Baltijas “Baltica” ar vienotības vēstījumu. Kur slēpjas nacionālās tradīcijas spēks 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 6. līdz 10. jūlijam, raibumraibā skanīgā pušķī savijoties dziesmām, dančiem, instrumentālajai mūzikai, aizraujošiem stāstiem un citām ar mūsu senču paaudžu paaudzēs nodoto mantojumu saistītām vērtībām, Rīgu un Latviju pierībinās starptautiskais folkloras festivāls “Baltica 2022”, piedāvājot daudzveidīgu pasākumu programmu Rīgā, Talsos, Siguldā, Turaidā, Inčukalnā, Krimuldā, Mālpilī, Jūdažos, Inciemā, Lēdurgā, Kuldīgā, Alsungā, Skrundā, Ventspilī, Popē un Dundagā un kopā pulcējot 225 folkloras kolektīvus.
1988. gadā, kad “Baltica” notika pirmo reizi, Latvijas neatkarības atjaunošana daudziem šķita tāls sapnis, bet tieši toreiz visas trīs Baltijas valstis pirmo reizi gājienā devās ar nacionālo valstu karogiem. Arī šī “Baltica” notiks ģeopolitiski ļoti sarežģītā laikā, kad sabiedrību ietekmē kā pandēmijas atliekas, tā arī Krievijas sāktais karš Ukrainā.
Kāpēc ir tik svarīgi, lai “Baltica” būtu joprojām un – kur slēpjas folkloras kustības spēks? Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem “Kultūrzīmju” rīkotajā attālinātajā diskusijā satikās MĀRA MELLĒNA, festivāla mākslinieciskā vadītāja, folkloriste, filozofe, bērnu folkloras kustības “Pulkā eimu, pulkā teku” organizētāja, GITA LANCERE, dzīvā mantojuma darbnīcu koordinatore un nemateriālā kultūras mantojuma eksperte, ILGA LEIMANE, etnogrāfiskā ansambļa Alsungas “Suitu sievas”, folkloras kopas “Suitu vīri” un Jūrkalnes TN etnogrāfiskā ansambļa “Maģie suiti” vadītāja, ERIKS ZEPS, grupas “Rikši” līderis, “Baltica 2022” folkloras programmas vadītājs Brīvības laukumā, KATRĪNA FELDMANE, tautas mūzikas grupas “Teikas muzikanti” dalībniece, piedalās arī norišu organizēšanā Brīvdabas muzejā.
“Ir ļoti jāpastāv uz savu latvietību”
– Ar ko festivāls “Baltica” atšķirsies no iepriekšējiem festivāliem? 2018. gadā tas norisa Latvijas valsts simtgades zīmē.
Gita Lancere: – Šis ir pēcpandēmijas festivāls. 2019. gadā “Baltica” vēl notika Igaunijā, bet pēc tam tikām nolikti uz pauzes, Lietuvas festivāls nenotika – viņi to sarīkoja kā forumu ar vērtīgām sarunām. Tas nozīmē, ka visiem cilvēkiem, kam ir svarīgi sanākt kopā, divi gadi bija no dzīves izsvītroti. Šis ir pirmais festivāls, kad atkal nākam kopā – daudzi tūkstoši – ar visu bagāžu, kas ir apkārt – karu, pandēmijas pieredzi. Būs interesanti satikties, jo mainījies ir ļoti daudz.
Māra Mellēna: – Šā gada “Baltica” atšķirsies ar ļoti daudzām lietām. Vispirms jau ar šā gada tēmu – spēli. Nākamais – esam svinībās, “Balticai” svinam 35. un folkloras kustībai – 40. jubileju. Ar “Balticu” kopā ir izaugusi vismaz viena paaudze. Līdz ar to varam runāt par mantotu tradīciju, par muzikantiem, kas izauguši kopā ar festivālu, par tradicionālās dziedāšanas izaugsmi šajos 35 gados – kopā ar Ilgu Leimani, Zani Šmiti, Stefāniju Matisāni, Margaritu Šakinu…
– Un – ko nozīmē – pēc būtības būt folkloras kustībā?
