“Baltiešu filmas patiešām ir lieliskas!” Intervija ar Antoloģijas filmu arhīva kuratoru Ņujorkā Džedu Rapfogelu 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jau no 26. maija, sadarbojoties triju Baltijas valstu kino institūcijām, kultūras pasaulē nozīmīgais Antoloģijas filmu arhīvs (Anthology Film Archives) Ņujorkā demonstrē izcilu 20. gadsimta 60.–70. gadu filmu izlasi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
Baltijas modernisma kino programmu bija plānots izrādīt Antoloģijas arhīva kinoteātros jau 2020. gada pavasarī, bet tagad līdz pat 8. jūnijam programma ir pieejama bezmaksas tiešsaistē visā pasaulē.
Filmas atlasījis Ņujorkā dzīvojošais lietuviešu izcelsmes kinozinātnieks Luka Brasišķis sadarbībā ar Nacionālo kino centru, Lietuvas kino centru un Igaunijas filmu institūtu.
Dažas dienas pēc tiešsaistes programmas “Baltijas modernisma kino: starp iztēli un realitāti” sākuma “Kultūrzīmes” uz īsu sarunu aicināja Antoloģijas filmu arhīva kuratoru Džedu Rapfogelu.
– Vai jūs pastāstītu, kā šī Baltijas modernisma filmu parāde būtu izskatījusies pagājušajā gadā?
Dž. Rapfogels: – Baltijas filmas abos mūsu kinoteātros bija plānots izrādīt 2020. gada aprīlī. Ja vien iespējams, mums ir svarīgi filmas rādīt 35 mm, 16 mm, arī 8 mm formātos – tā, kā tās oriģināli veidotas, un arī lielākā daļa Baltijas filmu bija atvestas 35 mm formātā.
Taču tas tā nenotika. Kopš pagājušā gada esam sākuši izrādīt filmas virtuāli, tiešsaistē, un tā arī beidzot nolēmām parādīt Baltijas filmas.
Antoloģijas filmu centra misija ir saglabāt un atklāt skatītājiem interesantus un nepazīstamus mākslas darbus. Pirms nu jau vairāk nekā piecdesmit gadiem, 1970. gadā, Antoloģijas arhīvs tika dibināts, domājot par eksperimentālā, avangarda un neatkarīgā kino nozīmīgāko mākslas darbu saglabāšanu.
Mēs rūpējamies, lai mūsu arhīvos būtu dažādas filmas – gan dažādu valstu, gan par nozīmīgiem vēstures posmiem, arī ievērojamiem cilvēkiem. Tādējādi parādīt pagājušā gadsimta sešdesmito, astoņdesmito gadu Baltijas filmas tieši atbilst mūsu koncepcijai.
Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, jo šis kino Ņujorkā ir mazpazīstams, pieļauju, ka diez vai kaut viena no šīm filmām jebkad te ir izrādīta.
– Liekas, ka tagad skatītāji būs tikai ieguvēji, jo jūs filmas rādāt tiešsaistē visā pasaulē un bez maksas. Cik liela auditorija tās būtu skatījusies kinoteātros?
– Jā, laikam gan būs liela atšķirība – vienā mūsu kinozālē ir 187 sēdvietas, otrā – aptuveni 70. Grūti pateikt, cik daudz skatītāju būtu tās skatījušies klātienē, parasti katru filmu rādām divas vai trīs reizes.
Domāju, ka lielā zāle visu laiku nebūtu izpārdota, iespējams, tās noskatītos simts līdz 150 skatītāju. Tiešsaistē situācija ir pavisam savādāka. Mēģinām izmantot tās priekšrocības – proti, ja vien iespējams, nodrošinām piekļuvi daudzās valstīs, piedāvājam bezmaksas pieeju.
Esmu pētījis, ka tiešsaistes maksas filmas apmeklē tik maz skatītāju, ka jēdzīgāk ir tās rādīt bez maksas. Pēdējā gada laikā mūsu auditorija ir palielinājusies un paplašinājusies.
Pašlaik gan jau pāris nedēļu liela daļa Ņujorkas kinoteātru ir atkal atvērti, bet Antoloģijas arhīva zāles esam nolēmuši atvērt tikai vasaras vidū.
– Sešdesmitajos gados Baltijas kultūras telpa bija noslēgta no ārējās pasaules, vai, skatoties šīs filmas, to var izjust?
– Filmu vēstījums un vizuālā valoda ir spēcīga un neparasta. Es gan neesmu specializējies Baltijas valstu kinomākslā, patiesībā esmu noskatījies tik vien kā šīs deviņas filmas. Spriežot pēc tām, Baltijas kino ir kas tāds, ko Amerikas skatītājiem vērts labāk iepazīt. Uz mani dziļāko iespaidu atstāja tieši latviešu filmas, īpaši dokumentālā spēlfilma (“Ābols upē”), arī kultūras mūzikls “Četri balti krekli” un krimināldrāma (“Liekam būt”).
Filmas patiešām ir lieliskas un ļoti atšķirīgas viena no otras. Salīdzinot tās ar citām tā laika filmām, domāju, ka mūsu lietuviešu pārstāvis Luka Brasišķis pareizi norādījis, ka filmas atspoguļo tā laika tendences un tehniskos jauninājumus, kuri tolaik parādījās pasaulē – kā franču jauno vilni, tā arī interesanto kinematogrāfisko stilu Latīņamerikā un citviet.
Tas viss kopā paplašināja kino veidošanas paņēmienus, toreiz kino iekļāvās subjektīvi elementi. Pirms programmas sākuma bijām organizējuši video diskusiju ar Baltijas valstu filmu institūtu pārstāvjiem un pārrunājām, vai Baltijas valstu kinematogrāfistiem tolaik bija pieejamas franču jaunā viļņa filmas, tas gan, liekas, joprojām ir atklāts jautājums.
Bet, lai nu kā – vai tā bija tieša ietekme vai tolaik gluži vienkārši kaut kas tāds virmoja pasaules gaisā, to var sajust tā laika Baltijas filmās. Esmu pārliecināts, ka šīs filmas iederas vispārējā noskaņā un tieši atbilst sešdesmito gadu pasaules kino mākslas virzieniem.
– Ar kinofilmām saviem skatītājiem dodat iespēju aizmirst pandēmiju…
– Es tiešām ticu kultūras spēkam un tā labvēlīgajai ietekmei uz sabiedrību. Kino ir viens no spēcīgākajiem paņēmieniem, kā cilvēkus iesaistīt, iedvesmot viņu domas, rosināt iejūtību.
Kino ir viena no vislabākajām iespējām aizmirsties. Pandēmija aizvēra kinoteātrus un muzejus, bet kultūra nepārstāja attīstīties un palika pieejama virtuālā veidā. Tas, ka jebkurš kultūras notikums pārcēlās uz internetu un kļuva plaši pieejams, ir viens no pandēmijas pozitīvajiem aspektiem.
No otras puses, konkurence ir pastiprinājusies – agrāk sacentāmies ar kādiem trim četriem Ņujorkas Arthouse kinoteātriem, tagad mums ir jāsacenšas ar “Netflix”, “Amazon” un vēl daudziem citiem.
Kultūrai pandēmijas laikā ir bijusi nenovērtējama loma, domāju, daudzi ir patērējuši kultūru vairāk nekā jebkad agrāk – skatoties filmas, lasot grāmatas, klausoties mūziku. Bet es arī negribētu pārspīlēt kino nozīmi pagājušajā gadā, pats svarīgākais ir veselība un drošība.
