“Sirdij ir savi argumenti, par kuriem prāts neko nezina.” Laukos dzīvojošā rīdziniece Ingrīda Zaķe 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ingrīda Zaķe (literārais pseidonīms Gundega Kaziņa) ir dzimusi un uzaugusi Rīgā, tagad ieprecējusies un dzīvo Kurzemē. Absolvējusi Rīgas Angļu ģimnāziju un Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, kur iegūts maģistra grāds filoloģijā un pedagoģijā.
Beigusi Latvijas Rakstnieku Savienības Literārās Akadēmijas Prozas un Dramaturģijas meistardarbnīcas. Strādājusi par tulku Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas, Austrijas starptautiskos uzņēmumos, kā arī Eiropas Parlamentā Luksemburgā.
Bijusi angļu valodas pasniedzēja Āgenskalna ģimnāzijā, Biznesa koledžā un Rīgas Stradiņa Universitātē. Zemgales dzejas kopas “Pieskāriens” biedre. Viņas dzeja iekļauta literārajā almanahā “Zemgales Vācelīte 2019”.
Dažādās Latvijas izdevniecībās izdotas ap divdesmit Ingrīdas tulkotu un rediģētu grāmatu gan no/uz angļu valodu, gan no vācu un krievu valodām.
Piemēram, Latvijas ievērojamā arhitekta Jāņa Krastiņa grāmata “Riga. The Complete Guide to Architecture”, Ojāra Spārīša “Latvijas luterāņu dievnamu šodiena”, “The Guardian” balvu ieguvusī Filipa Pulmana “Ziemeļblāzma” u. c.
Ingrīda Zaķe ir triju romānu un stāstu krājuma autore. Regulāri piedalās Kurzemes Prozas lasījumos, kur 2018. gadā ieguvusi Ventspils Rakstnieku un Tulkotāju mājas specbalvu. Publicējusies arī Latvijas Rakstnieku savienības izdevumā “konTEKSTS” ar miniatūrām “Četras stihijas”.
– Kā radās šis stāsts?
I. Zaķe: – Stāsts “Baltie jumti” sarakstīts ārkārtējās situācijas laikā pandēmijas sākumposmā. Neparasto apstākļu ietekmē varoņos izgaismojas negaidītas raksturu šķautnes.
Manu interesi ir saistījusi smalkā robeža starp dzīvību un nāvi, cilvēcisko kaislību izpausmes, balansēšana uz noziedzīga soļa trauslās stīgas.
Lai gan šajā, tāpat kā citos manos darbos, vērojams depresīvs, pat traģisks skatījums, dzīvē mans moto ir vienmēr meklēt skaisto, tiekties pēc harmonijas un baudīt dzīvi visā tās daudzšķautnainajā pilnībā. Es dzīvē meklēju vieglumu, jo grūtums atnāks pats.
– Vai pandēmijas laiks nav pēkšņi licis atrauties no citiem radošajiem darbiem?
Gluži otrādi, neparastā situācija saasināja uztveri, raidot signālus ideju ģenerēšanai. Lielākā problēma bija tas, ka tika slēgtas bibliotēkas, kā arī apgrūtināta piekļuve grāmatnīcām. Uzkrājās slāpes pēc garīgās maizes.
– Kad lasīju tavu romānu “Pusnakts lilija”, man pietrūka spēcīgākas un atklātākas erotiskās stīgas. Kāpēc latviešu literatūra vairās no tās?
– Tīši centos nepadziļināt un neizvērst šo līniju, jo manā iepriekšējā romānā “Vairāk nekā miljonārs” tās bija par daudz, robežojās jau ar pornogrāfiju. Šīs atklātības dēļ zaudēju pat dažus draugus. Par laimi, kritiķi šo romānu nebija pamanījuši.
– Un tomēr melodramatisms ir dzīvs un pārliecinošs. Vai tas ir tāpēc, ka mums pietrūkst labu pašmāju seriālu?
