Foto – Vivanta Volkova

Jorkšīras terjers, Jorkšīras pudiņš… ak, Robinsons Krūzo taču nācis no senās vikingu pilsētas Jorkas! Tas ir pirmais, kas iekrīt prātā, pieminot Jorkšīru, kur arī angļu valoda atšķiras ar savu vietējā dialekta skanējumu.

Lasītākie

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru

7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

Lasīt citas ziņas

Jorkā Anglijas vēsturē risinājies ne mazums politiski un saimnieciski svarīgu notikumu, bet grāfistes administratīvais centrs mūsdienās ir rūpnieciski attīstītā pilsēta Līdsa, kuras virzienā pēdējos gados darba meklējumos aizbraukuši daudz latviešu. Devos ciemos…

Pirms pagājušajā rudenī tika atklāts reiss Rīga – Līdsa / Bredforda (nelielā lidosta atrodas starp abām šīm pilsētām), racionālākais variants bija lidot uz bītlu pilsētu Liverpūli vai futbola pērli Mančestru un pēc pāris stundu brauciena nokļūt Līdsā. Tagad šis apkārtceļš, ja vien nevēlas attiecīgi tematisku ekskursiju, nav jāmēro. Ar lidaparātu, kur visapkārt dzird latviešu un krievu valodu, vien retumis bikli ieskanoties kādai angļu mēlei, pēc divarpus stundām esi lidostā, lielās salas zemē. Nu var doties uz strādnieku pilsētu Līdsu vai arī Bredfordu, kur daudzi latvieši (nerunāsim par lietuviešiem, poļiem utt.) atraduši darbu. Ir rajoni, īpaši Bredfordā, ko pārplūdinājuši pakistānieši – no šī kvartāla vietējie angļi manās pārcelties kur tālāk. Mazākas pilsētiņas un priekšpilsētas, kur nav rūpnīcu un daudz veikalu, ir klusā angļu miera apdvestas, varbūt pat pārāk… Viena tāda ir mana brauciena galapunkts.

{gallery id=”1902″}

TV24

Klauss par kokrūpniecības nozari: “Kā nozare mēs esam stabila. Mums eksistenciālie jautājumi vairāk slēpjas politiskajos jautājumos”

Kokteilis

VIDEO. “Spļāviens latviešu dvēselēs!” Cilvēkus pamatīgi satracina “Spēlmaņu nakts” priekšnesums

Par narkotiku apriti un citiem noziegumiem rosina apsūdzēt vienu no zināmākajiem organizētās noziedzības līderiem Latvijā

Pavasara ziediem piebārstīti parki un privātmāju dārzi, latvieša acīm nedaudz neierastas arhitektūras kaļķakmens ēkas Hadersfīldas priekšpilsētā. Tiesa, dzeltenpelēkie nami ar akmeņu krāvumu žogiem ir tradicionāla Anglijas pilsētu ainava.

Tie, kas šeit padzīvojuši ilgāk, teic: visas pilsētas un ciemi šķiet vienādi, apdzīvotām vietām nav savas sejas, tādēļ pēc laika, kad pirmā jūsma par citādo dabu un apbūvi pārgājusi, vide sāk šķist vienmuļa un pat apnicīga. Bet es vēl jūsmoju – ceļā no lidostas pa autobusa otrā stāva logu izbrīna pilnām acīm priecājos un arī brīnos.

Nu, piemēram, kāpēc gan uz ugunsmūra sienām rēgojas melnas ūdensvada un kanalizācijas caurules? Tā taču ziemā var iedzīvoties nepatikšanās! Labi, te, protams, nav kārtīgu ziemu, un tomēr… Man teic: dažbrīd izskatās, ka prātīgie angļi nez kāpēc atsakās pieņemt faktu, ka mēdz būt arī sniegs un sals. Un, kad tas tomēr piemeklē, iestājas panika, uz ielām veidojas sastrēgumi un var nedoties uz darbu (ir taču attaisnojošs iemesls!). Savdabīga šķiet arī angļu ietiepīgā tradīcija braukt pa citu ielas pusi, nekā esam pieraduši, un arī šofera sēdekli likt labajā pusē. Atzīšos – man bail šajā zemē iznomāt auto, lai ērti apbraukātu skaistākās vietas, – ej nu zini, kurā līkumā vai aplī ieslēgsies refleksi… Jau tāpat gana daudz izbaiļu kā pasažierei – pārdzīvoju katru straujāku pagriezienu. Taču visu cieņu – autobusa šoferis ar rallista cienīgu veiklību izloka garo un augsto transportlīdzekli pa šaurajām un līkumotajām ieliņām, turklāt tikai ar dažu centimetru tiesu no akmeņu mūriem un žogiem. Visbeidzot piedzīvojums, kas atgādina amerikāņu kalniņu atrakciju parkā, ar strauju piebremzēšanu ir galā.

