Intars Rešetins: Varbūt es spēlēju pats savu vecvectēvu? 1
Svētdien, 20. maijā, Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos dramaturga Alekseja Ščerbaka Dailes teātra konkursā “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” uzvarējusī drāma “Balta vārna melnā krāsā” INTARA REŠETINA režijā.
Lugas intrigas pamatā ir stāsts par kādu parastu ģimeni, kas dzīvo kādā Latvijas pilsētā vectēva celtā mājā. Bet nu viena no meitām atradusi kādu, kas ir no citas pasaules. Viņš ir sīrietis…
Vai arī starp lugas iestudētgribētājiem bija kāds konkurss?
I. Rešetins: Pirmoreiz režisējamo materiālu neizvēlos pats. Man to piedāvāja Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers. Varbūt arī tādēļ, ka, būdams lugu konkursa žūrijā, tiku izlasījis visus iesūtītos darbus.
Vai bijāt redzējis citus Alekseja Ščerbaka darbu iestudējumus?
Nē, taču biju lietas kursā par viņa radošo veikumu. Zināju, kas autors ir par putnu.
Kas lugā piesaistīja?
Bija vien materiāls jāiemīļo, ja jau reiz dota iespēja strādāt ar to. Luga raisa ļoti daudz jautājumu. Kara fons, sīrieši, bēgļi, bailes, ka islāms pārņems Eiropu, kristietību, mediju ietekme… Sabiedrībā par visu dominē tāds vispārināts viedoklis. Bieži vien esam, es pat teiktu, mediju upuri, jo informācijas un notikumu pasaulē tik daudz, ka paliekam it kā ārpus tiem, un mūsu viedoklis veidojas atsvešināti un pastarpināti. Mēģinot aplipināt aktierus ar tēmu ne tikai virsslāņa līmenī, bet uzrokot arī autora lugā dziļi iekodēto, saņēmu tik pretrunīgus vērtējumus un pasaules skatījumu, ka varu apgalvot – jā, mēs esam mediju upuri. Vai tā ir apzināta cilvēku – lai neteiktu nozombēšana, bet viņu domas veidošana kādā vēlamā virzienā? Vai arī straujais divdesmit pirmais gadsimts, kad neatliek laika iedziļināties? Kas aiz tā visa slēpjas? Kas ir iniciators vardarbībai pret cilvēku prātiem? Tiešām bizness? Lielo valstu plāni sarīdīt, kārtējo reizi pārdalīt teritorijas? Šobrīd, piemēram, ļoti sekoju līdzi, vai beidzot pieņems lēmumu aizliegt Latvijā raidīt Krievijas propagandas kanālus vai ne? To skatītāji taču dzīvo ačgārnā patiesībā. Trešā pasaules kara klātbūtne šobrīd šķietami nav aktuāla, taču, man liekas, nedrīkstam par to nerunāt, jo turpat divtūkstoš kilometru attālumā Ukrainā mirst cilvēki… Es vēlētos panākt, lai ar izrādi ļaujam skatītājam aizdomāties – kas izraisa pasaulē notiekošo? Un kas esam mēs? Marionetes?
Vai autors piedalās mēģinājumos?
Nē. Esmu kā aktieris pieredzējis, cik grūti strādāt, kad zālē sēž lugas autors. Tāpēc tagad apzināti autoru klāt nelaižu. Ar Alekseju tiku iepazīstinājis aktierus, lugas kontekstā uzdevām ļoti daudz jautājumu. Ar autoru saskaņojot, esmu veicis pāris nobīdes, korekcijas un šo to arī pats pierakstījis klāt sev saprotamākā valodā. Lugā bija lietas, kam absolūti nepiekrītu, tāpēc esmu tās izņēmis ārā vai mēģinājis iegriezt citādi. Bet nekādu lielu postījumu lugai nodarījis neesmu.