– Dzīvē visam jābūt līdzsvarā. Kad gribas nodarbināt prātu, lasu Gundegu Repši. Kad gribas atpūsties, ļauju rakstīt Gundegai Kaziņai.
– Vai mēs esam austrum-eiropieši (nedaudz haotiski, nedaudz karstasinīgi, nedaudz traumēti un kompleksaini) vai ziemeļeiropieši (noslēgti, konservatīvi, stabili, mēreni)?
– Kaut kas pa vidu. Turklāt mūsu attieksme pret dzīvi un tās uztvere mazliet atšķiras pat atkarībā no tā, kurā Latvijas pusē dzīvojam – austrumos vai rietumos, laukos vai pilsētās.
Esmu laukos dzīvojoša rīdziniece un piekrītu Blēza Paskāla teiktajam: “Sirdij ir savi argumenti, par kuriem prāts neko nezina.”
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Pandēmijas laiks rosina ne tikai jau zināmus vārdus, bet arī drošsirdīgus rakstniekus, kam proza ir arī izklaide un sirdsprieks. Laikā, kad nezināms spēks it kā spēlējas ar mums, autori labprāt izspēlē situācijas, kurās rakstnieks/liktenis izrīkojas ar tipiskiem sava laika varoņiem. Aktuālais (pandēmija) un mūžīgais (vientulība, bailes, neziņa) te veido labdabīgu augsni iztēlei.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Ingrīdas Zaķes stāsta “Baltie jumti”
Daigone pamodās no spožas saules gaismas, kas neapturama kā jaunas dienas vēstnesis lauzās caur tumšsarkanajiem aizkariem, lai izgaismotu vēl miega gurduma pārpilno telpu un izrautu viņu no sapņu varas. Daigone lēnām piecēlās, izstaipījās un piegāja pie loga. Kas tas… Pretējās mājas jumti bija balti un mirdzēja kā sniegs. Vai tiešām tas arī bija sniegs? Marta beigās? Piemiegusi apžilbušās acis, viņa atrāva aizkarus. Nē, tikai māns. Pāris stāvus zemāk esošās bērnudārza ēkas jumts pretskatā patiesi izskatījās kā apsnidzis, bet sānleņķī skatienam skaidri pavērās prozaiskā, vadu mudžekļiem klātā betona virsma. Saules atspīdums…
Nav šogad ziemas. Nav sniega. Kaut kāds nepiepildīts tukšums paliks atmiņās par šo gadu. Kad Linards vēl apmeklēja šo bērnudārzu, ziemas bija itin bargas…
Nez kā nu Linardam tagad iet, sen nav sazinājušies. Viņa tikai paskatās vacapā un feisbukā, kad dēls bijis tiešsaistē, un saprot, vai viss kārtībā. Negribējās bez vajadzības traucēt, viņš taču ir tik aizņemts. Tajās retajās reizēs, kad Daigone aizbrauc uz kaimiņpilsētas baznīcu, kurā dēls kalpo, viņa nespēj valdīt asaras, skatoties, kā cilvēki pulcējas ap jauno mācītāju, katrs ar savu sāpi, un visus viņš uzklausa. Mātei velta arvien mazāk laika. Kā varēja iezagties šī plaisa, izdilt šī ciešā, viņasprāt, mūžīgā saikne, kas viņus vienoja? Tagad tā bija tik trausla kā putna spārnos sagūlis zīds. Varbūt tas sākās toreiz vasarā, kad dēls ar vedeklu apciemoja Daigoni? Vīra nebija mājās, atkal komandējums. Daigone vēl un vēlreiz atsauc atmiņā šo sarunu.
“Māt, mēs gribam adoptēt bērnus. Māsiņu un brālīti. Piecus un sešus gadus veci. Piecpadsmit gadus esam cerējuši, gaidījuši, diemžēl nekā… Iepriekšējā audžuģimenē ir pagājis pagaidu uzturēšanās termiņš, un bērni ir vai nu jāadoptē, vai tie tiks atkal ievietoti bērnunamā. Šī ģimene ir gados vecāks pāris un vairs nevar un negrib uzņemties bērnu audzināšanu. Piedāvāja mums.”