Apbirusi baltām un liegi rozā magnoliju ziedlapiņām, eju pa senlaicīgas dvesmas ieliņu elsdama pūzdama, jo tā nepielūdzami virzās tikai augšup un augšup. Šo kalnaino ielu pievārēšana, arī pārvietojoties ar velosipēdu vai motorolleru, esot grūtākais, īpaši, kad ceļā ir gājēju pāreja un luksofors.

Ziņkāri vēroju rindās satupušos namus un nepārstāju brīnīties par svešādajiem kokiem un dārzu stādījumiem. Šeit lekni zeļ krūmi un koki, ko mūsu platuma grādos čubina un cenšas izlolot līdz nākamajam pavasarim. Aiz zemiem akmens žodziņiem, kas dažbrīd atgādina rotaļīgus mūrīšu krāvumus, nevienam neslēpjami priekšdārziņi – cits slīgst ziedos, cits pieticīgs, pat nekopts. Arī māju logi atvērti sabiedrības acij, vienīgi turīgāki nami ieslēpušies plašu dārzu dziļumā vai pat aiz augstiem akmens mūriem.

Par godu karalienei un tūristiem


Hadersfīldas priekšpilsētā nomales ielām pieguļ kazenājiem apauguši krūmāji un pļavas, kas ir iecienīta pastaigu vieta saimniekiem ar suņiem. Arī mēs ar melnbalto Džeiku, kurš nav Jorkšīras terjers, dodamies kārtīgā pastaigā. Jāpiebilst, ka tā arī nedēļas laikā nevienu slaveno Jorkšīras suņuku neieraudzīju, bet suņu pazinēji vismaz zināja stāstīt, ka to senči bijuši augumā prāvāki nekā tagadējie šķirnes izcilnieki un speciāli turēti grauzēju ķeršanai.

Ārpilsētas ceļš vijas gar ganībām un iztālēm redzams mūsu galvenais apskates mērķis – augsts akmens tornis kalna galā. Tas pirms vairāk nekā simt gadiem celts par godu karalienes Viktorijas valdīšanas 60. gadadienai. Pati viņa gan te neesot bijusi, tomēr pienācīgais gods no pavalstnieku puses ir izrādīts.

Neliegšos, grūti bija sasniegt tos karalienes goda augstumus, bet uzmundrināties un nosarkt nācās ik reizi, kad garām sveicinot un smaidot aiznūjoja kārtējā pensionāru grupiņa… Nonākot skatu laukumā līdzās tornim, kur kādreiz blakus bijis arī krogs, sirds tīksminās par neatkārtojamo ainavu – savdabīgā rakstā sadalīti lauki, ziedošu krūmu gubas, kā skudriņas tekalējoši auto…

Nākamajā dienā garākā pastaigā dodamies ne vairs pa ceļu, bet pa gājēju takām. Anglijā noteiktās vietās pēc likuma ir jābūt publiskai piekļuvei, un daudziem privātiem zemes gabaliem cauri vijas dažādi publiskie celiņi. Tie ne vienmēr veido normālu pastaigas maršrutu, var būt arī tikai 100 metrus gari un tā īsti nevest nekur, taču ir arī iespēja izstaigāt garus un interesantus maršrutus. Takas sagādā ne mazums pārsteigumu, piemēram, vijas pāri žogam pa īpaši izveidotiem pakāpieniem, bet citviet žogā ir savdabīgi labirintu vārti.