– Tas nozīmē, ka nedrīkst pazaudēt smalkumu. Tradīcijā nenozīmīgu lietu nav. Ir nozīme valodai un tās formai dialektā, ir nozīme tradīcijas vēsturiskajam kontekstam un izpratnei par to, no kura laikmeta to esam mantojuši. Ir nozīme teicēju personībai, jo katrs, interpretējot tradīciju, pieliek savu individualo pienesumu. Nākamajam pārņēmējam ir jāsaprot, vai viņš ar to ir saskaņā vai arī vēlas to veidot no sevis. Ideāls veidojas no, kā savulaik teica hermeneitikā, tradīcijas vēsturiskās jēgas, pirmā radītāja jēgas un tās vēsturiskās jēgas, kas rodas tev dialogā ar šo tradīciju. Tikai tad, kad tās iet viena caur otru, varam runāt par tradīcijas iedzīvinājumu pilnībā. “Baltica” ir platforma, kur tas notiek – gan dziedot, gan muzicējot, gan dejojot, gan goda drēbes valkājot, gan – un tas ir pats svarīgākais – satiekot vienam otru.
– Kāda šogad ir “Balticas” vēsturiskā jēga?
M. Mellēna: – Satikties. Saprast, ko šajos divos gados esam pazaudējuši, ko ieguvuši – kaut vai vēlēšanos satikties, kas ir daudz lielāka nekā ikdienā. Un šajā satikšanās brīnumā piedzīvot tradīcijas izpausmi – dziedot, dejojot, muzicējot, kopā uzkāpjot tajā kalnā.
Katrīna Feldmane: – Es esmu tā paaudze, kas izaugusi ar “Balticu”. Viens aplis ir beidzies, jo tagad arī mani mazie bērni sāk piedalīties festivālā – sešgadnieks to dara jau otru reizi. Skatoties no folkloras kopas vadītāja un dalībnieka skatpunkta, man “Baltica” vienmēr bijusi ļoti nozīmīga. Varbūt pat – nedaudz vairāk nekā tiem kolēģiem, kuri no bērnības nav bijuši tajā visā iekšā. Viņiem tā vairāk ir iespēja uzstāties. Man no bērnības atmiņām ir skaidrs, ka tā vairāk ir iespēja satikties, redzēt, baudīt un novērtēt.
– Ko pandēmija īsti ir nozīmējusi folkloras kustībā? Kā tā ir ietekmējusi, piemēram, “Suitu sievas”?
Ilga Leimane: – Pirmais jau ir bijis pārsteigums, ka vairs nav tā, kā bija, ka kaut kas ir jāmaina, bet vai mēs paši esam uz to spējīgi, vai tikai to, kas jau iestrādāts gadsimtiem ilgi. Skaidrs – lai kādi laiki arī būtu, mums, suitiem, ir jāpastāv, un nevaram ļauties kaut kādām emocijām un spēkiem, kas mūs it kā baida. Domāju, ka esam ļoti veiksmīgi tikuši pandēmijai pāri. Nevar gan teikt, ka pandēmija nebūtu atstājusi nekādu iespaidu – man ir arī vīru kopa un ir daži, kuri tādēļ atkrita, dažs jau ir atnācis atpakaļ. Sastāvā ir drusku korekcijas, bet saistībā ar pašu ideju mums nekas nav mainījies – patiesībā dziedājām visu pandēmijas laiku, un, kad bija ierobežojumi, tad, labi, nevarējām tikties kultūras namā, bet – priekš kam tad man pagalmā ir lielā norobežotā sēta? Vai sētas piebūve, kad bija ļoti slikti laika apstākļi. Pagājušogad nedarbojāmies tikai vienu mēnesi – janvārī. Ja runa ir par suitu sievām, tad pandēmijas dēļ man nav neviena atkritusi, iemesli ir bijuši pilnīgi citi. Tāpat ir arī ar Jūrkalnes “Maģiem suitiem” – sastāvs nav nemaz mainījies. Tur jau vispār sievas nāk ar tādu enerģiju, ka viņām nevaru turēt līdzi! Es jau vispār uz dzīvi raugos pozitīvi, un, jā, ir grūti laiki, bet uz ko mēs tiecamies – vai nevaram visu slikto, nē, ne jau nolikt malā, bet nedaudz pabīdīt nost.
