Kā pareizi audzēt baltās lilijas 0
Kā pareizi audzēt īstās baznīcas lilijas jeb balto Marijas puķi? Kāda zeme nepieciešama? Vai šai puķei piemīt ārstnieciskas īpašības?
Atšķir pēc sīpola krāsas
Liliju selekcionārs Guntis Grants stāsta, ka tautā par baznīcas lilijām dēvē gan karaliskās, gan sniegbaltās lilijas – to nosaukumus ļoti bieži jauc.
Sniegbaltā lilija (Lilium candidum), dēvēta arī par baznīcas un madonnas liliju, savvaļā aug Balkānos un Vidusjūras austrumu piekrastes valstīs. Tas ir 120–150 cm garš augs ar zaļu līdz purpura nokrāsas lapainu stublāju. Ziedneša apakšējās lapas ir lielas, platas, uz augšu kļūst arvien sīkākas un piekļaujas stublājam. Zied jūlijā. Ziedkopā jeb ķekarā ir divdesmit piltuvveida, 7 cm diametra ziedu, kas pavērsti uz sāniem, ir pilnīgi balti gan no ārpuses, gan iekšpuses (putekšņi ir gaiši dzelteni) un kam piemīt spēcīga salda smarža. Sīpols ir plati olveida, līdz 12 cm diametrā, ar krēmbaltām, biezām zvīņlapām. Šīs lilijas Latvijā nav bieži sastopamas.
Karaliskā lilija (Lilium regale) savvaļā aug Dienvidrietumu Ķīnā starp zālēm un retiem, zemiem krūmiem sausās kalnu ielejās un klinšu iedobumos. Latvijā tās audzē plaši. Lilija ir līdz 120 cm augsta, ar tumšiem plankumiem klātu, pelēkzaļu, taisnu stublāju un šaurām lapām, kam ir izteikta vidusdzīsla un kas vienmērīgi izvietotas uz stublāja. Zied jūlija otrajā pusē. Ziedkopā jeb čemurā ir līdz desmit trompetveida ļoti lielu, baltu, uz sāniem vai ieslīpi uz leju vērstu ziedu. Ziedlapu ārpusē ribojums (vidusdzīsla) parasti ietonēts purpurbrūnos toņos. Zieda rīklīte ir dzeltena, putekšņi – gaiši dzeltenbrūni. Lilium regale var. album zieda ārpuses tonējums var būt krēmīgs, viegli zaļgans vai rožains. Smaržo ļoti spēcīgi. Sīpols ir brūns ar purpurvioletu nokrāsu, līdz 15 cm diametrā, ar garenām, nosmailinātām zvīņlapām.
Ar specifiskām prasībām
Sniegbaltās lilijas augsnes ziņā ir prasīgas, neizturīgas pret slimībām un ar zemu vairošanās koeficientu. Audzējamas saulainā vietā labi mēslotā parastā dārza augsnē; pats galvenais, lai tajā būtu pietiekami daudz kalcija. Sīpolpuķēm vispiemērotākā ir irdena, trūdvielām bagāta smilšmāla augsne ar 10–15% humusa saturu. Lilijas var audzēt arī mālsmilts augsnēs, tikai jānodrošina laba caurlaidība. Neder smags māls ar vāju gaisa aerāciju. Šādas augsnes lēni sasilst, ir aukstas un blīvas, un liliju saknēm grūti tajās iespraukties. Liliju audzēšanai noder arī smilšainas augsnes ar humusa saturu virs 10%, tikai tās ātrāk izžūst, vasarā stipri sakarst un biežāk jālaista. Vieglās augsnēs attīstās spēcīga sakņu sistēma, ja augiem nodrošina barības elementus un pietiekamu mitrumu. Sniegbaltā lilija labi jūtas kaļķainās augsnēs ar pH 6,5–7. Māla un vieglās smilts augsnes jāielabo ar kūdru, granti, lapu koku lapām. Nedrīkst lietot nesadalījušos kūtsmēslus. Augsne jāielabo vienmērīgi liliju sakņu attīstības dziļumā.