To angļu labā, kas ne vien sēž krogos, bet arī atlicina laiku pastaigām dabā, vietējais taku pētnieks Džordžs Vilkinsons apkopojis un turpina meklēt interesantus pārgājienu maršrutus (vismaz pāris stundu gājienam). Katru sestdienu reģionālā Jorkšīras avīze publicē viņa sagatavotos rakstus, pēc kuriem katrs var doties ceļā un neapmaldīties, jo ir pievienota smalka, detalizēta karte un apraksts ar norādēm dabā, piemēram, “doties pie apvāršņa redzamā ozola virzienā un pie tāda un tāda žoga nogriezties pa kreisi, šķērso akmens tiltu pāri mazai straumītei” utt. Vilkinsons dod norādes, kas gadu gaitā nemainās, un gājējs vienmēr atradīs ceļu, pat ja zīmes ir pazudušas. Cik tādu pārgājienu maršrutu viņš sagatavojis, grūti teikt, šobrīd to jau ir pāri 300.

Interesanti, ka dažos maršrutos iekļauti arī gastronomiski objekti, piemēram, viens no tiem ved gar siera ražotni, kurā iekārtota speciāla telpa dažādu siera šķirņu degustācijai. Protams, te arī lētāk nekā veikalā kādu izcilas garšas produktu iegādāt, piemēram, izcilo “Stilton” – zilo sieru ar pelējumu.

Ja takai trāpās vīties gar kādu fermu vai saimniecību, kur saimnieki savu saražoto arī pārdod, tad noteikti der kaut ko nopirkt. Ir arī fermu lielie veikali, kaut pati saimniecība atrodas citur. Tie līdzinās tirgus paviljoniem, ir ļoti vienkārši, pieticīgi un lēti, produkti bez lielveikalu spožajiem iepakojumiem, toties izcili svaigi. Saimniecība te pārdod gaļu, pašu audzētus dārzeņus un bieži vien uz vietas cep arī pīrāgus. Tāpat var iegādāties daudzus ēdienus – pusfabrikātus, ko atliek tikai uzsildīt mikroviļņu krāsnī, un pusdienas gatavas.

Jorkšīras pudiņš un nakts šokolādes numuriņā

Tradicionāla angļu maltīte ir svētdienas cepetis ar ceptiem kartupeļiem un dārzeņiem (īpaši cieņā ir veselīgie pastinaki). Sātīgo maltīti papildina Jorkšīras pudiņš, ko mēs nepavisam tā negribētu nosaukt, jo tas ir mazs mīklas pikucis, kas atgādina vēja kūku (tikai bez pildījuma) vai ko tamlīdzīgu. Šķiet, biju nepieklājīga, jo spītīgi to nevēlējos piekost pie gaļas, bet demonstratīvi ēdu kā saldo ar ievārījumu.

Jorkšīras pudiņa aizstāvji, vēloties savu “pīrāgu” pasargāt no lētām kopijām un modifikācijām, cenšas tam nodrošināt Eiropas Savienības aizsardzību (uzskata – tikai tad, ja tas patiešām gatavots Jorkšīrā, to drīkst saukt par Jorkšīras pudiņu), tā ierindojot pudiņu vienā līgā ar Parmas šķiņķi un Nirnbergas desiņām.

Bieži redzamās reklāmas liecina, ka restorāni vai ātrās ēdināšanas iestādes piedāvā angļu virtuvē neizbēgamo ēdienu “fish and chips” (mīklā cepta zivs ar kartupeļu salmiņiem, to var palūgt arī līdzņemšanai). Tradicionāli ēdienu fritē liellopu taukos, taču ātrās ēdinātavas tagad izmanto arī augu eļļu. Vispareizāk to esot ēst ar zirņu biezputru, maizes šķēli un tasi tējas. Katrā kafejnīcā var piesiet dūšu ar kādu sātīgu Kornvolas pīrāgu, kura pildījumā ir vārīti kartupeļi, sīpoli, malta liellopu gaļa un kālis. Bet angļu konditori, iztopot mūsdienu cilvēku ēšanas paradumiem un kaprīzēm, pīrāgos mēdz likt visdažādāko pildījumu.

