Baltija, Katalonija, Skotija – līdzīgas vai atšķirīgas? Skaidro vēstures pasniedzēja Una Bergmane no Londonas 1
Katalonijas neatkarības centienus bieži salīdzina ar Baltiju, arī skotu laikraksts “The National” raksta: “Tāpat kā Baltijas valstis izbēga no padomju tirānijas ne tādēļ, lai nonāktu izolācijā, bet tādēļ, lai tiktu pilnībā akceptētas kā daļa no eiropiešu nāciju saimes, tāpat arī skotu neatkarības kustība vēlas iegūt neatkarību, lai iesaistītos pasaules apritē.”
Vai varam likt vienādības zīmi?
Taču vai tiešām no starptautisko tiesību viedokļa varam vilkt vienlīdzības zīmi starp Baltiju, Kataloniju un Skotiju? Lai to noskaidrotu, “LA” aicināja uz sarunu tautieti – Londonas Ekonomiskās augstskolas (LSE) vēstures pasniedzēju, zinātņu doktori Unu Bergmani, kura savos pētījumos ir fokusējusies uz aukstā kara beigām, ASV ārlietu politiku un Baltijas valstu neatkarības centieniem.
“Tautām, kas prasa neatkarību, lai iegūtu starptautisko atbalstu, nekad nepietiek vienkārši pateikt – mēs gribam neatkarību, jo mums tā pienākas,” skaidro vēstures pasniedzēja. “Baltijas valstīm bija ļoti pārliecinošs arguments par to, ka padomju okupācija ir nelikumīga, jo tas, kas notika 40. gadā, bija nelikumīgi, tieši tāpat kā nelikumīgs bija 1939. gada Molotova–Ribentropa pakts. Arī rietumvalstis neatzina Baltijas valstu pievienošanu PSRS kā likumīgu. Līdz ar to mums bija ļoti labs un spēcīgs arguments – teikt, ka mūsu neatkarība ir jautājums par starptautiskajām tiesībām, par to, vai starptautiskās tiesības darbojas, vai tām ir kaut kāda nozīme.”
Ar neatkarības gribēšanu vien nepietiek
“Kad valstis, tautas, kopienas tiecas iegūt neatkarību, tad vienmēr tas apstājas pie jautājuma, vai starptautiskā sabiedrība atzīst šo neatkarību vai neatzīst. Lai valsts pastāvētu, tai vajag teritoriju, iedzīvotājus, valdību, kas pārvalda iedzīvotājus un teritoriju. Un ir vajadzīga arī starptautiska atzīšana,” skaidro U. Bergmane.
Daļa starptautisko tiesību speciālistu uzskata, ka valsts starptautiska atzīšana ir tikai fakta konstatācija – ir teritorija, ko kontrolē valdība, ir iedzīvotāji, ir vēlme pēc politiskās pašnoteikšanās un neatkarības, tātad šī valsts eksistē. Taču U. Bergmane sliecas atbalstīt otru viedokli, uzskatot, ka starptautiskā sabiedrība aktīvi piedalās valsts radīšanā, jo atzīšana ir viens no elementiem, kas rada valsti un stiprina tās neatkarību. Salīdzinājumam tiek minēts Baltijas gadījums, kad 1918. gadā cariskā Krievija, bet 1991. gadā PSRS nepiekrita neatkarības centieniem. Šādos brīžos starptautiskās sabiedrības viedoklis bija ļoti svarīgs.
“Piemēram, mūsdienās Skotijas neatkarības kustība un kataloņi cenšas iegūt starptautisku atbalstu un starptautisku iejaukšanos. Un tad starptautiskajai sabiedrībai ir jāpieņem lēmums, vai viņi to dara vai to nedara,” komentē U. Bergmane. “Katalonijas un Skotijas tautas vēlas neatkarību, bet vai viņām ir pārliecinoši lielāks arguments, ko celt priekšā starptautiskajai sabiedrībai? Skotiem, kuri balsoja pret breksitu, ir iespēja uzsvērt, ka viņi vēlas palikt ES, un šobrīd izskatās, ka neatkarība ir vienīgais ceļš, kā viņiem saglabāt šo dalību blokā. Katalonijas gadījumā: jo vairāk Spānijas valdība lieto vardarbību pret Katalonijas neatkarības cīnītājiem, jo spēcīgāks kļūst arguments, ka viņu cilvēktiesības netiek respektētas.
Gan kataloņiem, gan skotiem ir daudz un dažādi argumenti, ir vēsturiski iemesli, ir pašu skatījums uz sevi kā uz atšķirīgām tautām no angļiem un spāņiem. Bet jautājums ir, vai viņu argumenti spēj pārliecināt starptautisko sabiedrību.”
Teritorijas nedalāmība vai pašnoteikšanās – kas svarīgāks?
“Starptautisko sabiedrību, pirmkārt, veido valstis. Un valstis ir ļoti jūtīgas attiecībā uz citu valstu teritorijas neaizskaramību,” skaidro U. Bergmane. “Valstis baidās no precedentiem, ka tajā gadījumā, ja atzīst, ka vienas valsts reģions var kļūt neatkarīgs, tas radīs precedentu separātiskām tieksmēm viņu pašu teritorijā. Starptautiskajās attiecībās pastāv spriedze starp diviem principiem. Viens no principiem ir tautu pašnoteikšanās princips, tautām ir tiesības lemt savu likteni. Otrs ir par teritorijas nedalāmību. Un šie principi ir pretrunā. Valstis ļoti rūpīgi seko tam, lai teritorijas neaizskaramība tiktu respektēta, tādēļ argumentiem ir jābūt tādiem, kas uzrunā starptautisko sabiedrību un pārliecina, ka situācija ir ārkārtēja. Noderīgi, ja argumenti ir tādi, kas uzrunā arī pilsonisko sabiedrību citās valstīs, kas savukārt var izdarīt spiedienu uz savām valdībām, mudinot atzīt šīs neatkarības kustības.”
