Baltiešu rokasspiediens – jaunā intelektuālā pakāpē. Saruna ar Arno Jundzi 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājuši vairāki gadi, kopš Latvijas Rakstnieku savienība (LRS) iniciēja aktīvāku sadarbību starp Baltijas valstu rakstnieku savienībām, un priecē, ka šobrīd notiek regulāra Baltijas rakstnieku savienību komunikācija.
Vienu no iecerēm – latviski, lietuviski, igauniski tulkot un izdot grāmatās Baltijas Asamblejas (BA) laureātu darbus – pagājušā gada pašā izskaņā pirmā īstenoja Latvijas Rakstnieku savienība, lasītājiem piedāvājot elegantā grāmatu dizainā noformētu vienotu sēriju “Jaunā klasika”.
Taču, kā sarunā par jauno sēriju atzīst Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs ARNO JUNDZE, tulkojumu ceļš pie lasītājiem nebūt nebija rozēm kaisīts.
Baltiešu rokasspiediens – jaunā intelektuālā pakāpē
– Nevienam nav vairs noslēpums, ka līdz šīm grāmatām bija garš ceļš ejams. Pastāsti, lūdzu, kā aizsākās ideja par Baltijas rakstnieku darbu izdošanu!
A. Jundze: – Man šķiet, ka ap 2000. gadu, kad sāku aktīvi strādāt kā kultūras žurnālists un par Latvijas Rakstnieku savienību pat nedomāju, jau bija mūsu lielisko dzejnieku neizpratne par to, ka balvu pasniedz no 1994. gada, bet grāmatas neizdod.
Pēters Brūveris man to sacīja vairākkārt, kad viņu filmēju un intervēju, jo viņam jau tolaik bija pilnas atvilktnes ar atdzeju. Tāpat Guntars Godiņš, kuru intervējām Tallinā, un citi ne mazums brīnījās par šo dīvaino realitāti.
– Kādi bija šķēršļi un kas, piemēram, politisks lēmums vai tamlīdzīgi, bremzēja šīs sērijas tapšanu?
– Nevaru spriest par politiskiem šķēršļiem. Tolaik partijas bija ārkārtīgi skopas pret kultūru, kaut visādi trekni banku un apbedīšanas kantoru krāpniecības balagāni tika rīkoti, tomēr kultūra varēja tecināt bada siekalas.
Tas, manuprāt, radīja milzu problēmas mūsu tā laika kultūras ministriem, kuri dabūja likvidēt teātrus, kultūras medijus un ko tik vēl. Es tomēr domāju, ka viņiem par Baltijas Asamblejas balvu nebija lielas teikšanas. Tas, visticamāk, bija slikts un līdz galam neizdomāts lēmums Saeimas dzīlēs, varas kalpi toreiz laikam cerēja izšļūkt pa lēto.
Tā jau mums bieži notiek arī tagad. Varbūt viņi ticēja, ka visu sakārtos mistiskais tirgus. Bet nesakārtoja. No tirgus viedokļa liela daļa laureātu darbu ir nekomerciāla augstā literatūra, kas bez atbalsta tulkojumiem netiks izdota nekad. Tas ir skaidri jāpasaka.
– Kāds apstāklis veicināja, deva zaļo gaismu šīs sērijas izdošanai?
– Kad 2015. gadā mani ievēlēja par LRS priekšsēdētāju, izrādījās, ka sadarbība ar Igaunijas un Lietuvas rakstnieku savienību faktiski nenotiek. Man tas likās absolūti nepareizi. Nolēmu, ka jābrauc, jārunā.
Rakstniece Inga Žolude pieslēdzās braucienam uz Igauniju, uz Viļņu devos vienatnē. Braucām ar auto uz Tallinu, spriedām, par ko runāt. BA balva bija plāna centrālais punkts. Tāds tas arī palicis.
Atceros, Lietuvas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Antans Jonīns toreiz Viļņā īsi teica – naudas mums nav, bet cīnāmies kopā, situācija nav normāla.
Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs, izmantojot savu diplomāta pieredzi, sāka klaudzināt pie Tallinas politiķu durvīm. Latvijā Kultūras ministrija bija ļoti atsaucīga.
Uldis Zariņš pieņēma triju valstu rakstnieku delegāciju Rīgā, savukārt kultūras ministrs Nauris Puntulis visu noveda līdz triju valstu kultūras ministru kopējā memoranda parakstīšanai Viļņā, neraugoties uz pandēmiju, un izcīnīja valdībā finansējumu.
