Georgs Pelēcis: Augstākais līmenis – kad nezini, kur tevi atskaņo 1
Vēl daudziem atmiņā viens no spilgtākajiem notikumiem Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā – koncerts “Dzimuši Rīgā” ar pasaules zvaigžņu piedalīšanos. Skanēja E. Dārziņa “Melanholiskais valsis”, Artura Maskata “Tango” un Georga Pelēča “Plaukstošais jasmīns”, kuru kopā ar “Kremerata Baltica” atskaņoja desmitgadīgais brīnumbērns vijolnieks Daniils Bulajevs…
Šogad komponistam un vienam no autoritatīvākajiem mūzikas zinātniekiem Latvijā, Mūzikas akadēmijas profesoram Georgam Pelēcim apritēs septiņdesmit. Viens no spilgtākajiem notikumiem mūzikas žanrā būs viņa klavierēm un simfoniskajam orķestrim rakstītā “Klavierkoncerta” pirmatskaņojums piektdien, 17. februārī, Lielajā ģildē. “Klavierkoncertu” atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie klavierēm sēdīsies Vestards Šimkus un pie diriģenta pults stāsies Andris Vecumnieks.
– Vai savā radošajā mūžā jūtaties gana spēlēts, gana pieprasīts?
G. Pelēcis: – Aizvien vairāk… Šis gads pilnīgi nejauši veidojies blīvs un interesants, arī iepriekšējais bija gana dāsns pirmatskaņojumiem. Protams, būtu gribējies, lai viss sāktos agrāk, jo bija jau septiņdesmitie, astoņdesmitie, vēl deviņdesmito sākums, kad mani uztvēra kā tādu baltu vārnu…
– Jo bijāt uzticīgs romantismam, melodiskumam, skaistajam mūzikā…?
– Kolēģi vairāk nodarbojās ar sarežģītu mūziku, sarežģītām koncepcijām un mūzikas valodu, kas skaitījās moderni, mūsdienīgi un pareizi, bet viss vienkāršais it kā raisīja izbrīnu: kāpēc tā? Ar Ivanovu, Grīnupu, Šmitbergu, Eifeldi un citiem mūzikā ienāca protests, neapmierinātība, sāpes, vēlāk arī Vasks tam pievienoja savu balsi. Atsaucoties uz sabiedrības sāpēm, konsonanses aizstāja ar disonansēm, pazuda eifonija… Ir saprotams, ka māksla un mūzika atspoguļo sabiedrības sāpes, taču no daiļskanības sāka atteikties kaut kā ļoti vieglprātīgi. Turklāt vienmēr pastāvējuši arī citi ceļi ar īpašām un paliekošām vērtībām mūzikā – mīlestība, ģimene, ticība, baznīca… Ja ielūkojamies mūzikas vēsturē, tad pirmskara laikā tā nenodarbojās ar sabiedrības problēmām un sāpēm. Mūzikā valdīja bezgalīgs romantisms, kaut vai lai ielūkojamies trīs brāļu Jāņa, Jāzepa un Jēkaba Mediņu pasaulē vai arī Skultes simfonijās. Man bija žēl atteikties un šķirties no romantisma, ko mūzika bija sasniegusi, jo romantisms mūzikā ir ļoti liela vērtība, bez kā cilvēks nevar iztikt. Tas ir kā ziedi dabā, un es mūzikā vienmēr esmu juties kā dārznieks.
– Kāda bija sajūta “baltās vārnas” ādā?
– Diez kas jau nebija. Bet, no otras puses, tas arī norūdīja. Padomāju – varbūt neesmu uz pareizā ceļa? Bet tad apzinājos: romantisms ir mans aicinājums un misija. Bet kā to uztver – tā vairs nav mana problēma. Tas, kā es rakstīju septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, tolaik bija izņēmums, tagad – gandrīz vai norma. Piemēram, diriģenta Māra Sirmā ierosinātā aizsākuma “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei” koncertos Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē ļoti daudzi jauni komponisti raksta konsonansēs tā, kā divdesmitā gadsimta otrajā pusē nemaz nevarēja iedomāties. Arī Pēteris Vasks pēdējā laikā kļuvis gaišs un romantisks… Starp citu, ne velti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekštecim nosaukums bija “Eifonija”, kas nozīmē – daiļskanība.
– Arī savā jaunajā “Klavierkoncertā” esat palicis uzticīgs romantismam un saviem mūzikas tēliem. Stāstījāt, ka skaņdarbs uzrakstīts jau pirms trim gadiem.
