Baltijas drāma Holivudas stilā 0
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopražojuma filma “Lomu spēles” rotaļājas ar psiholoģiskas drāmas, trillera un melnās komēdijas elementiem, bez pūlēm aizsniedzot Holivudas latiņu, bet saglabājot igaunisku savdabību un pašironiju.
Pāris nedēļu laikā Rīgā pirmizrādi piedzīvojusi jau otrā triju Baltijas valstu sadarbībā tapusī filma. Šoreiz – “Lomu spēles” (Teesklejad) Rīgas filmu festivāla programmā. Šo filmu, tāpat kā nesen “Lielajā Kristapā” demonstrēto “Senekas dienu”, producējušas studijas “Amrion” (Igaunija), “Studija Lokomotīve” (Latvija) un “Studio Uljana Kim” (Lietuva). Filma ir režisora Vallo Tomlas pārliecinoša debija pilnmetrāžas kino. Pasaules pirmizrādi tā piedzīvoja pirms mēneša Sansebastjanas kinofestivālā Spānijā, piesaistot prestižo kino mediju “Variety” un “The Hollywood Reporter” uzmanību. “Lomu spēles” neapšaubāmi gaida ilgs un aizraujošs ceļojums pa kinofestivāliem, jo īpaši tādēļ, ka filmas izplatīšanu uzņēmusies viena no vadošajām neatkarīgā kino izplatīšanas kompānijām “Wide Management”.
Līdz kaklam ūdenī
Vienā no filmas sākuma ainām Anna un Juhans, trīsdesmitgadnieku pāris, kuri pavada vasaras nedēļas nogali turīgu draugu piejūras mājās, ir iepeldējuši jūrā, kad pamana, ka ap viņu pludmalē atstātajām mantām rosās pāris svešinieku. Tā vietā, lai reaģētu uz situāciju, Juhans liek Annai nogaidīt un izlikties, ka viņi notiekošo nav pamanījuši. Kad svešinieki aizgājuši, Anna metas uzbrukumā vīrietim, noprasot, cik ilgi tad viņš būtu sēdējis aukstā ūdenī līdz kaklam, ja svešinieki būtu palikuši? Šī aina īsumā raksturo Juhana un Annas attiecības, kas nonākušas tajā stadijā, kad abiem labāk būtu doties katram uz savu pusi, taču ne viens, ne otrs nav gana drosmīgs šo faktu atzīt.
Nedēļas nogales plāni strauji mainās, kad Anna un Juhans svešo pāri, kas netālu uzslējuši telti, paglābj no vētras un piedāvā pārnakšņot savrupmājā. Trīna un Ēriks pieņem, ka viņi ir mājas saimnieki, un Anna, bet vēlāk arī Juhans, aizraujas, spēlējot bagātniekus, un, spītējot viens otram, izgudro arvien jaunus ekstravagantus melus. “Lomu spēles” ironizē un rotaļājas ar mūsdienu populāro stratēģiju “fake it till you make it” jeb “izliecies par to, par ko gribi kļūt”; klišejiska bezrūpība, tiražēta dzeltenajā presē un Holivudas filmās, ir Annas un Juhana sapnis, ko tie atdarina savā spēlē. Nedaudz vecākie Ēriks un Trīna savukārt ir viņus biedējošs greizais spogulis nākotnei. Kamēr bezdarbnieks Ēriks “mēģina saprast, ko iesākt ar savu dzīvi”, Trīna tulko lētus lubu romānus. Pārim nav bērnu, jo “nekad nav bijis īstais laiks”. Juhans savukārt tikko ir atlaists no darbu, kuru slepenībā nīdis jau sen, bet Anna nesen izdarījusi abortu.
Šie elementi varētu kļūt par pamatu smagai psiholoģiskai drāmai, taču “Lomu spēles” ir negaidīti viegla un izklaidējoša filma, tikai pamazām ievelkot skatītāju spriedzes pilnā attiecību mezglā starp tās četriem varoņiem. Sižets tiek atrisināts ar riskantu pavērsienu, kas dažiem skatītājiem, iespējams, liks justies apvestiem ap stūri, taču man lika uzgavilēt filmas scenāristu (Līvija Ulmane, Andris Feldmanis) prasmei izvest sevi no šķietama, bet neapšaubāmi plānota strupceļa.
