“Baltijas Drāmas forums: post scriptum”: 2 0
12. decembra “KZ” numurā varējāt lasīt Normunda Akota rakstu “Baltijas Drāmas forums: post scriptum”, kurā autors vērtēja ikgadējā Baltijas Drāmas foruma norises, kas 2017. gada novembrī risinājās Rīgā, izvēršoties kā iespaidīga latviešu dramaturģijas skate. Raksta turpinājumā – par to, kā uzbūvēt Baltijas teātra festivāla celtni un kādēļ samierināmies ar mazu foruma paviljoniņu saujiņai teatrāļu?
Smagumcentrs – nacionālā dramaturģija
Lai saprastu, kāpēc vispār būtu vajadzīgs vēl kāds skatījums no otras puses, jāsāk ar vēsturisku atkāpi līdz Baltijas Drāmas foruma pirmsākumiem. Reizē ar “brālīgo republiku saimes” sabrukumu nebūtībā aizgāja teatrāļu salidojums “Baltijas pavasaris” un dabiskajā mākslas mijiedarbes procesā parādījās tukša niša. Vecie kontakti lēnām pačibēja un jauni vietā neradās. Teātri cīnījās par izdzīvošanu, mākslu atstājot labākiem laikiem, radošās organizācijas pārformējās un pielāgoja darbību neatkarīgas valsts statusam. Kad pirmā krīze bija garām un publika sāka atgriezties teātros, atdzima arī doma par triju Baltijas valstu kopīgi veidotu teātra festivālu. Idejas īstenošanā šoreiz veiksmīgi iesaistījās dramaturgi, un par topošā pasākuma smaguma centru kļuva katras dalībvalsts nacionālā dramaturģija. Tas ir pirmais un vērtīgākais savstarpējās vienošanās punkts, kuru apkārt valdošajā neoliberālisma šļurā nevajadzētu pazaudēt arī šodien, jo neviens cits nekur plašajā pasaulē nerūpēsies par latviešu (tāpat igauņu un lietuviešu) dramaturģijas attīstību. Lielākā daļa ar dramaturģisko kvalitāti saistīto režisoru iebildumu te būtu jāatstāj malā, jo nacionālā dramaturģija ir katras kultūras neatņemama sastāvdaļa un izrāžu veidotājiem kopīgi ir jāmeklē veids, kā likt tai uzplaukt.
Pirmais Baltijas Drāmas festivāls ar nosaukumu “Skats” notika 2005. gadā Rīgā, un tajā izkristalizējās auglīga pasākuma struktūra: divi oriģināldrāmas iestudējumi no katras valsts piedalās konkursā un rīkotāji ārpus tā var parādīt vēl vairākas savas izrādes. Iestudējumu mākslinieciskās kvalitātes vērtēja neatkarīga žūrija un skatītāju zāles bija pilnas – mēs guvām ieskatu abu kaimiņvalstu oriģināldramaturģijas dzīvajos procesos un viesi izbaudīja izvērstu mūsu teātru piedāvājumu. Interese par pasākumu Rīgā nemazinājās arī 2008. un 2011. gadā, kad festivālu papildināja iespēja viesiem ielūkoties arī “Spēlmaņu naktij” nominētajās izrādēs.
Igauņiem jau tobrīd darbojās ļoti spēcīga Teātra aģentūra ar labu finansiālo atbalstu no valsts puses, un, kad pienāca viņu kārta rīkot BTF, viņi to savienoja ar ikgadējo teātra skati “Oma Draama” un noorganizēja Tartu (2006, 2009, 2012) īstus teātra svētkus, kurus labprāt apmeklēja nopietni praktiķi un teorētiķi no Anglijas, Vācijas, Itālijas, ASV u. c. valstīm. Diskusijā patiešām sadūrās viedokļi par redzēto, veidojās kontakti un informācija par pasākumiem pat nonāca starptautiskā ITI izdevumā “Critical Stages”. Likās pareizais ceļš ir atrasts un atliek to tikai turpināt.
Zināmas problēmas iesākumā radās lietuviešiem, jo viņiem nebija savas dramaturgu ģildes un Viļņā jau pastāvēja starptautiski pazīstams festivāls “Sirenos”, kurā ietilpa labāko izrāžu skate. Trūka naudas, lai aizvestu savas izrādes uz Igauniju un divus gadus (2007, 2010) Panevēžas teātris visai sūri cīnījās par atbalstu šim pasākumam. Kad tika pabeigta Kauņas Nacionālā drāmas teātra rekonstrukcija un tā rīcībā nonāca seši moderni aprīkoti spēles laukumi, BTF 2013. gadā pārcēlās uz turieni. Teātra direktors Egidijs Stanciks bija entuziasma pilns kopīgiem spēkiem šo pasākumu atkal pacelt līdz starptautiskas atpazīstamības līmenim, un viņu atbalstīja arī pilsētas municipalitāte.
