“Tas ir tikai mirklis – vienu dienu mēs dzīvojam ļoti labi, bet nākamajā brīdī trūkst maizes.” Kā pandēmiju pārdzīvo aktieri Igaunijā 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” turpina rakstu sēriju, uzrunājot spilgtas ārzemju kultūras personības, skaidrojot, kā citās zemēs kultūras ļaudis un visa joma pārdzīvo pandēmiju. Šoreiz – Baltijas dimensija.
Pagājušā pavasara ārkārtējās situācijas laikā Igaunijā aktieris HENRIKS KALMETS rīkoja tiešsaistes stāvizrādes “Ārkārtas situācija kvadrātā”, ienākumus ziedojot Igaunijas “Pārtikas bankai”.
Kopumā tika savākti vairāk nekā 43 tūkstoši eiro. Aktieris sarunā ar “Kultūrzīmēm” pastāstīja par pašreizējo situāciju Igaunijā un atskatījās uz joprojām aktuālajām pandēmijas laika problēmām.
– Kā jūs jūtaties Igaunijā šajā laikā, kad pandēmijas ierobežojumi ir diezgan strikti?
H. Kalmets: – It kā jau noteikumi ir diezgan stingri, bet tā tas ir tikai pēdējās nedēļās. Arī pašlaik nejūtos tik ļoti ieslēgts, kā jūtas iedzīvotāji daudzās citās valstīs. Nesen runāju ar draugiem Francijā – kaut gan Igaunijā laiku pa laikam ir bijuši ierobežojumi, situāciju nevar pat salīdzināt.
Arī Berlīnē viss ir slēgts jau daudzus mēnešus, praktiski visu šo gadu. Zinu, ka daudzviet cilvēki nevar pastaigāties tālāk par kilometru no mājām. Igaunijā ierobežojumi ir saprātīgi, vismaz man nav klaustrofobiskas sajūtas, nejūtos kā cietumā.
– Vai atbalsta sistēma tagad, gadu pēc krīzes sākuma, ir labāka nekā sākumā?
– Jā, ir labāka, bet tas ir atkarīgs no nozares. Dažām atbalsts ir lielāks, citām mazāks. Bet tomēr, gluži tāpat kā pirms gada, ir liela nobīde laikā – valdība dod naudu, bet birokrātiskais process ir ļoti lēns, piemēram, šī mēneša valdības piešķirtais finansējums cilvēkus sasniegs tikai maija beigās.
Tā tas noticis visu šo gadu. Taču cilvēkiem šie divi vai divi ar pusi mēneši ir jāizdzīvo, tas ir ārprātīgi ilgs laika posms bez līdzekļiem – ir jāmaksā īres maksas, aizņēmumi bankā, jāpērk pārtika.
Nevar teikt: klausies, iespējams, valdības nauda man pienāks kaut kad vasaras sākumā, gaidi! Pašlaik pieejamais finansējums ir lielāks, bet iedzīvotāju un valdības laika līnijas vēl joprojām nesakrīt.
Īpaši grūta ir ārštata mākslinieku situācija: pirms gada vienas dienas laikā viņu ienākumi samazinājās par simt procentiem. Daudziem, protams, bija kādi iekrājumi, bet tiem, kuriem iekrājumu nebija, izdzīvošana joprojām ir ļoti smaga.
Cilvēki ir nokļuvuši dažādās situācijās – tie, kuri strādā repertuāru teātros, turpina saņemt algu, un viņu ikdiena nav īpaši sarežģīta, bet ārštata aktieriem ir grūti.
Praktiski visās nozarēs visvairāk cieš ārštata darbinieki, un citās jomās ir daudz vairāk ārštata darbinieku nekā teātrī. Līdz šim mums nav izdevies panākt, lai ārštata kultūras darbiniekiem ar augstāko izglītību, kuri pieder arodbiedrībām un federācijām, būtu nodrošināta kaut vai pamata veselības apdrošināšana. Šī ir viena no problēmām, kura īpaši izgaismojās pandēmijas laikā.
– Kā aizsākās jūsu atbalsts “Pārtikas bankai”?
– Jau no pirmās ārkārtas situācijas dienas bija pavisam skaidri redzams, ka ikdiena kļūst aizvien grūtāka. Daudziem ienākumu līmenis nokrita līdz pilnīgai nullei, nebija darba, nebija algu, un atceros, pat parādījās ziņas no “Pārtikas bankas”, ka palīdzība tiek lūgta aizvien vairāk.
Sapratām, ka varbūt varam palīdzēt. No sākuma pat neiedomājāmies, ka savāksim tik daudz naudas. Sākotnējā ideja bija izgaismot situāciju, aicinot: “Hei, cilvēki, lūdzu, palīdziet!” Palīdzība “Pārtikas bankai” ir visvieglāk saprotamā no visām labdarības formām, gandrīz ikviens saprot, ka ēdiens ir nepieciešams katru dienu.
Vēl joprojām vairākiem tūkstošiem cilvēku ikdienā trūkst līdzekļu ēdiena iegādei.
Daudzi no viņiem par to skaļi nežēlojas, bet es esmu aktieris, varu viņu vārdā runāt skaļi. Biju priecīgs, ka varēju apvienot tiešsaistes izrādi ar kaut ko lietderīgu.
Man liekas, ka šajos grūtajos laikos nevaru aicināt cilvēkus pirkt biļetes, finansiāli atbalstot tikai vienu aktieri, man pašam tik slikti neklājas. Ar savu mākslu varēju atbalstīt citus.
