Krievijas dezinformācijas apskats: Baltiešiem būšot jālūdzas Krievijai 5
Pēdējās nedēļās Krievijas propagandas topā rodami vēstījumi par ekonomisko katastrofu, kas gaidot Baltijas valstis, īpaši Latviju, kad Krievija pārtraukšot savu kravu plūsmu caur “rusofobisko” baltiešu ostām.
Kaimiņzemes ziņu virsraksti šajā sakarā ir viens par otru draudīgāki. Piemēram, “Krievijas kravu tranzīta samazināšanas dēļ Baltijas valstis kļūst aizvien nabadzīgākas” (“Žurnaļistskaja pravda”) vai “Krievija nolaiž dibenā Latvijas ostas” (“Svobodnaja pressa”).
Apokaliptiskie vēstījumi par tranzīta nozares galu un attiecīgi Baltijas valstu budžetu sagrūšanu Krievijas medijos sāka pastiprināti parādīties decembra sākumā, vēl pirms ASV noteica sankcijas Aivaram Lembergam un Ventspils ostai.
Apgalvojumus par “drīzu” Baltijas valstu ekonomikas krahu Krievijas tranzīta pārtraukšanas dēļ no austrumu puses dzird vismaz kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām. Šobrīd saasinājumu, pēc visa spriežot, izraisījis Valsts dzelzceļa administrācijas direktora Jura Iesalnieka Latvijas medijos sacītais, ka, pēc neoficiālām, bet ticamām ziņām, Krievijas valdība parūpējusies, lai valsts lielākie kravu nosūtītāji parakstītos par grafiku, kādā veidā viņiem jāsamazina kravu plūsmas sūtīšanai caur Latvijas ostām, pārorientējoties uz Ustjlugu un citām Krievijas ostām. “Latvijas dzelzceļam” tādēļ gaidāmas grūtības.
Tiesa, propagandas vēstījumos visbiežāk Iesalnieka kunga sacītais netiek ne citēts, ne komentēts. Priekšroka ir citam. “Baltijas valstis varēja mīkstināt situāciju, izveidojot uzticības pilnas attiecības ar Maskavu. Taču tas nenotika. Tallina, Rīga un Viļņa ieņēma naidīgu pozīciju. Tās aizvien vairāk attālinās no Krievijas, kritizē starptautiskajā arēnā, veido negatīvu iespaidu par krievu kapitālu, ierobežo krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības.
Tādā situācijā ekonomiskās sadarbības pārtraukšana ir loģiska,” stāsta “Izvestija”. Krievijas Baltijas pētījumu asociācijas vadītājs Nikolajs Meževičs avīzei vēl paudis: “Es prognozēju vēl pēdējo dzīvo [Baltijas valstu] ekonomikas nozaru degradāciju. (..) Tagad tās mirs, bet tas nozīmē, ka budžets zaudēs desmitiem miljonu eiro un tūkstošiem cilvēku paliks bez darba. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomikas gaida grūti laiki.” Vēl kāds cits eksperts pareģojis Baltijai “kolosālus zaudējumus”: “Tā iegrims nabadzībā.”
Jūs vēl lūgsieties!
Krievijai un arī pirmskara PSRS tranzīta jautājumi vienmēr bijuši politiskā spiediena, šantāžas un pakļaušanas instruments. Vai un kad jauno ostu būvniecībā ieguldītie miljardu miljardi pilnīgi atmaksāsies, Maskavā nemēdz rēķināt.
Tāpat noklusē, ka kravas uz Krievijas ostām tiek pārorientētas, ierēdņiem izsakot uzņēmējiem “piedāvājumus”, no kuriem tie, tā sacīt, nevar atteikties, un mākslīgi samazinot dzelzceļa tarifus attiecīgajos virzienos.
Ar izdevīgu saimniekošanu tur nav nekā kopēja. Statistika liecina, ka Latvijā transporta un loģistikas nozare veido 8% valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). 60% caur Latvijas ostām pārkrauto kravu ir Krievijas izcelsmes, taču pat paši Krievijas ekonomisti spiesti atzīst, ka simtprocentīgi visu eksportu pārorientēt nebūs iespējams.
Kravu piesaiste Latvijas ostām un dzelzceļiem ir nopietna, bet arī gadu gadiem ierasta problēma, tomēr nepavisam nekas tāds, kamdēļ “jāsabrūk” valstij, kā to 12. decembrī pareģo, sacīsim, ziņu vietne “Utro.ru”:
“Baltijas valstu ekonomika sagrūs naidošanās dēļ ar Krieviju.” Tikmēr “Rubaltic.ru” tranzīta apsīkšanu attaisno pavisam interesanti – Krievijai neesot citas izvēles kā radīt pašai savu ostu infrastruktūru, lai “nodrošinātu sevi pret Viļņas, Rīgas un Tallinas politisko spiedienu, kas visu laiku bija reāls drauds”.