Eriks Zeps: – Arī es esmu no cilvēkiem, kas visās situācijās meklē ko labu. Tas attiecas uz “Rikšiem” un ne tikai – nedrīkst aizmirst, ka pandēmijas laiks uzlaboja latviešu demogrāfisko situāciju. Tomēr tā ir likusi arī izsvērt – darboties ir palikuši tie, kas to vienmēr ir vēlējušies, un atkrituši tie, kuriem kādu iemeslu dēļ arī būtu jāatkrīt. Esam arī iemācījušies, ka daudzas lietas var risināt arī attālināti, jo klātiene daudziem tālākiem reģioniem nozīmē garas ceļa stundas. Esam arī daudz ko digitalizējuši un padarījuši vēl pieejamāku.
– Jūs vadīsiet “Baltica” folkloras programmu Brīvības laukumā. Ar ko tā būs īpaša šajā kara laikā?
– Te es gribētu pieminēt Jāņu ielīgošanu, kas notika Latvijas vēstniecībā Tallinā. Tur viena no viešņām bija Ukrainas kongresa priekšsēdētāja. Brīdī, kad mēs pie ugunskura dziedājām ukraiņu tautas dziesmas, tās asaras, kas viņai lija, lika vēlreiz atgādināt, cik esam laimīgi, ka karš nenotiek pie mums, kā arī – cik patiesībā tas viss ir trausls. Man, dzīvojot Latgalē, ik pa brīdim pašam par to ir dažādas sajūtas. “Baltica” šogad atkal cer iegūt vēl lielāku sabiedrības, politisko procesu virzītājas lomu, jo folkloras kustība taču ir viens no mūsu dziesmotās revolūcijas pamatakmeņiem. Šis ir laiks, kad mums vēlreiz sev ir jāatgādina, kāpēc gribam dzīvot latviskā Latvijā un cik daudz mūsu ir, kas gatavi par to stāvēt.
K. Feldmane: – Es pati ļoti gaidīju šo festivālu, man tā ļoti pietrūka. Pandēmijas ietekmē “Teikas muzikantiem” ir nedaudz pamainījies sastāvs, daži ir aizgājuši prom, citi atnākuši klāt. Protams, klātienē ir bijis mazāk mēģinājumu, ir bijis laiks bez jebkādiem pasākumiem, kas ir licis izsvērt, cik tad ļoti mums vispār gribas uz tiem skriet. Pandēmijas laiks ir ieviesis lielas korekcijas, jo agrāk mums vasara bija aizpildīta tikai un vienīgi ar koncertiem, bet šogad tie ir ģimenes pasākumi, Latvijas apceļošana un līdzīgas lietas. Jo saproti, ka visu tāpat nepaspēsi, un tad jau vari izvēlēties, ko labāk darīt. Mūs ir skārusi Ērika pieminētā demogrāfijas uzlabošanās – trijās ģimenēs ir piedzimuši mazuļi, un dosimies uz festivālu ar viņiem. Folklorā ir ierasts, ka ģimenes locekļi un visi pārējie tiek ņemti līdzi, un arī mūsu ģimenei tētis – muzikants – ir kodols, un tad jau viņam ir apkārt dēli un meitas, kas darbojas un iesaistās.
Protams, bija diezgan grūti – vispirms jau saprast, ka viss ir mainījies, un pēc tam apjēgt, ka arī mēs paši un situācija ir mainījusies. Tomēr kopumā es vērtēju iznākumu kā pozitīvu, un mēs ļoti gaidām “Balticu”, lai varētu satikties ar kolēģiem un draugiem.
Piekrītu Ērikam, ka “Baltica” šogad atšķirsies, jo ir šis politiskais fons – ir ļoti jāpastāv uz savu latvietību un ar to arī ļoti jālepojas. Šī ir lieliska iespēja parādīt bērniem, ka mēs ļoti lepojamies ar savas tautas vēsturi un tradīcijām. Varbūt vēlāk bērniem pusaudža vecumā parādās tāda alerģija pret folkloru un viņi vairs negrib iesaistīties. Šī ir iespēja parādīt, ka folkloras kustībā iesaistās visas paaudzes.
– Cik nozīmīgs festivālā būs Baltijas aspekts, Baltijas valstu sadarbībai tagad, kara apstākļos, ir pilnīgi cits svars?