Un, protams, kārtīgā angļu ģimenē dzer tēju, turklāt bieži un ar pienu (kafiju tikai vienreiz no rīta). Ir pat pieņemts īpašs tējas baudīšanas laiks – no plkst. 16 līdz 17. Taču ar vārdu “tēja” apzīmē arī dienas galveno ēdienreizi – mūsu pusdienas.

Našķošanās ar saldumiem, protams, pēc katra gaumes un ieraduma. Taču nevar nepamanīt cieņu pret šokolādi, kas veikalos nopērkama pārsteidzošā bagātībā. Turklāt Jorkā klientus vilina ne vien krāšņais un atraktīvais specializētais šokolādes veikals, bet arī pati fabrika, ielūdzot ekskursijā un pat piedāvājot pavadīt nakti “šokolādes numurā”.

Veikala telpās var redzēt šokolādes apdari, tostarp augus un rotājumus (tos atjauno katru dienu), kā arī šokolādes strūklaku. Veikala augšstāvā noris tematiski izklaides šovi, gribētāji var uzmeistarot arī savu konfekti (ja vien apbruņoti ar biezu maciņu). Vitrīnās un plauktos rindojas konditoru meistardarbi dažādās formās un toņos, tāpat par pieklājīgu summiņu var iegādāt kādu šokolādes brīnumu ar specveltījumu mīļotajiem utt.

Vikingu pilsēta Jorka

Vēsturisko pilsētu apjož 14. gs. nocietinājuma mūris, tūristus aicina senie pilsētas vārti, Vikingu muzejs, senā osta un īpašās noskaņas ieliņas ar viduslaiku mājām. Īpašu romantiku Jorkā var baudīt ziedošajos parkos, bet iecienītākais ir Muzeja dārzs pie izteiksmīgajām svētā Leonarda slimnīcas drupām. Kādreiz šī slimnīca bijusi viena no lielākajām Anglijā, turklāt tolaik šādās iestādēs ne vien ārstēja, bet arī deva pajumti un rūpējās par trūkumcietējiem.

Anglijas ziemeļu galvaspilsēta Jorka izaugusi no romiešu celtā cietokšņa, ko saukuši par Eboraku (Eboracum). Seno romiešu doto pilsētas vārdu piemin vēl tagad, piemēram, to redz uz taksometriem ar uzrakstu “Ebor Taxi”. Kad 5. gs. šo pusi iekaroja ģermāņu angļu cilts, pilsētu nosauca par Eoforviku, pasludinot to par jaunizveidotās Nortumbrijas karalistes galvaspilsētu. Vēlāk, 9. gs., te nāca iekarotāji dāņu vikingi, kuriem labpatikās pilsētu saukt par Jorviku. Ja gribas nedaudz izjust šo laiku gaisotni, noteikti der izstaigāt Vikingu muzeju un iegriezties kādā atbilstoši iekārtotā krodziņā, kur varētu arī saskandināt ar kaktā nekustīgi sēdošu pirātu kapteini…

Viduslaikos Jorka tāpat kā Līdsa bijis svarīgs vilnas tirdzniecības centrs, turklāt slavena arī ar rokdarbnieču tradīcijām. Pilsētas tekstilmākslas vēstures muzejā var apbrīnot neticami smalkus meistardarbus, darinātus tekstilmozaīkas tehnikā. Pat lieli pārklāji veidoti no mazītiņiem sešstūru gabaliņiem, krāsaino šūnveida rakstu izceļot ar zeltainiem pavedieniem. Muzeja telpās izstādīti arī mūsdienu mākslinieku darbi – krāšņos gobelēnus par cienīgām summām var nopirkt. Atsevišķā istabā amatnieki lielus un mazus izglīto tekstilmozaīkas gudrībās, pamācīties un smelties idejas var arī no viņu gatavotajiem paraugiem.