Daigonei sasvila vaigi. Kā, kāpēc… Vai kāds ar likteņiem krāpjas, izdalīdams tos nepareizi? Viņai nebūs īstu mazbērnu! Vai tad tiešām viss ir darīts, viss izmēģināts?!
“Bet varbūt vajadzēja tomēr ar to mēģeni? Tik daudziem taču ir izdevies! Saglabāt mūsu gēnus, pārmantot mūsu dzimtas kodu. Tev taču, Linard, abi vectētiņi ir tik slaveni! Vai tiešām tu laidīsi šo mantojumu zudībā? Varbūt…”
“Māt, viss jau ir izlemts,” dēls strikti pārtrauca. “Mēs tikai gribējām tev pateikt, lai tu zinātu.”
Daigone sakaunējās. Piecpadsmit gadus viņa ir bijusi blakus un nav sapratusi. Nav redzējusi asaru, kas viršos slēpjas. Nav dzirdējusi nopūtu, ko vējš izdzenā. Neaiztiec sāpi vakarvējā, lai tā dzied ar kārklu stabulēm. Ļauj, ļauj…
“Nu, ja jau jūs tā esat izlēmuši…”
“Esam, māt. Un mēs ļoti gribētu, lai mūsu bērniem būtu mīļa omīte. Vai arī gribi, lai tevi sauc par vecmāmiņu?” dēls pasmaidīja.
Grūti būs, bet viņa piedalīsies. Viņa negrib būt izsvītrota no dēla dzīves. Viss pamazām noregulējās. Tomēr kaut kāds neuzticēšanās ķērpis bija uzaudzis uz saprašanās sliekšņa. Dēls vairs tik bieži nezvanīja, bet, kad piezvanīja, sarunas bija īsas. Pārāk īsas un formālas, Daigonei šķita. Viņai būtu gribējies zināt visos sīkumos, kā bērni aug, kā viņiem iet dārziņā, vai ir draugi, kādas intereses. Tajās retajās reizēs, kad mazbērni ciemojās pie vecmāmiņas, viņa ļoti centās.. Un viņai šķita, ka ezīši no kamoliem pamazām izveļas un saslietās adatas ievelkas kažociņos. “Māt, mums viss ir labi. Sintija iet mūzikas skolā, Edijs trenējas futbolā. Dārziņā abi ir sagatavošanas grupā, apgūst zinības skolai. Tiekam galā.”
Tomēr šajā trauksmainajā laikā, kad pasaulē sācis plosīties bīstamais vīruss, viņas prāts bija nemierīgs. Labi, ka rīt no komandējuma jāatgriežas vīram.
Diena pagāja, veicot saimniecības darbus, gatavojot maltīti rītdienai, lai labi sagaidītu vīru, kurš droši vien būs noilgojies pēc viņas virtuves labumiem.
Iezvanījās mobilais telefons. Ernests.
“Siev, rīt būšu mājās. Ar rīta reisu.”
“Nu, kā jums tur Vācijā? Vai kaut kā jūt to vīrusu?”
“Pagaidām mierīgi. Viens otrs uz ielām un veikalos maskās, bet dzīve turpinās. Lielveikalu plauktos gan šur tur izpirkti griķi un makaroni, kasierēm cimdi rokās, bet citādi viss pa vecam. Redzēs, kā būs rīt lidostā. Ziņās redzēju, ka šur tur Eiropā pasažieriem mērot temperatūru, Ķīnā vispār viss slēgts.”
“Ķīna ir tālu. Līdz mums jau nenonāks. Tas jau tikai tur pie viņiem, netīrajās austrumzemēs, kur visādus tārpus ēd, tāpēc arī saslimuši. Gaidu ar pusdienām!”