G. Lancere: – Šī ir izteikti Baltijas “Baltica”, jo piedalīsies latvieši, lietuvieši un igauņi. Varbūt šis lēmums sākumā bija vairāk racionāls, jo nevarēja zināt, cik daudz cilvēku varēs piedalīties, jo pandēmija plānošanas laikā vēl bija pašā sparā, bet pēc tam sapratām, ka tam īstenībā ir milzīga jēga, jo “Baltica” ir unikāls triju valstu festivāls. Zinu, ka skatītāji gaida gan brazīliešus, gan indiešus, gan korejiešus, bet šoreiz tas tomēr sanāk kā manifests, ka esam vienoti un kopā.
Ar atkalsatikšanās prieku
– Festivālam ir savas nostiprinātas tradīcijas – piemēram, teicēju un muzikantu koncerts, šogad būs arī Vēsturisko zemju dzīvais mantojums Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Vai tā ir atsauce uz aktuālajām politiskajām ierosmēm?
– Veidojot “Baltica 2022” programmu, likās, ka varbūt kardināli varētu mainīt festivāla formu, iesākt kaut ko jaunu. Tomēr izrādījās, ka forma, kas gadu gaitā veidojusies, ir diezgan ietilpīga un arī jaunie cilvēki to mainīt nemaz tā netiecas. Mums būs “Balticas vakars”, kurā sanākam kopā un svinam, tiek apspēlēta Turaida, kur vienmēr ir notikuši “Balticas” pasākumi. Ir novadu diena, kad “Baltica” izbrauc uz vienu no Latvijas novadiem – šoreiz tā ir Kurzeme – un arī noslēgums Talsos. Būtībā jau folkloras kustībā viss sakrīt ar Vēsturisko zemju likuma uzstādījumiem. Jauns ir tikai pats likums. Vairāk uz mums attiecas Nemateriālā kultūras mantojuma likums, ko pieņēma pirms pieciem gadiem. Tāpēc arī festivālā cenšamies parādīt, ka tradicionālā kultūra nav tikai dziesma, deja, stāstniecība, muzikanti, bet ka tā ir arī daudz kas cits – amati, meistari. Tāpēc ir nemateriālā kultūras mantojuma sadaļa, kurā varam lepoties un rādīt, kādas vērtības ir mūsu nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
– 9. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā paredzēta Novadu diena, kurā notiks to kulinārā mantojuma parāde, folkloras kopu koncerti un beigās – sadziedāšanās sacensības, kurās aicināts līdzdarboties ikviens muzeja apmeklētājs.
K. Feldmane: – Folkloras kopas satiksies arī randiņos, kad viņiem būs uzdevums – izveidot dziesmu vai deju, ko pasniegt kopīgi. Mūsu, muzikantu, uzdevums būs palīdzēt šo priekšnesumu, dienas laikā izdomāto kopīgo ideju ielikt “Balticas” tēmu kategorijā kā spēli, paskatoties, kā viņi spēj to sasaistīt ar festivāla tēmu. Ļoti forša būs gan iespēja uzkāpt uz skatuves un parādīt savu repertuāru, gan arī iespēja atrasties kopā ar saviem, iespējams, sen neredzētajiem draugiem un kolēģiem.
– Zināms, ka “Baltica” skanēs reģionos – Turaidā, Siguldā, Kuldīgā, Alsungā, Skrundā, Ventspilī, Popē, Talsos…
G. Lancere: – 2018. gadā festivāls notika saulgriežos, kas tika svinēti visos Latvijas novados. “Balticas” tradīcija ir, ka tās noslēgums notiek vienā no novadiem – vienreiz Latgalē, pēc tam – Vidzemē, un šoreiz ir Kurzemes gads.
K. Feldmane: – Nezinu, kā tas iegājies, bet man “Baltica” visvairāk saistās ar Turaidu. Mana mamma ir folkloras kopas “Budēļi” vadītāja (Liena Vija Teterovska. – A. B.). Viņa man stāstīja – kad man bija viens gads, viņa esot laiku pavadījusi, skrienot man pakaļ pa Siguldas un Turaidas kalniņiem. Aplis ir skaisti noslēdzies, jo šogad mamma jau kā vecmāmiņa skries pakaļ maniem bērniem pa šiem pašiem kalniņiem. Turaidas nozīmīgums saistībā ar “Baltica” vienmēr ir izcēlies.
