“Baltam sniegam balta dvēsele krīt”: Ivetas Skapstes dzeja 2
Iveta Skapste (1974) ir ventspilniece, ar sajūtu sirdī, ka visa pilsēta ir mājas – dzimtās, vienīgās, vislabākās.
Pirmā publikācija 1991. gadā – dzejolis “Seja” laikraksta “Saldus Zeme” Ziemassvētku numurā. Literātes dzejoļi visbiežāk atrodami Kurzemes vietējās nozīmes laikrakstos. Kopš 1996. gada, kad dzejnieku kluba vadītāja Rudīte Losāne Kuldīgā sapulcināja dzejas rakstītājus, autori regulāri satiekas laikraksta “Kurzemnieks” redakcijā. Iveta ir nodibinājusi mazo dzejnieku klubiņu bērniem Saldū, kur strādā arī par Saldus Radio programmu vadītāju, kā arī Jelgavas Latviešu biedrībā pulcējusi kopā pilsētā rakstošos jauniešus. Studējusi Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē. Sākot piepildīties bērnības sapnim par darbu bibliotēkā, mācības pabeidza Latvijas Kultūras koledžā, iegūstot bibliotēkas informācijas speciālista izglītību. Šobrīd vada vienu no Ventspils bibliotēkas struktūrvienībām – Gāliņciema bibliotēku.
Ivetas Skapstes dzejoļu grāmata bērniem “Kāpēc man tāds deguns?” izdota 2011. gadā, “Kā atnāk dzejolis” – 2013. gadā. Rudenī, Dzejas dienu laikā, Iveta tiek aicināta ciemos uz visdažādākajām Latvijas vietām, pērn skolās, bibliotēkās, kultūras namos, arī – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā notikuši vairāk nekā divdesmit pasākumi bērniem.
– Kā tu jūties Latvijā – vai droši? Vai pasaules sāpes un kreņķi tevi neskar?
I. Skapste: – Ir Latvija un tad ir LATVIJA. Tā pirmā ir tikai vieta kartē, punktiņš pasaules punktējumā. Otrā iztek tev cauri ar savām upēm, izsmaržo ar puķēm, izaug cauri ar priežu spēku, piepilda ar jūras sāļajām prieka, laimes un dažreiz sāpju asarām. Un tas, kā tu pieņem sev apkārt notiekošo, kad tavā Latvijā bango vētras, liek tev saprast, ko vērtē visaugstāk. Darbu, saskarsmi, rūpes, ticību…
– Dzejnieks izdzīvo un raksta. Kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais bērnu dzejā?
– Dzejnieks raksta, kad ir laimīgs un nelaimīgs, raksta, kad citādāk nevar pateikt. Tas ir savdabīgs redzējums, kas pārņem un liek domāt, ka dzeja ir dzīve, un otrādi. Tas ir spēks, kas brīžiem sadedzina, bet brīžiem ceļ debesīs. Dzejoļi bērniem rodas, ja mazliet domā kā bērns, ja mazliet redzi kā bērns, ja saproti bērnus. Bez pārspīlējuma, bez uzspēlētām norādēm par labo vai ļauno, pareizo vai nepareizo. Atstājot vietu bērna iztēlei, ieliekot pārsteigumu, kurš atklājas dzejolī visnegaidītākajā brīdī. Vai saintriģējot un liekot saprast, ka dzejolis nebūs tas, kurš visu zina labāk. Lai arī varbūt dažreiz tā ir. Un tad ir svarīgi pastāstīt, kā tas dzejolis nāk, dalīties ar savu līdzpārdzīvojumu dzejoļa rašanās brīdī. Un, kad redzi sapratni un interesi bērnu sejās, tad kļūsti par savējo, kuram uzticas.
– Vai tev dzejā ir autoritātes – latviskajā vidē, pasaules telpā?
– Mans pirmais dzejas skolotājs bija rakstnieks, literatūrzinātnieks, kritiķis, dzejnieks, publicists, novadpētnieks un bibliogrāfs Valdemārs Ancītis. Piecpadsmit gadu garumā mūs vienoja sarakste un, pateicoties viņam, ieguvu daudzas vērtīgas atziņas, kā arī savas pirmās publikācijas.