Ar tranzīta jautājumu saistīts arī decembra sākumā dažādās Krievijas propagandas vietnēs un tāpat sociālajos tīklos plašu izplatību guvušais sacerējums “Vai Baltijas valstis lūgsies atpakaļ Krievijas okupācijā?”.
Tā autors ir kāds Valerijs Macevičs, bet pirmavots – interneta izdevuma “stoletie.ru”, kas rekomendē sevi kā “fonda “Vēsturiskās perspektīvas” informatīvi analītisks izdevums” un ieturēts “krievu pasaules” ideju garā.
Minētajā sacerējumā koncentrētā un sakāpinātā veidā vērojami teju visi līdzīga veida rakstu darbos sastopamie štampi un lāsti par Baltijas valstu “nepateicību”, “naidīgumu” un, protams, Baltijā gaidāmo ekonomisko sabrukumu. Tranzītu baltieši Krievijai esot “lūguši”, “diedelējuši”, “pieprasījuši”, tranzīta plūsmu samazināšanās bijis Baltijas valstīm “negaidīts” trieciens.
“Krievija viņiem traucē dzīvot, Krievija viņus gribot okupēt! Attīstītas pasaules valstis sapņo būt kaimiņos tādai valstij kā Krievija! (..) Krievija ķērās pie savas [ostu] infrastruktūras izveides pie Baltijas jūras tad, kad Maskavā galīgi nostiprinājās pārliecība, ka Baltijas valstis nav spējīgas veidot savu valstiskumu jebkā citādi, kā tikai pretstatot sevi Krievijai un modinot naidīgumu pret to Eiroatlantiskajā telpā.
Bet, kad rusofobija Lietuvā, Latvijā un Igaunijā sasniedza nacionālā ārprāta stadiju un izgāja ārpus rāmjiem, tika pieņemts lēmums atstāt Baltiju bez Krievijas kravām un tātad arī Krievijas naudas.” Proti, tieši baltieši vainīgi pie tā, ka Rietumos uz Krieviju raugās ar neuzticību. Bet galu galā “stūrgalvīgos rusofobus” gaidīšot tāāāda krīze, ka tiem “atliks tikai viens izdzīvošanas variants – lūgties atpakaļ Krievijas “okupācijā””.
Autors tūdaļ piebilst, ka Maskavai jau tas nemaz neesot vajadzīgs un drīzumā tā droši vien arī nenotikšot, taču – “mēs varam pagaidīt”. Vēl viena ideja, kas caurvij šo “garadarbu”: Krievijai ar tranzīta “nogriešanu” ir ekonomiski jāsoda Baltijas valstis, lai pārējā ES, kuras liktenis “atrodas bēdīgā miglā”, redzētu, pie kā noved slikta izturēšanās pret Maskavu.
Rusofobi pat Baltkrievijā
Iepriekšminētajā rakstā vārds “rusofobija” lietots katrā rindkopā un nav brīnums, bet nu to adresē pat Baltkrievijai, kurai ir izredzes kļūt par jaunāko Krievijas propagandas uzbrukumu objektu. Iemesls ir 7.–8. decembrī Minskā notikušās opozīcijas demonstrācijas.
Lozungi tajās skaidri norādīja, ko daļa baltkrievu domā par tuvināšanos Krievijai. Demonstrācijas sākās tad, kad Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko devās uz Sočiem, lai tiktos ar savu krievu kolēģi Vladimiru Putinu.
Dīvainā kārtā Lukašenko režīms šoreiz pret demonstrantiem bija aizdomīgi iecietīgs. Sarunu iznākumu par ekonomisko un politisko tuvināšanos Sočos klāj noslēpumainības plīvurs, taču ziņo, ka Lukašenko un Putins šķīrušies īgnā garastāvoklī.
Zīmīgi, ka Krievijas propagandas portāls “News-front” pēc tam rakstīja, ka arī Baltkrievijā sākusies “rusofobiska histērija” un Minska neko neesot darījusi, lai “rusofobus” savaldītu. Tā esot “infekcija”, kas ienākusi no Ukrainas. Lukašenko pārmetoši atgādināts, ka reiz viņš atļāvies izteikumus, ka 1812. gada Krievijas karš ar Napoleona Franciju, tāpat “Lielais Tēvijas karš”, tas ir, 1941.–1945. gada PSRS – Vācijas cīņa, “nebija mūsu kari”. Krievijas ziņu vietnēs pie informācijas par opozīcijas akcijām Minskā jau parādījušies komentāri, ka tur sanākušie esot “fašisti”.
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