– “Suitu sievas” latviešu folklorā ir īpaša vērtība. Kā plānojat sevi parādīt šogad, it īpaši, ja reģionālais uzsvars ir uz Kurzemi?
I. Leimane: – Mēs jau, kā parasti, ejam uz pilnu klapi. Sākumā domājām, kā būs ar visiem tiem transportiem, lielākoties dalībnieki arī strādā – mēs divas esam pensijā, tomēr viss sakārtojās. Galu galā – no pašiem vien ir atkarīgs, kā to gribam darīt. Mums ir prieks, ka festivāls notiks arī pie mums, Alsungā (9. jūlijā plkst. 14 – koncerts Alsungas pils sētā un plkst. 18 – koncerts un sadziedāšanās. – A. B.), un pie mums brauks latgalieši, kas tik sen nav bijuši. Bija gadi, kad rīkojām starptautiskos burdona dziedāšanas svētkus – tie tagad ar pandēmiju ir izzuduši, bet – nekas jau nav beidzies, tie bija un būs. Ļoti jau pietrūka tā kopā būšana – paburzīšanās vienam gar otru – kā tad jums tur iet? Kā tad jūs tur dzīvojat? Mani ļoti priecē, ka festivāla noslēgums notiks Talsos, bet vēl vairāk – nu labi, mums arī iekrita pa dziesmiņai – tas, ka Andris ir uztaisījis arī vīru kopu sadziedāšanos (10. jūlijā plkst. 12 – Talsos). To kopu, kur arī vīri nodarbojas ar folkloru, jau Latvijā ir ļoti maz. Jau devītais gads ir arī “Suitu vīriem” (folkloras kopa “Suitu vīri” tika izveidota 2013. gadā un dzied galvenokārt suitu novadā pierakstītās un no senčiem mantotās dziesmas.Uzstāšanos dažkārt papildina arī dūdu spēle; to vada “Suitu sievu” līdere Ilga Leimane. – A. B.), tagad viņiem ir piebiedrojušies vīri Rīgā, Mālpilī, Rožupē. Beidzot mēs kopā satiekamies un varam dziedāt un vienam otru parādīt, nepaliekot kaunā. Tas viss dod – oi, kādu stimulu! Suitu veči nedrīkst padoties!
– Erik, ko īsti plānojat pie Brīvības pieminekļa? Atceros reizi, kad grupas sadziedājās no abām kanāla malām.
E. Zeps: – To varēs redzēt, kad atnāks pie Brīvības pieminekļa. Ja nemaldos, tā bija 2015. gada “Baltica”, festivāla noslēgums Rēzeknē. Toreiz izskanēja visemocionālākā Latvijas himna, kādu esmu pieredzējis. Kaut kā tomēr folkloras kustības pārstāvji, tāpat kā citas dziesmas, spēj to iznest, ar visu tās dziļumu, pārliecību un emocijām. Un vēl emocijas no patiesā satikšanās prieka. Tas arī būs, ko varēs baudīt, kad notiks sadziedāšanās un sadancošanās.
Runājot par latviski vērtīgo
– Kāda ir dziļākā jēga visai plašajai folkloras kustībai?