Tik dažādie ceļi

Tehniskākiem prātiem Jorkā noteikti der ielūkoties muzejā pie dzelzceļa stacijas. Jorka atrodas pusceļā starp Londonu un Edinburgu, tāpēc allaž bijusi transporta centrs un svarīgs dzelzceļa tīkla mezgls, te arī ražoja vilcienus. Pirmais komerciālais dzelzceļš pasaulē 1758. gadā izbūvēts Līdsā (tas piegādāja pilsētai akmeņogles) un darbojas vēl šodien. Līdsā, starp citu, atrodas arī sporta automašīnu “Džineta” (“Ginnet”) rūpnīca, ar kuras jaunākajiem modeļiem angļi nepiemirst palepoties.

Taču agrāk galvenā satiksme Anglijā bijusi pa ūdens ceļiem – pa samērā šauriem mākslīgi veidotiem kanāliem kravu transportam, turklāt piekrautās baržas gar to krastiem vilkuši zirgi. Pēc vairāku gadu desmitu dīkstāves vēsturiskā britu ūdensceļu sistēma nu atkal tiek celta godā, kļūstot par iecienītu atpūtas objektu. Ceļu gar kanālmalu, pa kuru kādreiz rikšoja zirgi, tagad izmanto riteņbraucēji vai nūjotāji. Tūristi mēdz izīrēt baržu, bet dažam, kā manāms, šis transportlīdzeklis vai būda kanāla malā pat kļuvusi par dzīvesvietu. Stāsta, ka baržas vadīšanu iemācās ātri, sarežģītāk ir apgūt slūžu pacelšanu – ar tām panāk, ka ūdens nonāk arī pauguros, kuriem pāri vijas kanāls. Brauciens pa kanālu ir paradīze putnu vērotājam, īpaši kad kanālmalas pilnas ar ligzdojošiem ūdensputniem.

Ar rūpēm par strādniekiem

Svarīgākais ūdens kanāls, kas savieno Līdsu un Liverpūli, plūst gar pilsētu Bredfordu, kur šobrīd ir ļoti daudz viesstrādnieku. Netālu no pilsētas atrodas UNESCO mantojuma sarakstā iekļautais paraugpilsētas komplekss, ko cēlis fabrikants Titus Salts. Viņam par godu arī nosaukta pati pilsētiņa, vienīgi pievienojot tuvējās upes Eiras nosaukumu – Salteira. Pirms vairāk nekā 150 gadiem šeit tekstilfabrikas 3000 strādniekiem tika uzcelts tam laikam netradicionāls dzīvojamais komplekss, ko aizvien uzskata par ideālu paraugu pilsētbūvniecībā. Strādnieki tika lutināti ar neierastu komfortu (mājām bija ierīkots pat ūdensvads), pilsētiņā bija sava skola, baznīca, pirts un mazgāšanās telpas, bibliotēka, koncertzāle, krogs un parks. Pie kanāla atradās laivu māja iedzīvotājiem un osta fabrikai.

Angļi tātad allaž sapratuši – lai valsts ekonomiski plauktu, jābūt attīstītai ražošanai un jāpiesaista kārtīgi strādnieki. Un to panāk, maksājot labu algu un gādājot par cilvēkiem. Var tikai apbrīnot angļu pārliecību par savu valsti un ekonomisko mieru (pēdējā laikā gan to nedaudz satricina daudzo imigrantu dzīvesstila radītās sekas).

Vietējiem neienāk pat prātā, ka varētu nemaksāt nodokļus vai kā citādi nošmaukt līdzekļus valstij – viņi ir droši, ka vajadzības gadījumā vecumdienās vai slimībā valsts par viņiem parūpēsies. Un kā lai uz tādu zemi netiecas izmisis latviešu cilvēks? Sirds, protams, velk uz dzimteni, pie draugiem un tuviniekiem, bet, ja svešā zemē kā minimālo algu var saņemt 6,9 mārciņas (GBP) jeb vairāk nekā Ls 8 stundā, tad, strādājot 40 stundas nedēļā, jau pienāksies 276 GBP jeb Ls 333, bet, ja vēl strādā virsstundas vai brīvdienās, cipars būs krietni lielāks… Turklāt tik sāpīgi vēl salīdzināt, ka vienkāršas saimniecības lietas, pat nocenota trauku lupatiņa Latvijā nez kāpēc maksā trīsreiz dārgāk nekā Anglijā… Ko darīt – atgriezties Latvijā?