E. Līcītis: – Lai ko pārmestu “Vienotībai”, tomēr tā piesaistījusi daudz jaunu cilvēku, kuri nav pat ne apostījuši “padomju mantojumu”. Viņi apzinīgos gadus dzīvojuši jau demokrātiskā sabiedrībā. Sakiet, vai viņiem nešķiet atbalstāmas tādas vērtības kā brīva viedokļa paušana, nepakļaušanās diktātam? 27
– Grūti teikt. Mani KGB vīri sagrāba 1988. gada 25. marta piemiņas pasākumā. Toreiz notvēra un čekas volgā ierāva arī manu meitu, draudēja ar visbrutālākajām metodēm. Ilzei bija 17 gadu. Kolīdz viņa tika pie manis, tā saka – papu, ja tu ar šiem mēsliem runāsi, stāstīsi, kaut ko atzīsi, tad nebūsi mans tēvs. Ja šais laikos mana meita ar krievu masu medijiem runā krievu valodā, tad kaut kas nav riktīgi. Ja viņa domā, ka “Saskaņa”, kāda tā ir, darbojas Latvijas labā, – kaut kas nav normāli. Varbūt tēvs slikts audzinātājs bijis, varbūt valstī kaut ko esam palaiduši garām jaunās paaudzes audzināšanā – nezinu.
V. Krustiņš: – Koalīcijā taču bija un ir pareizās latviskās partijas. Vienīgā opozīcijā – “Saskaņa”. Bet kur ir latviska opozīcija?
– Koalīcijā palaikam ir iekšējā opozīcija.
– “Vienotība” pratusi nemainīgi pie varas noturēties, to nevar un varbūt nemaz nevajag atstumt no varas. Taču, esot nesatricināmi pie varas, partijas paliek pārāk pašpārliecinātas, un pieredze māca, ka tas var slikti beigties.
– Māca gan, un es piekrītu jums par 100 procentiem. Tālab manas darbības ir: lai “Vienotība” spētu mainīties un nevēlama pašpārliecinātība izzustu! Lai pie varas nebūtu varas dēļ, bet strādājot valsts labā. Lielākoties jau tiek strādāts valsts labā, un es negribu, ka “Vienotība” nogrimst kā tās citas. Gribu, lai partija kļūst stiprāka. Bet stiprums rodas no iekšējās diskusijas, atklātas viedokļu dažādības. Ja kādam piederēs viedokļu monopols, būs švaki. Es ar savu piemēru centos iedrošināt partijas biedrus, ka ir brīv izteikt domas un nekādas represijas nesekos. Var iznākt, ka būšu šeit kļūdījies.