Tas ir tikai mirklis – vienu dienu mēs dzīvojam ļoti labi, bet nākamajā brīdī trūkst maizes, lai pabarotu bērnus. Tieši to es iztēlojos, kad ziedoju vai iepērkos, – mūsu valstī ir iedzīvotāji, kuriem nav naudas, par ko pabarot bērnus. Ja mēs, pilsoņi, viens otram grūtā brīdī nepalīdzēsim, kurš tad mums palīdzēs?
– Kā jūs uzskatāt, vai “Zoom” tiešsaistes teātra izrādes finansiāli atmaksājas?
– Principā jau tas nav nekas tehniski dārgs, un, iespējams, tā varētu pelnīt naudu. Tiešsaistes izrādi var ļoti lēti realizēt, bet nedomāju, ka cilvēki to vairs grib skatīties, liekas, esam noguruši no tiešsaistes.
Man liekas, tagad vairāk nekā jebkad cilvēki alkst redzēt īstas teātra izrādes. Mēs visi jau ilgi sevi vērojam ekrānos, mums ir bijušas tikšanās, kursi, mēģinājumi, skolas.
Pavasarī mākslas cilvēki it kā pārapdzīvoja interneta vidi – lai tikai viņus pamanītu, neaizmirstu, bet, iespējams, mums visiem bija nepieciešams mierīgāks pārdomu laiks. Var jau būt, ka pirms dažiem gadiem līdztekus īstajam teātrim tas liktos kaut kas tehnoloģiski jauns un interesants.
– Jūs esat strādājis kopā ar mūsu režisoru Valteru Sīli, kāda ir Baltijas valstu sadarbība teātra jomā?
– Ar Valteru esam pārrunājuši – atgūstot brīvību, pieķērāmies pie visa, kas notika Rietumos, pietika tikai parādīties kādam rietumniekam; ieraudzījām franču vai itāliešu režisoru, un viņš bija labs tāpēc vien, ka nāca no Rietumiem.
Mēs pavisam aizmirsām par tiem, kuri bija mums tepat, blakus. Un mums tepat, kaimiņos, pavisam tuvu, ir tik daudzi talantīgi cilvēki! Man žēl, ka šobrīd tik maz zinām viens par otru.
Mēs esam līdzīgi, lietas saredzam praktiski vienādi, mūsu mākslas valoda ir līdzīga, mūsu pagātne ir līdzīga. Mums ir līdzīga humora izjūta, tās pašas vērtības.
Ļoti ceru, ka baltiešu sadarbība augs plašumā, mums kopā ir tik viegli strādāt! Nesen tieši tā strādājām – kopā ar režisoru Valteru Sīli igauņu aktieri iestudēja Rasas Bugavičutes-Pēces lugu “Man bija brālēns” par lietuviešu puisi un latviešu meiteni, kuri vadīja vasaras Liepājā. Mēģinājumus noturējām “Zoom” platformā, bet pati izrāde bija īsta, uz teātra “Vaba Lava” skatuves.
Baltijas “burbulis” ir tik svarīgs! Man liekas, pagājušajā gadā Baltijas “burbulis” sildīja ikviena baltieša sirdi – tas taču bija gandrīz vai vienīgais, kas visur valdošajā nenoteiktībā izdevās.
Mēs sapratām, kuri ir mūsu īstie draugi, uz kuriem varam paļauties. Bija tik skumji, ka Somija vienā mirklī noslēdza savu robežu. Baltijas “burbulis” bija brīnišķīga lieta. Deviņdesmitajos gados mēs ceļojām uz tāltālām zemēm, tagad atklājām, cik daudz interesanta ir mūsu kaimiņzemēs tepat, tuvumā.
– Vai daudzi ir mainījuši profesiju šī gada laikā?
– Nesen dzirdēju brīnišķīgu stāstu par diviem mūziķiem, kuri sākuši strādāt slimnīcā. Tā kā viņiem trūkst medicīnisko zināšanu, tas ir kāds vienkāršs darbs, bet tur tāpat ir vajadzīgas darbarokas.
Mūziķi ir teikuši, ka tik ilgi, kamēr situācija slimnīcās būs grūta, arī viņi nevarēs darīt savu darbu, uzstāties un, ja mēs dosimies palīgā medicīnas darbiniekiem, tad visi kopā ātrāk tiksim atpakaļ normālā dzīvē. Esmu dzirdējis par vairākiem, kuri ir sapratuši, ka jāmeklē vēl kādi papildu ienākumi.
Pašlaik gan ir sarežģīti atrast jebkādu darbu. Daudzi ir atsākuši arī mācīties. Esmu ārštata aktieris, man pašam ir maza teātra kompānija “Kinoteater”, bet tā nedod regulārus ienākumus, darbojamies tikai ar dažādiem projektiem. Līdztekus strādāju reklāmas aģentūrā par radošo direktoru, un tas dod finansiālu stabilitāti.
Es nāku no aktieru ģimenes, mans tēvs ir brīvmākslinieks, režisors, arī mans brālis ir ārštata aktieris, pazīstu aktieru dzīves situācijas no visdažādākajām pusēm.
– Kāda ir mākslas loma grūtos laikos?
– Ļoti svarīgi ir izgaismot lietas, norādīt uz problēmām, kuras ir svarīgas sabiedrībai – tā, kā to darījām, vācot līdzekļus “Pārtikas bankai”. Ne mazāk būtiski ir dot cerību un mierinājumu.
Baltijas valstīs māksla ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa – tieši kultūra bija tā, kas palīdzēja izdzīvot padomju laika okupāciju. Toreiz mūsu valsts bija paslēpta mūsu kultūrā. Ja mēs uzturam savu kultūru, tad mums kā valstīm ir nākotne.