I. Leimane: – Mums pūrā ir atstāts tik bagātīgs mantojums. Vispirms pieminēšu Veroniku Porziņģi (1955. gadā dibinātās folkloras kopas “Suitu sievas” priekšdziedātāja, dziesminiece, 1920–1990. – A. B.), Augustu Lāci (jūrkalnietis, viens no izcilākajiem suitu dziedātājiem ar plašu dziesmu krājumu un nesajaucami izteiksmīgu dziedāšanas veidu, 1915–1978. – A. B.). Patiesībā daudzkas jau ir pazudis, un labi, ka materiāls daudzējādā ziņā ir digitalizēts. Tāpēc aiziešana mūžībā ir mazdrusciņ mazinājusies, bet – ko gan dod ieraksts, ja mēs ar to reāli nestrādājam, nedodam jaunajai paaudzei… Un ne tikai – arī mēs paši ar to augam, un arvien nāk klāt kādas jaunas atziņas. Te es atkal gribu paslavēt savus “Suitu vīrus” – viņi sāka no absolūtas nulles un bija “Setu vīru” iespaidā. Braucot mājās no kādas ļoti svarīgas tikšanās, kad mums vajadzēja kārtot visus dokumentus UNESCO (2009. gadā suitu kultūrtelpa tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. – A. B.), viņi mums deva stimulu, vaicājot: “Bet kā tad ir ar tām vīru dziesmām?” Atbildēju: “Viņas ir. Viņas vienkārši ir jāceļ gaismā, bet viņas ir.” Šajos deviņos gados jau esam apguvuši ap simts dziesmu, citādi tās būtu aizgājušas nebūtībā, jo sievas visu pacelt nevar. Mēs vēl atceramies, kā dziedāja Veronika, kā dziedāja Trīne, kā dziedāja citas suitu sievas. Mēs esam tas tilts, kas pārnes no pagātnes uz tagadni. Mēs to nedrīkstam nojaukt. Mums ir jānes tālāk. Es varu priecāties, ka mums ir radušās jaunas priekšdziedātājas, viņas nav jālūdz, bet ir jāapmāca, kā to visu darīt, jo nevar tā – jebkā un jebko dziedāt. Visam jābūt ļoti dabīgam, neko mākslīgu nevar taisīt. Tā ir bezgala jauka skola – šī pārmantojamība. Un mums jau tā notiek.
E. Zeps: – Savukārt es, strādājot skolā, esmu jutis, ka šobrīd notiek ļoti liela novienādošana; ka ļoti tiek paņemtas kādas Rietumu stilistikas ikdienā, bet tas pats arī valodā. Arī latviešu valodā pašlaik nāk tik ļoti daudz anglicismu, tas, kam seko jaunieši, ir “TikTok” un “Snapchat”, un ļoti reti tas ir latvisks saturs. Mēs zaudējam savu unikalitāti – to, kāpēc tieši šeit ir jābūt Latvijai un jārunā latviešu valodā. Caur visām šīm tradīcijam, caur folkloras kustību mēs atkal atgādinām, kas ir tas latviski vērtīgais. Atgādinām, ka ir svarīgi saglabāt savu identitāti, nepaliekot par vienveidīgu masu visā milzīgajā pasaules okeānā, bet ar kaut ko izcelties. Nekaunēties par to, bet nest to tālāk ar staltu, lepnu muguru.
K. Feldmane: – Es gribētu vēl papildināt to, ko Ēriks teica. Gadās tā, ka pirms Jāņiem esi bijis tik daudzos ielīgošanas pasākumos, ka Jāņu vakarā gribi tikai vienu – apsēsties, stundiņu pasēdēt pie ugunskura un iet gulēt. Viss jau ir izdziedāts ar citiem, bet esi zaudējis iespēju sajust šos svētkus ar savējiem. Pandēmija bija izcils laiks, kad šos svētkus varēja svinēt ar savējiem ģimenes lokā. Arī mēs ģimenē esam iesākuši gadskārtu svētkus atzīmēt šādi – agrāk gājām to mācīt citiem, bet tagad darām paši sev un tikai sev. Manuprāt, tas ir ļoti vērtīgi, lai runātu par tradīciju saglabāšanu un pārmantošanu – ka bērni jau no agra vecuma ir iemācījušies, ka Mārtiņos mēs ejam ķekatās, nevis gaidām Helovīnu, lai uzliktu ķirbi. Mana pieredze rāda, ka tas strādā. No mūsu ģimenes es esmu folklorā diezgan dziļi un arī mana vecākā meita nekautrējoties stāsta citiem, kā mēs ģimenē kopjam tradīcijas. Pie mums arī piesakās svinēt svētkus, un tā šī ziņa iet tālāk.
Mazās skolas – tradīcijas balsts
– Kas notiek ar fokloras kustību skolās, un kā klājas kustībai “Pulkā eimu, pulkā teku”?