Daigone nolika telefonu un apsēdās pie televizora. Rītdienai viss sagatavots, var atpūsties. Bet ziņās raidītie satraucošie jaunumi par vīrusa straujo izplatību lika sirdij sažņaugties. Nu jau arī Latvijā saslimušie! Valdība gatavojas ārkārtas pasākumiem. Cik labi, ka vīrs rīt būs mājās, viņš pratīs mierināt. Tagad, kad tik nemierīgi laiki, viņa baidās palikt viena savās šaubās un bailēs. Drīz, pavisam drīz…
Keitijas kastaņbrūnie mati maigi skāra Ernesta vaigus, kad viņa pieliecās tuvāk, lai izlasītu šefa norādīto vietu bukletā. Viņas smaržas… Tās droši vien franču.
“”Feraud”, no Parīzes,” Keitija šķelmīgi uzsmaidīja, uzminējusi šefa domas. “Tev patīk?”
“Brīnišķīgas. Esmu apreibis. Nezinu, vai spēšu turpināt rakstīt atskaiti.”
“Nav jau vairs arī vērts, pavisam drīz būsim lidostā. Labāk veltīsim atlikušo laiku patīkamām lietām,” un viņa saņēma Ernesta roku.
“Nezinu, kā es atkal bez tevis dzīvošu, šī nedēļa bija kā sapnis,” Ernests smagi nopūtās.
“Nu, tev atliek plānot nākamo komandējumu!”
“Cerams, ka tas vīruss neceļos cilvēkiem līdzi. Elpa aizraujas, lasot ziņas.”
Lidostā viņus sagaidīja pārsteigums: katram pasažierim pie pieres un deniņiem pietuvināja termometru. Pēc tam visus iebraukušos aicināja doties uz speciāli norīkotu autobusu.
“Kas tie par brīnumiem? Kāpēc man jāiet uz kaut kādu autobusu? Mēs gribam braukt ar taksometru!”
“Atvainojiet, tāds ir rīkojums. Jūs izvadās pa mājām vai vietām, kur jums divas nedēļas būs jāuzturas pašizolācijā.”
“Ko? Kopš kura laika? Tas ir cilvēktiesību pārkāpums!”
“Tāds ir valdības rīkojums, valstī taču kopš šodienas ir noteikta ārkārtas situācija! Vai tad jūs ziņas neklausāties? Lūdzu, uz autobusu!”
Ernests un Keitija saskatījās. Abiem prātā pazibēja viena un tā pati doma.
“Braucam uz viesnīcu. Mums būs divas nedēļas. Es tikai piezvanīšu sievai.”
Daigone aplaizīja lūpas. Jaunā ziņa kā vērmeļu rūgtums dzēla tik spīvi, ka viņa saliecās kamolā un atslīga guļus uz dīvāna. Protams, ka uzņēmuma atpūtas nams ir slēgts uz remontu, jau sen. Ernesta tur nebija un nemaz nevarēja būt.
Savu pašizolāciju viņš bauda kaut kur citur. Tagad, kad dienas ar milzu riteņiem šķaida visu ierasto, nekas vairs nebūs kā agrāk. Pasaule bija sajukusi prātā.
Izmisīgi viņa centās par to nedomāt. Izslēgt no savas apziņas. Kā tumsas bērni, krēslas cilvēki, kuri sirgst ar kserodermu un vairās no saules gaismas, viņa cītīgi atgaiņāja domas par Ernesta briesmīgo nodevību.
Daigone vairs nespēja ieslēgt televizoru bez trauksmainās sajūtas, kas sāka žņaugt pakrūti, tiklīdz viņa iedomājās par to, kas vēl tāds varētu notikt. Prāta vējdzirnavas bija palaidušas baiļu vēju, kas nu nekontrolēts izsējās un pieauga spēkā.
Sākās ziņu pārraide.
«Ar rītdienu valstī tiek noteikti jauni ierobežojumi. Mācības notiks attālināti. Ieteicams lieki nedrūzmēties un izvairīties no publiskām vietām. Iedzīvotāji aicināti ievērot divu metru distanci un biežāk mazgāt rokas. Valdībā tiek izstrādāts likums par dīkstāves pabalsta izmaksu krīzes skarto uzņēmumu darbiniekiem. Pašlaik tiek lemts, kādas kategorijas šeit iekļaut.»