Veiksmes formula
Scenārijs ir viens no trim vaļiem, uz kuriem balstās “Lomu spēļu” panākumi. Tā stiprā puse ir personāžu attiecību parādīšana darbībā, nevis izskaidrošana ar vārdiem – kas nereti ir pirmais šķērslis, aiz kura paklūp nepieredzējuši kino veidotāji. Mazliet liekvārdīga ir vienīgi Annas un Juhana izskaidrošanās filmas kulminācijā. Bailes, kas ir viņu attiecību pamatā, un tas, cik tālu viņi ir gatavi iet, lai neatzītos sev, ka viņu attiecībām nākotnes nav, ir tapis skaidrs jau līdz šim momentam. Tomēr šis ir arī vienīgais īsais mirklis, kad varoņi ir novesti tik tālu, lai beidzot būtu gatavi pateikt to viens otram skaļi.
Filmai ir spēcīgs aktieru ansamblis, un tas ir ārkārtīgi svarīgi šādai kamerdrāmai ar tikai četriem varoņiem un praktiski vienu norises vietu. Tomlas aktieri – Mirtela Pohla, Prīts Veigemasts, Mēliss Remmelds un Mari Abela – pieder pie tās pašas trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudzes kā filmas režisors un ir jau ar ievērojamu teātra, kino un TV lomu pieredzi. Tostarp viņi ir filmējušies Veiko Ounpū – cita Igaunijas režisora ar talantu trāpīgi fiksēt postmodernā cilvēka stāvokli – filmās.
Trešais prasmīgi īstenotais “Lomu spēļu” pamatelements ir tās montāžas temps un ritms, kas ir būtiskākais spriedzes radīšanas rīks (montāžas režisors Danieļus Kokanauskis no Lietuvas, strādājis arī pie Latvijā uzņemtajām filmām “Miglā”, rež. Sergejs Lozņica, un “Pelnu sanatorija”, rež. Dāvis Sīmanis). “Lomu spēlēs” uzburtā noskaņa – vēl bez montāžas jāpiemin arī filmas stilīgais, minimālistiskais vizuālais tēls, kurā vienlīdz liels ieguldījums ir gan operatoram, gan filmas māksliniecei un kostīmu māksliniecei, un mūzika, kuras autors ir latviešu komponists Kārlis Auzāns – lāgiem atsauca atmiņā pat Deivida Finčera “Neatrodamo” (Gone Girl).
Vallo Tomla lieliski pārvalda visus nepieciešamos instrumentus, lai radītu izklaidējošu, bet gudru filmu ar humora un spriedzes piedevām tieši nepieciešamajās proporcijās. “Lomu spēlēm” ir visas izredzes konkurēt ar daudz pieredzējušāku režisoru un daudz lielāku valstu un budžetu ražojumiem. Vietējiem skatītājiem, kas nerimtīgi tiek mudināti pamēģināt arī ko citu, ne tikai Holivudas diētu, taču līdz šim to nav darījuši, aizbildinoties ar vietējo produktu prastumu un garlaicīgumu (kas ne visai atbilst patiesībai), varu teikt, ka “Lomu spēles” būs patīkams pārsteigums.
Uzziņa
“Lomu spēles”, rež. Vallo Tomla, 90′, Igaunija/Latvija/Lietuva, 2016.
Lomās: Mirtela Pohla, Prīts Veigemasts, Mēliss Remmelds un Mari Abela.
Scenārija autori Andris Feldmanis, Līvija Ulmane, operators Ēriks Pollumā, māksliniece Eva Marija Gramakovski, kostīmu māksliniece Kristīna Ago, skaņu režisors Vladimirs Golovnitskis, komponists Kārlis Auzāns.
Filmu no piektdienas, 28. oktobra, varēs redzēt kinoteātrī “Kino bize”.