– Skābas augsnes jākaļķo, lai novērstu pārmērīgu augsnes skābumu un uzlabotu augsnes īpašības. Palielināts skābums veicina parazitāro sēņu attīstību. Kaļķošanai var izmantot pelnus, krītu un dolomītmiltus, – uzsver liliju audzētājs.
Stāda tuvu augsnes virskārtai
Mūsu klimatiskajos apstākļos piemērotākais laiks sniegbalto liliju stādīšanai ir augusts un septembris. Puķes nedrīkst pārstādīt pavasarī, jo tad tās slikti veido jaunu sakņu sistēmu. Baznīcas lilijai pie stublāja neveidojas piesaknes, tāpēc to stāda ļoti sekli, lai sīpola smailais gals būtu gandrīz pie zemes virskārtas (virs sīpola virsotnes jābūt tikai 2–3 cm augsnes). Ja iestāda par dziļu, puķes sāk nīkuļot. Attālumam starp sīpoliem jābūt apmēram 30 cm. Apstādījumos ieteicams izvietot grupās pa 3–5 ziedsīpoliem. Iestādot baznīcas lilijas, piemēram, blakus rozēm, iegūst īpaši romantisku noskaņojumu. Var audzēt arī lielos dekoratīvos podos un balkonu kastēs. Lai bagātīgāk ziedētu, podos augošās sīpolpuķes veģetācijas periodā regulāri mēslo.
Sniegbaltās lilijas rudenī pie zemes veido lapu rozeti, kas pārziemo. Lai stādījums ziemā neizsaltu, rudeņos vēlams nosegt ar egļu zariem. Nevajag noklāt ar mulču (kūdru vai zāģskaidām), kas blīvi nosedz zemi. Tiklīdz pavasarī sniegs ir nokusis, segumu noņem. Kopjot svarīgi ir laikus apkarot nezāles, irdināt augsni visā veģetācijas periodā. Pēc noziedēšanas sakaltušās apziedņa lapas jānovāc, jo tās veicina pelēkās puves izplatību. Veģetācijas sezonai beidzoties, liliju stublājus novāc un sadedzina. Sablīvējušās ligzdas dala.
Apdraud slimības
– Sniegbalto liliju vājā vieta ir neizturība pret slimībām. Ja puķkopim izveidota liela šķirņu kolekcija, baznīcas lilijas no pelēkās puves vienmēr dabū pamatīgi trūkties. Lilijām ļoti postošas ir arī vīrusslimības. Pieredzējuši puķkopji par šīm majestātiskajām puķēm saka – tās ir princeses, kam patīk augt dārzā vienām pašām.
Liliju pelēkās puves izplatību veicina drēgns un lietains, kā arī silts un mitrs laiks, sabiezināti stādījumi, nezāles. Ja augi inficējušies, vīrusi lilijās vairojas strauji. Stublāja pamatnē lapas nokalst un nobirst, augums samazinās. Pēc ārējā izskata augs izskatās panīcis. Atveseļot to nav iespējams, jo vīrusi inficētajos augos saglabājas.
Atlasa izturīgākos klonus
Ārstniecībā izmantoja jau senatnē
Vielas, ko iegūst no sniegbalto liliju sīpolu zvīņām, senāk lietoja ginekoloģisko kaišu ārstēšanai (piemēram, lai mazinātu menstruāciju sāpes) un kā diurētisku līdzekli. Ārīgi sniegbaltās lilijas (sīpolus, ziedus, lapas vai no tiem pagatavotu ziedi) izmantoja apdegumu, sasitumu un ādas slimību ārstēšanai, bet mūsdienās tās lieto reti, jo šie augi nav bieži sastopami. Jau kopš viduslaikiem baznīcas liliju tās ārstniecisko īpašību dēļ audzē arī klosteru dārzos. Mūsdienās šis ir ļoti iecienīts, bet grūti audzējams dārza augs.