M. Mellēna: – Pirmā lieta ir demogrāfiskā situācija mūsu valstī. Fonā ir tas, ka mazās skolas tiek slēgtas, mana šīpavasara lielā bēda ir tas, ka maijā tika aizvērta arī Pušmucovas pamatskola Ludzas novadā. Mūsu vienīgā pozitīvā pieredze ir Upītē, kur ir ļoti spēcīgā Slišānu ģimene, kas spēj sasaukt kopā kopienu un uzticēt tradīciju arī bez skolas atbalsta. Bet būtībā laukos skola ir ļoti būtisks kultūras centrs. Neformālā izglītība tradicionālās kultūras jomā, kas iet caur skolu, manā skatā ir ārkārtīgi svarīga. To, kas attiecas uz vokālo tradīciju, to kopj bērni, kas darbojas kustībā “Pulkā eimu, pulkā teku”. Šis atzars ieiet arī Dziesmu svētku tradīcijā, bet tā ir daudz plašāka. Dziesmu svētku tradīcijas galvenā rūpe ir par koru un deju kolektīvu koprepertuāru, kas ir viens no nacionālās identitātes lielajiem balstiem. Bet, ja runājam par kultūras daudzveidību – gan dialektu, gan skaņu ainavu, gan dziedāšanas manieres, gan tradicionālo instrumentu salikšanas ansambļos izpratnē –, tad parādās ļoti daudz smalku lietu, ko Dziesmu svētku tradīcija, ja tā speciāli nepiepūlas, nevar pacelt. Tā ir mūsu atbildība – saglabāt šo daudzveidību tradīcijas smalkumos.
– Un – kā šajā ziņā veicas suitiem – vai starp sievām un vīriem nav radusies arī mazo suitu folkloras kopa?
I. Leimane: – Māra vislabāk zina, kāds liels lūzums mums bija šajā periodā, kad aizgāja ārkārtīgi spēcīgi bērni, kuri paši gribēja darboties, spēcīgi nest šo tradīciju tālāk. Tad, kad mums pagājušajā gadā bija 65 gadu jubileja – kā ansamblim, nevis suitu pastāvēšanai vispār uz skatuves –, viņi sanāca kopā. Lielākā daļa kaut kur strādā vai mācās – divi Mūzikas akadēmijā. Tas bija tik brīnišķīgi, liekas, ka folklora viņos ir tik dziļi iekšā. Tikai žēl, ka tur nomainījās vadītāja, un pašlaik tur viss ir tapšanas stadijā. Labi, ka viņu tagadējā vadītāja dzied pie mums, “Suitu sievās”, apņēmība Ancei (Sproģei) ir ļoti liela. Mēs vēl piespiedīsim pogas, lai tā lieta aiziet īsti. Galvenais jau ir tas, ka viņai patīk ar bērniem darboties.
“Baltica” un Dziesmu svētki
– Nākamgad gaidām Dziesmu svētkus, kas būs veltīti tradīcijas 150. gadiem. Pēdējā Dziesmu svētku Padomes sēdē Mellēnas kundze pauda nepieciešamību precīzāk formulēt folkloras kopu vietu svētkos. Vai šeit ir runa par seno, bet ļoti nosacīto konkurenci ar koriem?
M. Mellēna: – Domāju, ka mēs nekonkurējam, vienkārši tie ir dažādi skatpunkti uz tradicionālo mantojumu. Folkloras kopas nes tālāk vokālās tradīcijas īpatnības, daudzveidību, tiešo mantojumu. Šeit ir jautājums par to šauro gaumes laipiņu, ko izkopjam dialogā ar tradīciju, interpretējot to kaut kādā ietvarā. Un, ja runājam par Dziesmu svētku ietvaru vai folkloras festivāla “Baltica” ietvaru, tad tie ir atšķirīgi ietvari ar dažādām prasībām. “Baltica” ir orientēta uz mantotu tradīciju un izpildījumu pēc iespējas tuvu šim tradicionālajam, ieskaitot skaņveidi, instrumentālu sastāvu, balssvedību, dialektu u. c. Un – kas ir pats svarīgākais – ja runājam par tradīciju, tad runājam arī par kopienas iesaistītību un katra tās locekļa līdzdalību. Kad pārceļamies uz Dziesmu svētku rāmi, joprojām runājam par kopienas iesaistītību, tomēr tas ir mākslinieciski visaugstvērtīgākais notikums, un līdz ar to “koru kari” un visas lietas, kas orientētas uz absolūtu izpildījuma pilnību, tas zināmā mērā līdzdalību atvirza otrajā plānā. Tāpēc man liekas ārkārtīgi svarīgi Dziesmu svētku 150 gadu kontekstā atsaukties uz tradīciju. Un tad – vēlreiz atkāpties atpakaļ, no jauna pārvērtēt mantojumu, saprast, no kurienes nāk šie skaņu ideāli, kā arī to, ka Dziesmu svētki ir vissvarīgākais līdzdalības notikums. Igauņi saka – katrs igaunis ir bijis vienu reizi Dziesmu svētkos, un nav svarīgi, vai kā dalībnieks vai arī kā skatītājs. Dziesmu svētki ir process, kas dziedē mūsu sabiedrību, kas uztur tajā kopības garu.
