Kā apstāties, ja bremzēšana nepalīdz? Ieteikumi autobraucējiem ziemas sezonai 23
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Juridisks superparadokss – vēl novembra nogalē drīkstēja braukt ar gandrīz plikām (1,8 mm protektors) vasaras riepām. Drīkst… Bet vai var?
Vēl viens (šķietams) paradokss – var. Pašam sanāca šādu izpriecu aizpagājušajās brīvdienās pamēģināt. Bezcerīgajās riepu maiņas punktu rindās stāvēt negribēju, pieraksts bija iespējams tikai uz otrdienu. Un brīvdienu ceļā uz Dundagu devos maķenīt nedroši vasarīgs.
Sniga visai devīgi. Tīrīts – skopi un vārgi. Aizbraucu bez piedzīvojumiem parastajās nepilnajās divās stundās. Mājās tiku vēl mazliet ātrāk, jo biju ar baltumu jau apradis.
Tātad var. Ja saproti un ievēro pirmo visvareno – fizikas – likumu.
Ņūtona likums
Katrs ķermenis saglabā miera vai vienmērīgas taisnvirziena kustības stāvokli, kamēr uz to neiedarbojas kāds spēks.
Tā ir fizika. Nepārkāpjama, nenovēršama, absolūta. Pateicoties šim likumam, arī ziemā, arī pa sniegotu vai pat apledojušu līdzenu ceļu taisni braukt var ātri pat ar vasaras riepām. Sevišķi ar modernu un ne pārāk smagu priekšējās piedziņas automobili.
Ņūtons un inerce turēs jūs “vienmērīgajā kustībā”, un, ja tā nebūs pārāk ātra, kaut ko bīstami sabojāt nevarēs pat pēkšņs un negaidīts “spēks no malas” (vēja brāzma, ceļa nelīdzenums u. tml.) vai jūsu paša instinktīva, pārāk strauja reakcija uz īstu vai iedomātu briesmu signālu. Nostrādās modernās vilkmes un stabilitātes kontroles, pārlieku spēku, ko radīsiet jūs (mainot gāzes pedāļa stāvokli, bremzējot, pagriežot stūri), slāpēs.
Tikai tad, ja tas būs ievērojami, pavisam aplami un neprātīgi lielāks, nekā pieļauj konkrētā riepu un ceļa seguma saķere, uzvarēs Ņūtons – auto turpinās virzīties taisni, bet nu jau riteņiem slīdot, un, iespējams, ne gluži tā, kā jums gribētos. Varbūt sāniski, varbūt ar pakaļu pa priekšu, varbūt… Un šajā virpulī spēku kombinācijas, iespējams, kļūst tik daudzveidīgas un sarežģītas, ka tās atšifrēt pietiekami ātri neizdosies. Viss beigsies grāvī ar policijas secinājumu – “izvēlējies apstākļiem neatbilstošu ātrumu un nav spējis auto vadīt”.
Tātad – ja jūsu auto un nervu sistēma ir pietiekami labā kārtībā, taisni un vienmērīgi var braukt arī ātri. Bet – šķēršļu parādīšanos jāvar paredzēt, jo bremzēšanas ceļš, salīdzinot ar vasaru, pieaudzis pat desmitkārt, kā arī jāprot uzminēt līkumu konfigurāciju un ceļa segumu, jo bremzēt pagriezienā ziemā nevajadzētu mēģināt.
Un par tām riepām – draugu pulciņā atļāvāmies pasmieties, ka uzlikt ļoti labus un dārgus ziemas riteņus arī var būt bīstami: tie vienam otram rada ilūziju, ka nu jau var visu kā vasarā… Tādus pašlaik redzam visai bieži.
Nu jau gandrīz nedēļu labas ziemas riepas ir arī man. Un lielākais ieguvums ir nevis iespēja līst lielo ātrumu zonā, bet gan lēni, krietnu vilkmi prasoši manevri. Ar vasaras tupelēm mani, uz šaura ceļa apgriežoties, apturēja un stūmējus saukt lika nieka nomales grambiņa. Neregulējamā pilsētas nomales krustojumā rātni apstājies, nākamajā kalniņā vairs augšā tiku kā Antiņš – trešajā jājienā…
Nu izkustos droši un pats. Tomēr maisiņu ar pakaisāmiem pelniem (labāki nekā smiltis) bagāžniekā ieliku.
