Uldis Šmits: Dažiem ir īpaša interese izcelt baltiešu nesaskaņas 3
Pēdējā laikā rīkotie politiskie saieti, kuriem knapi pagūstam sekot, kas, jāteic, ne vienmēr ir nepieciešams, tomēr mēdz izkristalizēt pa kādai prātā paturamai idejai.
Tādas bija arī nesen Viļņā notikušajā “Brīvās Krievijas forumā”, kur pulcējās politemigranti un vēl pie dzīvības un uz brīvām kājām esošie Kremļa opozicionāri. Viens no viņu vēstījumiem Rietumiem, tātad arī mums, bija šads: apstākļos, kad Putins mīda kājām elementārākās starptautisko tiesību normas, demokrātiskajām valstīm nevajadzētu uzturēt ierasto biznesu ar viņa režīmu.
Tikām Jūrmalā kārtējā “Baltijas forumā” izskanēja diametrāli pretējas nostādnes. Ja vajadzētu pavisam īsi definēt šī mums pazīstamā pasākuma būtību, tad varētu sacīt, ka “Baltijas forums” ir tiešs pretmets “Baltijas ceļam”. Pirmām kārtām jau ģeopolitiskās ievirzes ziņā. Tā izpaužas ne vien foruma runās un publiskotajos tekstos, bet arī organizatoru un domubiedru izteikumos, no kuriem ir noprotams, ka eiroatlantiskā telpā iekļāvušos Baltijas valstu vienotības ideja – kas faktiski bija “Baltijas ceļa” pamats – viņus padara grūtsirdīgus vai ļoti piktus. Promaskaviskā uzņēmēja Aināra Šlesera skatījumā Lietuva galvenokārt tiek uzlūkota kā valsts, kura sabotē Latvijas un viņa personisko tranzītbiznesu un “noraka sliedes” Rīgas virzienā. Savukārt foruma galva Urbanovičs nesen interneta portālā “Delfi” publicētā sacerējumā, kas bija veltīts sarkanarmiešu pieminekļu un latviešu nacionālistu tēmai, pieminēja arī nu jau gandrīz aizmirsto Tallinas “bronzas kareivja” pārvietošanas lietu – tā varētu inspirēt mūsmāju labējos ņemt piemēru no Igaunijas, kur “viss ir labāk”. Frāze pauda ko līdzīgu autora iecerētai ironijai un arī to, ka Urbanovičam uz igauņiem ir liels zobs.
Labāk vai ne labāk, taču teju visos nozīmīgajos starptautiskajos reitingos ziemeļu kaimiņi ir mums priekšā. Varbūt tāpēc, ka Latvijā daudzviet pie krēsliem turas un politiskos procesus ietekmē ļaudis no vecā t. s. partijas un saimnieciskā aktīva, bet Igaunijas varas gaiteņos straujāk ienāk rietumnieciski domājoši un izglītoti jauni cilvēki. Viens no viņiem – premjers Tāvi Reivass nupat parakstīja līgumu par gāzesvada būvi starp Igauniju un Somiju (trīs ceturtdaļas izmaksu segs Eiropas Savienības fondi). Projektu “Balticconnector” paredzēts īstenot līdz 2019. gadam, un tas līdz ar savienojumu starp Lietuvu un Poliju būs solis ceļā uz reģiona enerģētiskās izolētības pārvarēšanu un Eiropas vienoto tirgu. Bet šis notikums nevilšus atsauc atmiņā gan baltiešu nesaskaņas par gāzes termināļa celšanu, gan to, ka Latvija pēc neatkarības atgūšanas tā arī nav spējusi kļūt par Baltijas valstis saliedējošo centrālo posmu ne enerģētikas, ne arī kādā citā politikā. Jo mūsu “savienojumi” vairāk tiecas uz plašumiem citā debesu pusē, kur saskaņā ar slaveno spārnoto frāzi cilvēki brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru.
Lai vai kā, bet, Baltijas valstu simtgadei tuvojoties, kopīgi gūtā vēstures pieredze būtu vēlreiz un vēlreiz pārlūkojama. Vēlams, pieaicinot Krievijā neiznīdētos “ārvalstu aģentus” no “Memoriāla” un citus mūs atbalstījušos. Arī viņi varētu apliecināt jau zināmo patiesību – baltiešu spēks vienmēr bijis vienotā rīcībā.
