“Baltica 2022” izskanējusi trauksmainos miera laikos 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atceros – tā bija 1988. gada vasara, brīvības nojausma, saulainas dienas, daudziem pirmo reizi ieraudzītais sarkanbaltsarkanais karogs, daudziem pirmo reizi izdzirdētā tautas lūgšana “Dievs, svēti Latviju!”. Sajūta, ka visapkārt stāv vieni savējie. Debess virs Latvijas tur rūpi un sargājošo roku pār Latviju un latviešiem, Igauniju un igauņiem, Lietuvu un lietuviešiem.
Toreiz ritēja pirmā starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” vasara un “Skandinieku” varenais līvs Dainis Stalts nesa mūsu zaudētās valsts karogu, bet vienlaikus Vecrīgas ieliņās aizrestotās kravas mašīnās dežurēja okupācijas varas miliči. Toreiz tas nozīmēja daudz vairāk nekā vienkāršus folkloras svētkus. Tā bija daļa no triju valstu atjaunošanas procesa.
Toreiz suitu sievas esot teikušas: “Mūsuprāt, svētki ir ļoti izdevušies. Ļoti jauki, ka esam visi kopā – gan latvieši, gan ārzemju viesi. Varējām pārliecināties, ka viņi ir tādi paši kā mēs, un arī ciemiņi redzēja, ka esam bez ragiem un astēm. Šitā dziedot, aizmirstas visa politika, esam vienkārši cilvēki, kas kopā dzied un danco.”
Neatminu, vai tajās dienās pūlis skandēja “Latvija, Latvija!”, tomēr esmu pārliecināta, ka mūsu atkal dzimstošās valsts vārds bija vai ikviena sirdī. Visi kopā dziedājām “Daugav`s abas malas” un “Palīdzi, Dievs” – tās bija nepārprotamas protesta dziesmas pret pastāvošo varu. Tiesa, arī toreiz, protams, eksistēja piektā kolonna, bet lielu Latvijas garīga pacēlumu brīžos tā ikreiz pavelkas malā.
Kā bija šogad? Arī šogad plīvoja visu trīs Baltijas valstu karogi un skanēja tautasdziesmas. Daudzi teica, ka prieks un smaidi ļaužu sejās atgādināja pirmo festivālu “Baltica”. Daudzi citi savukārt teica – tik žēl, ka zudis pirmās reizes garīgais un arī politiskais pacēlums. Tomēr folkloras svētki jau patiesībā nav politiska protesta gājiens, kā tas bija toreiz. Mēs tagad dzīvojam neatkarīgā valstī, un šoreiz tie bija dziesmai, kā arī tautu senatnes vērtībām veltīti svētki. Turklāt šoreiz daudzviet lija lietus un, iespējams, arī tas bija iemesls, kāpēc vietumis bija tik maz klausītāju. Galu galā šovasar dažādu svētku ir īpaši daudz, uz visiem pie labākās gribas nemaz nevar paspēt aizkļūt.
Vai maz ir vērts salīdzināt? Patiesībā to nevar salīdzināt – apspiestu tautu nojausmu par iespējamu brīvlaišanu un mūsu tagadnes mierīgās dzīves ritumu. 1988. gada “Baltica” patiesībā bija tautas manifestācija, 2022. gada “Baltica” – pēcpandēmijas tikšanās, cilvēcības un dzīvesprieka svētki.
Nezin vai kāds iedomājies pētīt 2022. gada “Baltica” dalībnieku un publikas vidējo vecumu, bet arī tās nav salīdzināmas vērtības. 1988. gadā festivālā lielākoties piedalījās okupācijas laikā dzimušie, kuri zināja, ko nozīmē zemteksts, padevība, arī nodevība, blats un izdzīvošana. Toreiz pat īsti nenojautām, ko nozīmē brīvība un neatkarīga, demokrātiska valsts. 2022. gada festivālā lielākoties piedalījās neatkarīgās valstīs dzimušie, kuru pienākums ir valsts vērtību nosargāšana, nevis atgūšana.
Varbūt kādus arī atturēja šī gada “Baltica” tēma “spēle”, jo, dzīvojot tik tuvu karam Ukrainā, mūsdienas vairs nemaz neliekas kā spēle. Spēle ir mierlaiku jēdziens, bet pašlaik ir pavisam trauksmaini laiki. Iespējams, ka tieši spēle bija vajadzīga, lai vienotu vēl pagājušās vasaras sadalīto sabiedrību – kovidvakcīnu piekritējus un antivakserus, jo tieši šī iemesla dēļ izjuka daudzi kori un folkloras kopas.
Kaut nu šādi mierīgi, priekpilni, skanoši, vienkārši festivāli “Baltica” mums būtu mūžam!