Nebrauc, jo nemaksā
Festivāla lielā krīze piezagās nemanot – reizē ar mūsu politiķu proponēto “veiksmes stāstu” un “izgāšanos” Rīgā 2014. gadā. Ignorance no ierēdņu puses bija pārsteidzoša un finansiālais atbalsts – tikpat kā nekāds. Cits pēc cita tika celti priekšā festivāla trūkumi, kuru risināšanai nebija pievērsta pietiekama uzmanība, un tos veiksmīgi izmantoja, lai sāktu manipulēt ar jautājumu: ko tālāk ar festivālu iesākt? Ierobežotā apjoma dēļ minēšu tikai dažus piemērus. Uz festivāliem netiek vestas labākās izrādes, jo režisori Ojaso, Hermanis, Koršunovs uz tiem nebrauc, ja attiecīgi nemaksā. Nevar noliegt, ka laba māksla maksā dārgi un tomēr kompromisa risinājumi ir atrodami. Arī šo režisoru teātri tiek subsidēti no valsts, un šajās subsīdijās var iestrādāt pienākumu reizi gadā doties izbraukumā bez lieliem honorāriem. Turklāt labāko izrāžu atlasi katram festivālam var veikt dažādi – vai nu rīkotāji paši brauc, skatās un izvēlas, vai arī izveido kopīgu ekspertu grupu, kas veic attiecīgo izvēli. Bieži izskan arī apgalvojumi, ka izrāde zaudē kvalitāti, ja netiek spēlēta tur, kur radīta. Taisnība, bet zaudējumi reti pārsniedz ieguvumus, jo modernās scenogrāfijas ir gana fleksiblas. Sarežģītāk būs, ja spēles vieta cieši saistīta ar izrādes atmosfēru, taču festivāls operē ar divu trīs pēdējo sezonu iestudējumiem un tādus gadījumus vienmēr var atstāt brīdim, kad tas notiek attiecīgajā valstī. Mūžīgais arguments, protams, ir finanses, to nepietiks nekad, bet šis jautājums jāsaista ar kultūras politiku un jārisina ar labi pārdomātu menedžmentu. Igaunijā un Lietuvā to jau sen sapratuši un nopietni teātra pasākumi tiek nopietni finansēti, bet mūsu politiķi tikai tērē milzu summas integrācijas humoristiem un masu pasākumiem, lai pēcāk varētu plātīties ar apmeklētāju tūkstošiem. Būtu tā kā laiks šo sastingušo, dažiem izdevīgo un tautu zombējošo domāšanu pārvarēt. Pilnasinīgas teātra mākslas apmaiņas programmas ar tuvākajiem kaimiņiem jau ir nepieciešamas tādēļ vien, lai mēs sevi varētu uzskatīt par Rietumu kultūrai piederošu nāciju un iekļautos Eiropas teātru apritē ar savu pienesumu. Radīt ievērības cienīgu festivālu, kas raisītu interesi gan profesionāļos, gan publikā, būtu solis ceļā uz to, un trijatā, atbalstot citam citu, to spert ir vieglāk. Mums jau ir savulaik nobruģēta platforma un pirmskrīzes gados ielikts fundaments, uz kura var uzcelt lielisku Baltijas teātra festivāla celtni. Kāpēc samierināmies ar mazu foruma paviljoniņu saujiņai teatrāļu?
Vai tas ir “izdedzināto sveču vērts”?
Foruma ideju pēc 2014. gada neveiksmes kā alternatīvu piedāvāja igauņi. 2015. gadā Tartu un Tallinā viņi uzņēma lielas delegācijas un radīja iespaidu, ka šāds ierobežots sadarbības variants var sniegt pietiekamu priekšstatu par oriģināldrāmas stāvokli, taču tas savā ziņā bija mānīgs. 2016. gadā Lietuvā un šogad pie mums dalībnieku skaits krietni saruka un parādījās nepietiekamības sajūta. Vai tas ir tas, ko sākotnēji gribējām? Ja divus gadus neredzam lietuviešu un pēc tam divus gadus – igauņu izrādes, tad nekāds teorētisks jaunāko tendenču uzskaitījums šo sajūtu izmainīt nevar. Plašāka publika forumā redz tikai to, ko sezonas laikā skatās savos teātros, un paliek neziņā par to, ko un kā spēlē kaimiņvalstīs. Ar informācijas druskām pildīts skaidrojums, ko sniedz diskusijas, šo sajūtu nekliedē, jo tajās minētās izrādes paliek neredzētas. Kā izteicās kāds pazīstams režisors, forums lēnītēm pārvēršas diskursīvā mēles pakulstīšanā par oriģināldrāmu atsevišķā republikā reizi trīs gados un interesants ir tikai pašiem tā dalībniekiem. Nekāda ierēdņu pieminētā “mūsu sasniegumu prezentēšana Eiropas profesionāļiem” te sen vairs nenotiek, un jautājums joprojām paliek atklāts: vai tas ir “izdedzināto sveču vērts”? Varbūt tomēr visu trīs Baltijas valstu teātra organizācijām vajadzētu vēlreiz sanākt kopā un padomāt, ko īsti gribam redzēt zem maģiskā “F” burtiņa pasākuma abreviatūrā – forumu vai festivālu?