– Kur, jūsuprāt, tieši slēpjas tradīcijas spēks, ko uzsvērs arī “Baltica 2022”?
I. Leimane: – Patiesībā tā ir visas mūsu dzīves pamats. Ja to noārdām, tad apdraudēta ir visa mūsu pastāvēšana. Tāpēc jau mēs, suiti, cīnāmies un cīnīsimies. Kamēr vēl kaut viens suits būs dzīvs, suitu tradīcijas pastāvēs.
E. Zeps: – Piekrītot tam, ko Ilga teica, vēlētos izcelt vēl vienu jēdzienu, kas parādījās arī šīs sarunas gaitā – lokālums. Mums liekas, ka Latvija ir maza, un 1,8 miljonus iedzīvotāju mēs mēģinām izveidot ļoti unitārus, aizmirstot par to, kā veidojas patriotiskums, valstiskums vai cieņa pret savu valsti – tas nāk no indivīda, tad – ģimenes, pēc tam, kā jau Māra teica – divām ģimenēm, tad – jau veselas kopienas. Tad es esmu sava mazā novada un pēc tam – arī sava kultūrvēsturiskā novada patriots. Tikai, izejot visu šo prizmu, es esmu arī valsts patriots. Tas ir, ko iegūst caur visām konkrētajām iezīmēm – caur konkrētās vietas repertuāru, izlokšņu bagātību –, par ko atgādina arī “Baltica”.
K. Feldmane: – Man kā Rīgas kolektīva pārstāvei ir diezgan sarežģīti ar lokālo tradīciju. Tas atnāk tikai ar laiku, un, kad esi pieaudzis, tu apzinies tās nozīmību. Piemēram, cik svarīgi ir saglabāt katra vārda galotni. Mums grupā ir bijuši par to strīdi – man saka, ka 21. gs. saka tā, tomēr mēs taču nezinām, no kura gadsimta ir šī dziesma, tāpēc ir ļoti būtiski atstāt tieši šo galotni. Mums kā rīdziniekiem tas ceļš līdz izpratnei par lokālās tradīcijas nozīmīgumu varētu būt garāks. Tomēr apskaidrība par to, ka tas ir būtiski, atnāk. Un tad arī pats vari apdomāt, kā to pasniegsi saviem bērniem, lai arī viņiem tas būtu interesanti, jo viņiem dažreiz nav interesanti klausīties tikai lokālās tradīcijas dziedājumu. Viņiem ir līdz tam jānonāk. Un tas ir vesels ceļš, ko gan “Baltica”, gan “Pulkā eimu, pulkā teku” mums sniedz.
M. Mellēna: – Vissvarīgākais ir līdzsvars, spēja ieklausīties, saprast, ka tev nav vienīgā pareizā taisnība. Tomēr – smalkums ir jākopj, arī tad, ja tev ir ļoti smalka mamma un vecmāmiņa, tas negarantē, ka būsi ļoti smalks, ja pats ar sevi nestrādāsi. Tādēļ ļoti ceru, ka būsim tik gudri un tik čakli, ka sevi kopsim, lai cilvēki, skatoties uz mums, gribētu būt tādi kā mēs un pat vēl labāki. Galvenais, lai mēs atrastu laiku būt kopā un izbaudīt. Tas arī ir mans vēlējums visiem “Baltica 2022” dalībniekiem. Jums ir jāaiziet no festivāla bagātākiem, lai būtu ar ko dalīties – ar dzīvu, mantotu tradīciju.
