēcīgākajām balsīm šajā cīņā, konsekventi aicinot uz stingrāku rīcību pret Krieviju un tās sabiedrotajiem. EKR īpaši uzsvērusi nepieciešamību izbeigt ES enerģētisko atkarību no Krievijas, veidojot alternatīvas piegādes ķēdes un aizsargājot stratēģisko infrastruktūru no Ķīnas ietekmes. Grupa arī aicina uz pastāvīgu NATO klātbūtni Baltijas valstīs un lielāku aizsardzības budžetu, lai stiprinātu reģiona atturēšanas spējas.
Tajā pašā laikā EKR uzstāj, ka Krievijas iesaldētie aktīvi ES ir jāizmanto Ukrainas aizsardzībai un atjaunošanai, nevis jāpaliek bezdarbībā. Baltijas valstis ir pirmajās rindās, aicinot ES atteikties no ilūzijām par attiecību normalizēšanu ar Krieviju un pieņemt izlēmīgus, saskaņotus lēmumus. Rietumiem ir jāsaprot – Baltijas valstu aizsardzība ir visas Eiropas drošības jautājums. Ja Latvija krīt, krīt arī Eiropa.
Mūsu nākotni noteiks mūsu pašu rīcība
Mūsu nākotni noteiks mūsu pašu rīcība. Ukrainas cīņa ir arī mūsu cīņa – tas nav labdarības akts, bet gan pašaizsardzība un stratēģiska nepieciešamība. Stabilitāte reģionā lielā mērā ir atkarīga no Rietumu vienotības un apņēmības pret agresoriem, tomēr mums nav jāgaida, līdz citi pieņems lēmumus mūsu vietā. Latvijai jau šobrīd ir pietiekami daudz instrumentu, lai rīkotos nekavējoties, un tas jādara, lai būt pirmajiem, kas spiež uz priekšu stingrākus lēmumus. Kā viens no neatliekamajiem soļiem būtu robežas slēgšana ar Krieviju vismaz uz laiku, lai praktiski ierobežotu to personu un preču plūsmu, kas var kalpot Maskavas interesēm, kā arī pabeigta ārējās robežas stiprināšana, tostarp fiziskās infrastruktūras un tehniskā aprīkojuma pilnveidošana. Jābūt gataviem likt lietā visus tiesiskos un praktiskos mehānismus, lai novērstu turpinātu sankciju apiešanu ar “ēnu flotes” palīdzību Baltijas jūrā un lai apturētu agresorvalstu ekonomisko “asinsriti”. Šajā kontekstā atklātie jaunākie dati par tirdzniecības intensitāti ar Krieviju un tās sabiedrotajiem nav iepriecinoši, tāpēc vēl jo svarīgāk ir kontrolēt un ierobežot jebkādus darījumus, kas arī netieši spēj finansēt kara mašīnu. Turklāt mūsu uzņēmumiem ir jāpalīdz pārorientēties uz drošākiem tirgiem, jāveicina ekonomiskā un ražošanas pārkārtošanās, īpaši stimulējot augstas pievienotās vērtības sektoru attīstību.
Arī Eiropai ir pienācis laiks rīkoties izlēmīgi – jāpastiprina sankcijas un jānovērš pastāvošie “robi” to piemērošanā, lai naftas un gāzes, tehnoloģiju un finanšu plūsmas vairs neapietu noteiktos ierobežojumus. Brisele var pārorientēt daļu no saviem resursiem militārās mobilitātes uzlabošanai un ES ārējo robežu stiprināšanai, un robežkontrolei, lai dalībvalstis, tostarp Latvija, spētu pilnvērtīgi kontrolēt agresorvalstu iedzīvotāju un preču ieceļošanu. Tāpat ir jālemj par Krievijas iesaldēto līdzekļu, tostarp 159 miljardu eiro Beļģijā, novirzīšanu Ukrainas aizsardzībai un atjaunošanai. Autoritāro režīmu radītie drošības apdraudējumi pieprasa arī stingrāku un vienotāku rīcību pret Ķīnas un Irānas tehnoloģisko ietekmi stratēģiskajos tirgos, nodrošinot papildu uzraudzību gan investīcijām, gan piegādes ķēdēm un telekomunikāciju projektiem.
Mūsu lēmumi parāda mūsu apņēmību – tie nav jāatliek un nav jāgaida, kamēr izlemj “kolektīvā Eiropa”. Lai arī daudzas pārmaiņas tiks koordinētas plašākā mērogā, mums Latvijā tas netraucē būt par līderiem, kas rāda piemēru pārējiem un padara Baltiju par vienu no stingrākajiem bastioniem pret autoritārisma vilni. Slēdzot robežu, noslēdzot tirdzniecības plūsmas, stingri piemērojot sankcijas un rūpējoties par mūsu ārējo robežu, mēs ne tikai gādājam par savu drošību, bet arī demonstrējam brīvajai pasaulei apņēmību nepakļauties draudiem.