Daigonei deniņos sāka dauzīties mazi šausmu āmuriņi. Linards… kā viņš dzīvos, kā iztiks, kā pabaros ģimeni! Cik tad tie bērnu pabalsti ir lieli, un Ko mācītājs iesāks bez ikdienas darba? Daigone nekad nebija dēlam prasījusi, kādi ir viņa ienākumi, viņa pieļāva, ka iztiek no ziedojumiem. Bet tagad, kad dievkalpojumi nenotiks, nekādu ziedojumu nebūs! Dīkstāves pabalsti mācītājiem?
Daigone satraukta zvanīja dēlam. Tā kā viņam televizora nav, viņi principā to neskatās, Daigone bija pārliecināta, ka jāpavēsta šausmīgā ziņa. Dēls, par laimi, uzreiz pacēla klausuli. Viņa balss bija mierīga un pārliecināta.
«Māt, neļauj bailēm sevi uzvarēt, paļaujies uz Dievu. Tu esi sevi ieslēgusi prāta cietoksnī, bet Dievam robežu nav. Gan viņš par mums gādās.»
«Ko tu runā, nolaidies taču uz zemes! Kā tu izdzīvosi, reāli – no kā? Tev darba vēl ilgi nebūs!»
«Mums jau palīdz draudzes locekļi, atnes pārtiku, arī uz konta pienāk šādi tādi pārskaitījumi, gan viss būs labi. Šovakar man internetā tiešraide, ieslēdz astoņos. Tagad man jāgatavojas, un beidz kreņķēties.»
Datorekrānā Linards runāja ļoti iedvesmots. Daigone ieklausījās un juta, ka pamazām nomierinās.
«Bailes ir kā brīdinājums, kā ieslēgta signalizācija, kas skan un skan. Bet ilgstošas bailes ir bīstamas. Kā uzvarēt bailes? Mīlestībai nav baiļu. Ja bērnam bail, tas meklē patvērumu pie vecākiem. Vecāku mīlestība aizdzen bailes. Un Dievs mūs mīl. Ja tev ir bailes, tu esi izstūmis Dievu no sevis. Izslēgt trauksmes signālu tavā dvēselē var tikai Dievs, tāpēc vērsies pie viņa.»
Tagad Daigone zina, ko darīt. Viņa pārvarēs savas bailes. Uz visiem laikiem. Bet pirms tam vēl viņai jāpaveic kāds sīkums, kāds mazs darbiņš.
Viņa iegāja internetbankā, atvēra savu kontu un pārskaitīja visus ietaupījumus uz dēla kontu. Viņai nauda vairs nebūs vajadzīga…
Nu viss nokārtots. Viņa izgāja no dzīvokļa, aizslēdza to un uzkāpa stāvu augstāk. Bēniņu durvis bija vaļā. Uz deviņsstāvu mājas baltā jumta mirgoja viegla sniegpārslu kārtiņa, kuru vēja pūsma ik pa laikam pacēla gaisā. Tā arī viņas dvēsele pacelsies debesu lokā un aizķersies mākoņu spalvās.
Viņa piegāja pie jumta malas. Viņai nebūs baiļu. Viņa neļausies šim bendem, kas nokauj sapņus. Viņa uzvarēs.
Te pēkšņi viņu sasniedza kāda dīvaina skaņa, tā kā brēciens, kā ņaudiens.
«Ņau, ņau…»
Daigone gāja uz skaņas pusi.
«Kā tu te gadījies! Ko tu te dari!» Daigone notupās, tvēra un viņai rokās ielēca pūkains, dzeltens kaķēns, murrādams un glauzdamies klāt.
«Ak, tu… Laikam esi izsalcis? Ejam, es tev ieliešu pieniņu.»
Vējš turpināja dzenāt pārslas pār balto jumtu, kas nu bija pavisam tukšs un kluss.
