Franks Gordons: Baltija bija Hitlera dāvana Staļinam 4
“Vācijas valsts galvam Ādolfa Hitlera kungam. Lūdzu Jūs pieņemt manu atzinīgumu par apsveikumiem un pateicību par labiem vēlējumiem Padomju Savienības tautām. J. Staļins.” Un turpat: “Vācijas ārlietu ministram Joahima fon Ribentropa kungam. Pateicos Jums, ministra kungs, par apsveikumiem. Vācijas un Padomju Savienības draudzībai, kas nostiprināta ar asinīm, ir pilnīgs pamats būt ilgstošai un stiprai. J. Staļins.” Tas bija lasāms Maskavas laikraksta “Pravda” 1939. gada 25. decembra numurā. (21. decembris ir Staļina dzimšanas diena.)
Tātad asinsbrālība – viens no nacistiskas ideoloģijas pamatiem.
Asinis, ko lej vācu un padomju karavīri, kopīgi raustot gabalos Poliju saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu, kas parakstīts Maskavā 1939. gada 23. augustā.
Liekot publicēt šīs telegrammas Hitleram un Ribentropam “Pravdā”, Josifs Visarionovičs bija lieliskā omā: Lielvācijas fīrers taču bija viņam cita starpā uzdāvinājis Latviju, Igauniju un Lietuvu.
Saskaņā ar minētā pakta slepenajiem protokoliem Baltijas valstis tika iekļautas PSRS interešu sfērā. Tas nozīmēja, ka Staļins var ar tām rīkoties pēc saviem ieskatiem.
1939. gada rudens bija nozīmīgs, pat liktenīgs Latvijas un Igaunijas vācbaltu kopienai, kad saskaņā ar Hitlera nelokāmo gribu no Latvijas tika, var teikt, evakuēti 50 000, no Igaunijas – 14 000 vācbaltu, kuru likteņgaitas Dzintarjūras austrumkrastā sakņojās 13. gadsimtā.
Hitlers zināja, ko dara: viņam nebija ne mazāko šaubu par to, ka viņa, teiksim, asinsbrālis Staļins pilnībā pievāks un sovjetizēs Baltijas valstis, un gribēja paglābt vācbaltus no iespējamās deportācijas. Protams, oficiāli un pilnīgi ticami šīs steidzīgās evakuācijas mērķis bija nometināt vācbaltu kopienu Polijai atņemtajā plašajā novadā – “Wathegau”, lai to pārvācotu (tāpat kā pēc kara Latvijā tika ieplūdināti migranti, lai to pārkrievotu).
Viss notika tā, kā bija nojautis Hitlers un aprēķinājis Staļins: 1939. gadā t. s. bāzu līgumiem 1940. gada vasarā sekoja Baltijas valstu okupācija.
Protams, pēc 1941. gada 22. jūnija, izvēršot karagājienu pret Padomju Savienību, Hitlers vairākās runās pauda sašutumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iekļaušanu Padomijā, apgalvojot, ka Staļins viņu piekrāpis, pārkāpjot Ribentropa-Molotova paktu. Taču protokolos pieminētās “interešu sfēras” nenozīmēja neko citu kā “tavs laupījums – dari, kā gribi”.
Kā zināms, Hitlers, 1941. gada vasarā ar ģenerāļa Guderiana tanku ķīļiem sasniedzot Ļeņingradas pievārti, iekļāva Latviju, Igauniju, Lietuvu veidojumā “Ostland”, kas bija pakļauts okupēto Austrumu apgabalu ministrijai, ko vadīja Hitlera līdzgaitnieks Rozenbergs.
Un tagad – uzmanību! Man priekšā ir Lielvācijas propagandas žurnāla “Signal” numurs, kas datēts ar 1943. gada jūniju. Pēc Staļingradas kara laime bija novērsusies no Vācijas, un aktuāls kļuva sauklis: “Eiropa jāglābj no boļševisma!” Un šī “Signal” numura nagla ir stāsts par to, kā tika boļševizēta “kāda Eiropas valsts”. Un “Kriegsberichter” (kara ziņotājs) Humberts Neimans “devies uz turieni, lai aprunātos ar ļaudīm, kuri tās šausmas piedzīvojuši”.
“Kāda Eiropas valsts”… Neimana stāsts ilustrēts ar attēliem no grāmatas “Baigais gads”, kas izdota Rīgā 1942. gadā, kur redzami padomju tanki, skolnieces ar noliektām galvām kādā gājienā un tā tālāk. Taču žurnāla stāstā nav nosaukta Latvija, runa ir par kādu valsts prezidentu (bez uzvārda), par no Maskavas atsūtīto padomju ārlietu ministru (bez uzvārda).
Vārdu sakot, idiotisks farss, lai brīdinātu lasītājus, kas sagaida Eiropu, ja tajā iebruks boļševiku ordas, pret kuram cīnās Lielvācijas armija kopā ar brīvprātīgajiem – “eiropiešu karotājiem”.
Tad, 1943. gada jūnijā, Hitlers pat nedomāja par nez kāda Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Latvija bija administratīva vienība – “Generalbezirk”, ko pārvaldīja ģenerālkomisārs vācietis Drekslers, kurš savukārt bija pakļauts Ostlandes (oficiāli latviski – Austrumzemes) reihskomisāram Lozem, ko atsūtīja uz Rīgu no Lībekas. Un piramīdas augšgalā Berlīnē rīkojās Rozenbergs. Tā dēvētajai latviešu pašpārvaldei bija atvēlēta gandrīz tāda kā pagastveču loma.