Autoritātes… Aivars Neibarts, Jānis Peters, Imants Ziedonis, Klāvs Elsbergs… tik dažādi, bet tik neizdzēšami un stipri. Ar uzrakstīto un pasacīto. Ar līdz galam nepasacīto.
Meklēju noskaņas arī citu dzejnieku darbos. Atrodu sev vajadzīgās. Ik pa laikam.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Ivetas Skapstes dzejoļus pieaugušajiem un bērniem.
***
Autobusa pieturā
ar mazu bērnu ratos
varbūt es mazliet kļūdos
varbūt pārskatos
autobusa pieturā
ar mazu bērnu ratos
mamma izspēlē dzīvi
telefonā dažādos līmeņos
varbūt es mazliet kļūdos
varbūt pārskatos
šķiet maza rociņa pastiepjas
no bērna ratiņiem
izstieptā rokā ieguļas
mirdzošs mobilais aparāts
varbūt es mazliet kļūdos –
pirmais līmenis iziets.
***
Dūmakainas domas
nedaudz skumīgas drūmas
liekas
ka pašam nepatīk
gribētos noķert to brīdi –
miglas celšanos prātā –
katrs paņemtu savā malā
kā vecu kleitu purinātu
uz manu pusi
uz tavu pusi
un otrādi
līdz galam
kamēr viss
būtu labi
viss būtu pa tavam.
***
Baltam sniegam
balta dvēsele krīt
nokrīt uz ceļa
tiek zābaku samīdīta
bet dvēseļu traukā
kur pelēkās vairāk kā baltās
visas mīt
neviena neapmaldās
arī šaubīgās
arī kritušās
arī jaukās.
***
Iedvesma uzpūtīs
siltu dvašu
aukstam ziemas rītam
pretī kupenām
uzskries kāds dzejolis gaisā
un neviens to neredzēs krītam
spēkam kas pacels spārnos
prāta radīto izbrīnu
ļausimies brīvi
ja vien tu mīli šo sajūtu
ja vien… tu mīli dzīvi.
DZEJOĻI BĒRNIEM
Kā atnāk dzejolis
Tad, kad dzejolis nāk,
ir jākļūst mazliet svinīgam,
jo tie ir svētki papīra lapai un pildspalvai,
tie ir svētki tam, kas to dzejoli rakstīs.
Tad, kad dzejolis nāk,
ir jākļūst mazliet nopietnam,
jo ne vienmēr dzejolim gribas smieties,
ne vienmēr ciemos uzprasīties.
Tad, kad dzejolis nāk,
ir jāatrod laiks apstāties,
jo tas ir brīnumains brīdis,
brīdis ko nedrīkst nokavēt.
Tad, kad dzejolis nāk,
tas atnāk un ir klāt.
Tētis
Visus darbus, kurus darīt nav spēka –
ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,
izdara tētis!
Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?
Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā
un varbūt pat nesatiktos.
Domātu skumjas domas un kaltu plānus,
kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,
līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,
paņemtu katrā rokā pa darbiņam,
mammu, brāli, māsu un mani
uzceltu plecos
un visu paveiktu smiedamies.
Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,
un mums nebūtu bail
iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.
Šodien dzejolis nerakstās
Šodien dzejolis nerakstās,
šodien dzejolis kluss –
sēž uz papīra lapiņas
un piepūties vēro mūs.
Negrib draudzīgus vārdiņus,
kuri rotaļās sauc,
uzgriež muguru zīmulim,
kurš vēl vakar bija tam draugs!
Varbūt dzejolis saslimis,
varbūt sāp tam kāds zobs?
Varbūt rakstot un domājot
ticis aizskarts dzejoļa gods?
Šodien dzejolis nerakstās,
šodien īdzīgs tam prāts,
labāk dzejoli rakstīšu,
kad tas kļuvis būs priecīgāks!
Gurķis
Gurķi rindā salikti
zaļi, gari, glīti,
tomēr kāds zaļmētelī,
kāds zaļais gurķis
ir viltīgs.
Grozās, knosās vilinoši,
aicina paņemt rokās
un, sajūtot kāri blēdīties, –
atļauj sev sānā iekost.
Koduma vietā smejas gardi
viltīgais, zaļais blēdis:
tu iekodi gurķim,
bet gurķis pretī
iekož tev rūgteni mēlē.