Nudien nedomāju, ka bez abu kungu palīdzības tev rokā būtu šīs trīs grāmatas – tā nav kāda obligātā pateicības frāze, bet fakts.
– Kādēļ tieši Latvijas Rakstnieku savienība uzņēmās šo grāmatu izdošanu?
– Šis ir kopprojekts, bet finansējumu katra valsts meklē pati. Ceru, ka arī igauņi un lietuvieši atradīs, jo viņiem ir mūsu piemērs, tomēr valstīs ir dažāda situācija. Lietuviešiem ir spēcīga Rakstnieku savienības izdevniecība, igauņiem – nav. Bet Latvijas Rakstnieku savienība to izdod tāpēc, ka šis ir absolūti nekomerciāls projekts, kuru līdz šim nevienam nebija uzņēmības pacelt.
Pētera Brūvera atdzejotais Marcēlijs Martinaitis, izdevēju noraidīts, atvilktnēs ir gulējis vismaz kādus padsmit gadus, jo Pēters aizgāja mūžībā 2011. gadā. Es reiz biju pie viņa, kad Pēters dedzināja šos nevienam nevajadzīgos manuskriptu blāķus ugunskurā. Baidos pat domāt, cik lielisku atdzejas grāmatu tur sadega.
Arī Guntaram Godiņam Enes Mihkelsones atdzejas iestrādes bija atvilktnē nepieprasītas. Kad pērn jūlija beigās parādījās finansējums, ko vajadzēja apgūt līdz gada beigām, nebija lielu ilūziju, ka pa to laiku var izdot biezus romānus. Apzināju, kas kuram ir. Zināju, ka Jānis Elsbergs strādā pie lietuviešu dzejas antoloģijas, kas no izdevēju viedokļa ir tikpat bezcerīga, un ir saglābis kaut ko no Pētera tulkotiem tekstiem.
Viņš pieslēdza daudzsološo Emiju Grigorjevu, kura studē Lietuvā. Atlika atrast trešo grāmatu, kas apjoma ziņā ir neliela. Maima Grīnberga un Tīts Aleksejevs ieteica Jānu Teti (izrunā ar plato “e”) – viņš, starp citu, ir vienīgais dramaturgs starp balvas laureātiem literatūrā visā tās pastāvēšanas vēsturē.
Tulkotāja Rūta Karma piekrita, un rudenī Dubultu Rakstnieku mājā, kur ir laba radoša gaisotne, veica tulkojumu. Mēs jau turamies kā valsts tikai tāpēc, ka mums ir patrioti, kuri, kad saki, ka vajag, arī izdara. Jo zina, tiešām vajag.
Kad pērn augustā Viļņā tikāmies ar Baltijas kolēģiem, teicu – mums līdz gada beigām ir jāizdod trīs grāmatas –, manuprāt, viņi domāja, ka esmu traks. Termiņš bija ļoti īss, bet rezultāts ir lielisks ne vien literārās kvalitātes ziņā, bet arī no dizaina viedokļa.
Aleksejs Muraško ir radījis un īstenojis sērijas konceptu tādu modernisma un klasikas apvienojumu, kur vienādos vākos būs gan dzeja, gan proza, gan Jāna Tetes lugas. Šiem izdevumiem jau tagad ir sērijas vērtība, un tā tikai augs.
– Kādi kritēriji būs turpmāko autoru izdevumiem?
– Esam sarunu stadijā. Zinu, ko vēlētos darīt tulkotāji, runāju ar Kultūras ministriju, ceru, ka piedāvājums tiks akceptēts. Ideja ir vienkārša – noteikti jāslēdz līgumi par romānu tulkojumiem, kas varētu tikt izdoti 2022. gadā.
Un dzeja, kas būs ļoti laba un stipra, un Latvijas dzejas kopainu papildinoša, kā tas ir ar abiem jau izdotajiem krājumiem. Domāju, kādam krājumam noteikti vajadzētu nonākt pie lasītājiem gada beigās, lai ir ticība, ka sērija turpināsies.
Protams, visu izšķirs finansējuma esamība un arī tulkotāju noslodze. Bet kopumā, jā, nedaudz pārfrāzējot kultūras ministra Naura Puntuļa rakstīto sērijas pēcvārdā, mēs tiešām nevaram stāvēt gadiem sadevušies rokās no Tallinas līdz Viļņai.
Tulkojumi ir veids, kā šo rokasspiedienu pacelt jaunā intelektuālā pakāpē. Latvija ir vidū, un tas ir mūsu pienākums palīdzēt saturēt kopā divus pēc mentalitātes ļoti atšķirīgus kaimiņus mūsu reģiona kopības vārdā.
