Baltijas Drāmas forums: post scriptum 0
Cītīgākie teātra apmeklētāji, iespējams, pamanīja, ka novembra otrajā nedēļā teātru repertuāros parādījās jūtams latviešu dramaturģijas iestudējumu sablīvējums.
Rīgā no 5. līdz 13. novembrim norisinājās ikgadējais Baltijas Drāmas forums, kura uzmanības fokusā ir jaunākie oriģināldrāmas vai nacionālās dramaturģijas iestudējumi. Tuvojoties valsts simtgadei, teātru aktīvajā repertuārā ir uzkrājušās gandrīz simt šādas izrādes, kas liecina gan par radošo cilvēku, gan publikas ieinteresētību pašmāju dramaturģiskajos procesos un arī par zināmu trūkstošās pašcieņas atgriešanos. Foruma organizētājiem šis fakts deva lielisku iespēju izveidot labi izsvērtu programmu, kas katram dalībniekam ļāva iegūt reālu priekšstatu par šī procesa mākslinieciskajām kvalitātēm un skatuviskajām izpausmes formām. Pasākums ar BDF (vai reizēm BTF) zīmi katru gadu rotācijas kārtībā vienā no trim Baltijas valstīm notiek jau trīspadsmito reizi, ir piedzīvojis vairākas transformācijas un ieguvis diezgan pretrunīgi vērtētu atpazīstamību šaurā teātra teorētiķu un praktiķu lokā.
Atšķirīgas pieejas
Sākšu ar to, ka atšķirībā no iepriekšējās reizes mūsu pasākums bija teicami organizēts. Atzinība par to pienākas Latvijas Teātra darbinieku savienības saliedētajai rīkotāju komandai un faktam, ka forumu izdevās iekļaut valsts simtgades programmā. Kultūras ministrijas ierēdņiem tika savs ķeksītis “lielās kampaņas” atskaitēs, un organizatoru pieticīgajā budžetā ieripoja neliela summiņa, neļaujot mums krist kaunā viesu priekšā. Foruma programma piedāvāja iespēju dalībniekiem noskatīties trīspadsmit oriģināliestudējumus, piedalīties trīs diskusijās un iesaistīties dramaturgu meistardarbnīcas aktivitātēs. “Spēlmaņu nakts” nomināciju sarakstam pakļautā izrāžu atlase sniedza aptverošu priekšstatu par to, kas šobrīd notiek mūsu teātros sadarbībā ar pašmāju dramaturgiem, un piedevām vēl ļāva šo to nojaust par mūsu vērtēšanas sistēmas subjektīvi objektīvajiem kritērijiem. Šo priekšstatu paplašināšanai lieliski kalpoja Ievas Strukas lekcija par Gunāru Priedi, no kuras pēcāk sarunās izkristalizējās vairāki jautājumi par attieksmi pret padomju laika dramaturģiju. Piemēram, kāpēc šodien iestudējam padomju laika lugas, ko tajās meklējam, kā respektējam kontekstu utt. Īpaši neiedziļinoties mūsu iestudētāju izvēles aspektos, kuri patiesībā iezīmē pozitīvu, uz vēstures nepārtrauktības saglabāšanu vērstu tendenci, jāteic, ka kaimiņi uz šo mantojumu skatās krietni atšķirīgi. Lietuvieši atzīstas, ka pie viņiem tāda tendence nepastāv, ir interese par to laiku, bet ne par lugām. Savukārt Igaunijā jaunās paaudzes režisori padomju laika sacerējumus par literāru vērtību vispār neuzskata. Lūk, arī dažas kritērijus veidojošās atšķirības.
Līdz politiskajam teātrim – garš ceļš
Tēmas ziņā intriģējoša solījās būt diskusija par politisko teātri, jo līdzīgas dokumentālā manierē veidotas izrādes šobrīd jaunie iestudē visās trijās Baltijas republikās. Taču sarunas ātri vien ieslīdēja maznozīmīgā papļāpāšanā par to, kā radušies mums zināmo izrāžu (“Nacionālās attīstības plāns”, “Veiksmes stāsts”, “Būt nacionālistam” u. c.) teksti, kā tie iedzīvojušies uz skatuves un ko iestudējumu veidotāji cer panākt ar šīm teatralizētajām akcijām. Vēlme pievērst nelielas sabiedrības daļas uzmanību sasāpējušiem sociālpolitiskiem jautājumiem ir acīmredzama, tās piepildījums vienkāršs – paņemt situāciju no dzīves un atstāstīt uz skatuves vai komentēt atsevišķus politiskos notikumus. Tam varbūt vēl varētu pievienot dažus pabailīgus mēģinājumus uzcelt uz skatuves kādas “politiskās cūcības” biklu analīzi. Nevarētu teikt, ka tas ir daudz, taču tāda ir šolaiku cilvēkā dominējošā izpratne par politiku – smeļam tik mediju sakultās putas un kā netiekam, tā netiekam skaidrībā, kas tur iekšā īsti vārās. Labam politiskam teātrim gan vajadzētu smelt krietni dziļāk, bet mēs pagaidām esam tikuši tikai līdz diezgan izteiksmīgi teatralizētai žurnālistikai. Nu labi, Jānis Balodis, veiksmīgi izmantojot uz skatuves savu simpātisko paštēlu, ir aizgājis līdz pētnieciskās žurnālistikas teatrālam ekvivalentam, bet tas vienalga nozīmē, ka mums līdz īstam politiskam teātrim vēl tāls ceļš ejams.
