Baltiešu kašķis nelaikā 0
Katrā Baltijas valstu vadītāju tikšanās reizē tiek runāts par baltiešu vienotību un stāstīts, ka viss kārtībā – saprašanās ir vislabākā, un rodas iespaids, labāka nemaz nevar būt. Artis Pabriks tomēr nupat izteicies par zināmu attiecību krīzi.
Bet, ja tā ir iestājusies, tad, jāatzīst, ļoti nepiemērotā brīdī tieši pirms Eiropas Savienības daudzgadu budžeta neprognozējamās apspriešanas. Nupat arī izcēlās neliels kašķis saistībā ar “Postimees” publikāciju par Latvijas militāro nespēju. Un tad vēl sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būves lieta…
Tiek apgalvots, ka Latvija gādā par Baltijas vienotību visvairāk, bet iegūst vismazāk. Tomēr rodas jautājums, kas traucē ievērot parasti pieņemtus savstarpējā izdevīguma principus? Teiksim, mēs piekrītam attiecībā uz to un to apmaiņā pret kaut ko citu. Raugoties no kopējās stratēģijas pozīcijām, ja tāda vispār pastāv, ir arī jautājums, cik pamatota mūsu aizvainotība par pieminētā Baltijas termināļa necelšanu Latvijas teritorijā, atceroties, ka svarīgāka šoreiz būtu gāzes cena un vēl svarīgāka ir Baltijas valstu enerģētiskā drošība un energoresursu piegādes dažādošana. Varbūt vajadzētu atcerēties arī mūsmāju “Gazprom” uguns sargātāju izteikumus, no kuriem var izlobīt galvenokārt draudīgus mājienus un nerimstošas rūpes saglabāt Latvijas veco enerģētisko sasaisti.
Droši vien būtiska ir nevis objektu atrašanās, bet infrastruktūras attīstīšana ziemeļu – dienvidu virzienā. Pērn Tomass Hendriks Ilvess sacīja, ka “Rail Baltica” un “Via Baltica” projektu īstenošana vai neīstenošana esot “lakmusa tests”, ar ko noteikt Baltijas valstu sadarbības nopietnību.
Iespējams, Latvijas pašreizējās valdības cilvēki Briselē ir cēlušies un gūlušies “Rail Baltica” finansējuma – 85% apmērā – izsišanā, taču tagad viss būs atkarīgs no krīzes un tātad dažādu nesaskaņu iespaidotā ES budžeta (2014 – 2020) apjoma un sadalījuma. Zaudētais laiks var izrādīties liktenīgs. Par minēto tēmu klīst ļoti atšķirīgi nostāsti un viedokļi, bet skaidrs, ka Latvijas trekno gadu valdības un parasti ietekmīgie satiksmes ministri nebija tie aktīvākie lietas virzītāji. Drīzāk jau noracēji. Šlesers vēl samērā nesen būtībā pareizi sacīja: “”Rail Baltica” ir politisks lēmums – saistīt Baltijas valstis ar Eiropu.” Tā ir, taču ar apzīmējumu “politisks” šoreiz ir domāts kaut kas stipri otršķirīgs vai pat pilnīgi nevajadzīgs. Atšķirībā no slavenā Rietumu–Austrumu koridora, kas ir īstā biznesa stiga un kam ne ar kādu politiku laikam nav sakara…
Bet runa jau nav par vienu simbolisku kopprojektu. Tiklīdz jālemj par Baltijas valstis savienojošu infrastruktūru, mūsu varas gaiteņos sākas dīvaini manevri. Un tajos brīžiem iesaistās arī valdošās koalīcijas deputāti.
Kā šā gada februārī un martā, kad Saeimā atlika un atlika izskatīt Baltijas valstu nolīgumu par sadarbību dzelzceļa transporta jomā.
Sacītais nenozīmē, ka Tallina un Viļņa ir bez vainas. Tomēr mums, pirmkārt, būtu ieteicams izvērtēt, ciktāl Latvijas politika sekmējusi to, lai Ilvesa piedāvātais lakmusa tests uzrādītu vajadzīgo rezultātu, kas pagaidām nav sasniegts. Un tāpēc, otrkārt, jāuzdod sev tādās reizēs allaž noderīgais jautājums – kam tas ir izdevīgi?