Izdzīvošanas likums
Noteikumu grāmatās neatrodams, bet derīgs. Sevišķi ziemā.
“Laikam tas bija vējš, kas iepūta mani grāvī. Tad izbraucu cauri ceriņu krūmam un malkas šķūnītim, apmetu divus kūleņus un galīgi zaudēju kontroli pār automobili.” Šajās šķietami anekdotiskajās rindās (no kādas dāmas paskaidrojuma) svarīgāks par komisko un traģisko ir brīnišķīgs racionāls kodols – pat grāvī, pat ceriņu krūmā īsta šofera darbība nebeidzas. Nedrīkst beigties.
Citādi notiek tā – piebraucot krustojumam, ir pavirši izvēlēts pārāk liels ātrums (zem sniega ledus). Izbailes “noklemmē” kāju uz bremzes pedāļa, nevadāms auto gāž priekšā stāvošajam ar blīkšķi, kas ir, teiksim, 500 eiro vērts.
Bet vajadzēja tā – jūtot, ka bremzēšana nelīdz, pedāli atlaist un stūrēt uz trotuāru (ja tas tukšs). Pret apmali sasists riteņa disks un riepa maksātu vismaz piecreiz lētāk.
Jau krietni pasen Rīgas grāmatveikalu plauktos uz īsu brītiņu parādījās kāda V. Ivanova grāmatiņa ar akadēmisku nosaukumu “Automobiļa vadīšanas zinātne”. Nosaukums sauss, saturs aizraujoši dzīvs. Sevišķi nodaļa, kura veltīta rīcībai aiz kritiskās robežas. Zelta likumi izdzīvošanai. Piemēram:
– Jebkura frontāla sadursme ir daudzkārt sliktāka par kūleni pļavā!
Tātad – tu drīksti tēmēt kupenā, krūmos, kaut vai dīķī, bet nekādā gadījumā – pretējās kustības joslā.
– Ja jāsit – sit pa mīkstāko vietu!
To reiz gadījās izmantot praksē. Uz apledojušas galvenās ielas manu ceļu 10 metru attālumā šķērsot mēģināja kāds cits šļūcošais. Jāsit! Un sekundes desmitdaļā rezultātu deva refleksu līmenī nogūlušās pārdomas par šādām situācijām. Maķenīt pagriezis stūri, trāpīju ar savu cieto spārna stūri tieši viņa durvju viducī. Cietušo nebija. Viņš nomainīja durvis, es lukturi, piešpaktelēju un piekrāsoju spārnu (par viņa naudu). Iedomājieties, kādi būtu defekti, ja es ar visu plato “purnu” būtu mēģinājis locīt viņa virsbūves statnes.
Un nu – no ralliju ziemām.
Stenogrammā bija rakstīts – tramplīns, 200, kreisais trīs – bīstams. Uz “tramplīna”uzlidojām ar 120 km/h, jo 200 taisno metru normāli pilnīgi pietiktu, lai “savāktos” līdz bīstamajam pagriezienam piemērotam ātrumam. Bet šoreiz taisne spīdēja slapjā atkušņa ledū, un visas sniega kantītes, kuras noderētu kaut vienas puses bremzētu riteņu “atspērienam”, iepriekš braucošie jau bija nopulējuši.
Lejā, kas tuvojās daudz par ātru, tikpat apledojušu līkumu iezīmēja pusmetru resni priežu stumbri. Kā pieminekļi Ņūtona drausmīgajam spēkam un sapnim par bremzēšanu. Bet tas omulīgais rallists nebremzēja. Viņš rāva kreisos ratus smilšainajā grāvī un, kartera bruņai ņerkstot, uz vēdera izšļūca nevienai teorijai neatbilstošu trajektoriju, kura galu galā (drošam laime) beidzās atkal uz ceļa, jau aiz līkuma un briesmām.
– Veči, te nu jums ies grūti… Tā teica rallists.
Grūti tiešām ies tiem, kuri kustības pamatlikumus nezinās vai neievēros. Īstajiem automobilistiem katrs brauciens ir svētki. Aizraujošs piedzīvojums, kura tik ļoti pietrūkst pelēkajā ikdienā.