Tendences trijās valstīs
Līdzšinējos forumos ierasta lieta bija priekšlasījumi par jaunākajām oriģināldramaturģijas izpausmēm visu trīs valstu teātros, šoreiz tas noritēja Valmierā. Tēma “Nacionālā dramaturģija mūsdienu teātrī” ietver samērā plašu jautājumu loku, bet praksē tas parasti aprobežojas ar stundu garu pārskatu. Lietuvu pārstāvēja dramaturģe Gabriele Labanauskaite, mēģinot savā stāstījumā ar videofragmentu palīdzību radīt nelielu priekšstatu par pēdējo trīs četru sezonu spilgtākajiem oriģināldrāmas iestudējumiem. Lietuvā pašlaik esot sajūtams spēcīgs jaunās dramaturģijas vilnis, kuru lielākoties veidojot sievietes, un iestudējumi top sadarbībā ar savas paaudzes režisoriem. Savukārt par igauņu novitātēm klātesošos informēja Rakveres teātra dramaturģe Trīnu Sika, uzsverot, ka 90. gados uzsāktā Teātra aģentūras programma bija veiksmīga un joprojām nes augļus spilgtu iestudējumu formā. Pēdējos gados tiem pievienojusies arī dokumentālā dramaturģija, kuru pārsvarā iestudē paši dramaturgi. Abas prezentācijas beidzās ar līdzīgu šodienas teātrī novērojamo tendenču uzskaitījumu: vēstures pārsijāšana; sociālo un politisko jautājumu aktivizēšana; individuālās un nacionālās identitātes meklēšana (Lietuva); dokumentālās dramaturģijas parādīšanās (Igaunija); dzimuma lomu un attiecību pārvērtēšana. Par mūsu oriģināldrāmas status quo savu skatījumu viņām pievienoja teātra kritiķe Ieva Rodiņa, un tas būtībā šoreiz bija vienīgais priekšlasījums, kurš ieguva zināmu jēgu, ja neskaita informatīvo, jo katram foruma dalībniekam bija iespēja konfrontēt savu iespaidu ar kritiķes vērtējumu. Tieši šī dzīvā iespēja ļauj izvairīties no vienpusējiem spriedumiem un izrāžu vērtējumiem, bet tāda prerogatīva pašreizējā foruma variantā tiek nodrošināta tikai rīkotājiem. Dramaturgi padziļināt savas prasmes kolektīvā darbā tika aicināti Laikmetīgās dramaturģijas darbnīcā, kurā līdzās trim Baltijas valstīm iesaistījās arī Somija. “No99” teātra dramaturgu Ēro Epnera un Tarmo Jiristo vadībā tās dalībnieki sešas dienas strādāja pie tēmas “Eposs. XXI gs. Lībieši” un noslēgumā piedāvāja publikas uzmanībai trīs potenciālu izrāžu skices. Divas no tām – neparasts mūsdienu varoņa izgaismojums skicē par somu slēpotāju Miku Millilā un skatpunkta meklējumi fikcijā par līviem – saturēja interesantus aizmetņus dramaturģiskam izvērsumam.
Forums noslēdzās ar formālu ārvalstu ekspertu balsojumu, kurā par labākajām oriģināldrāmas izrādēm tika atzītas “Tuvā pilsēta” (rež. K. Serebreņņikovs) Nacionālajā teātrī un “Zvērīgā mīla” (rež. M. Lācis) “Dirty Deal Teatro”. Kāds sakars pirmajai ar mūsu nacionālo dramaturģiju gan nav saprotams, jo lugas autors ir lietuviešu rakstnieks Marjus Ivaškevičs.
Kāpēc mēs samierināmies ar mazu foruma paviljoniņu saujiņai teatrāļu? Normunda Akota raksta turpinājumu lasiet “KZ” 19. decembra numurā.