Jums arī aug divas meitas. Ko jūs teiktu, ja paša mājās kāda no viņām ievestu sīrieti?
Šis bija viens no daudzajiem jautājumiem, ko ar aktieriem iztirzājām. Vecākā paaudze pateica kategorisku nē, vidējā paaudzē domas dalījās uz pusēm. No vecākiem jau atkarīgs, kādas vērtības savās atvasēs ieliekam arī pretējā dzimuma izvēlē, bet īstai mīlestībai es laikam tomēr šķēršļus neliktu, lai arī kāda ādas krāsa tam puisim būtu.
Varbūt vecākajā paaudzē spēcīgāk runā tautas pašaizsargāšanās instinkts…
Bet kas tikai gadsimtu gaitā mūsu zemītei pāri nav gājuši! Gan zviedri, gan poļi, gan vācieši, gan krievi. Pašam dzīslās kādu piecu asiņu sajaukums. Par spīti visam, iznīkuši neesam. Varbūt tādēļ vidējā paaudze uz citas rases ienākšanu ģimenē skatās elastīgāk. Austrumnieku līnija ir tāds tumšais zirdziņš, kontrapunkts visai izrādei. Mēs ar aktieriem ļoti daudz skatījāmies dokumentālās un mākslas filmas par austrumiem un sapratām, kas tur vispār notiek, kā viss sācies. Un iegūtā informācija atkal ļoti atšķiras no Krievijas, Latvijas vai Amerikas mediju pasniegtās.
Kad aizrakāmies līdz patiesībai, arī luga ieguva pavisam citu kontekstu, pret daudz ko no uzrakstītā aktieri sāka protestēt… Par laimi, mūsu valsts politika ir tāda, ka bēgļi saņem pabalstu, bet reizē saprot, ka nekāda ābolmaize te nebūs, mēs viņiem esam tikai tāda starpstacija. Mani vairāk satrauc cits – atkal jau preses saceltā ažiotāža, ka nupat te ieplūdīs bēgļu straumes, musulmanisms gūs arvien lielāku ietekmi. Rīgas pašvaldības vadītājs Nils Ušakovs izveidojis pat veselu kantori ar daudzām siltām, labi atalgotām, prēmētām darbinieku vietām. Nu tik cīnīsimies ar bēgļu problēmām, radīsim viņiem īpašus apstākļus! It kā patvēruma meklētāju te paliktu nevis pāris desmitu, bet tūkstošiem. Gana ironiski un smieklīgi.
Izrādē spēlējot jūsu vienpadsmitgadīgā meita Elīze Marija Rešetina.
Piedalās divpadsmit aktieri. Centrā – māte un tēvs, kuriem savukārt ir divas meitas. Vienai ir vīrs latvietis un divas meitiņas, otrai – sīrietis. Vienu no mazo meitiņu lomām esmu apzināti uzticējis savai meitai. Viņa no divu gadu vecuma dejo, patlaban studijā “Zforce” apgūst moderno baletu un deju, braukā pa visu Eiropu, pārstāvot Latviju, konkursos izcīnījusi augstas vietas. Otra meitene, Rebeka Rēķe, Dailē jau spēlējusi kopā ar mani izrādēs “Žanna d Arka” un “Mīļākais”. Šajā izrādē viņām ir trīs deju numuri, kurus meitenēm pašām arī uzticēju izveidot. Horeogrāfa man nav. Bet viss kustībā notiek ļoti dzīvi, pa īstam, un bērnu attieksme ir pasakaina. Meitai šo iespēju piedāvāju tādēļ, ka skatuve un deja ir viņas pasaule, mazā skatās visus raidījumus par deju un sapņo nākotnē par konkrētu studiju Losandželosā. Dodu iespēju izbaudīt, kā ir būt uz skatuves teātrī.
Apmēram pēc mēneša “Spēlmaņu nakts” žūrija tradicionāli nominēs labākos skatuves māksliniekus. Kāda pašam sajūta – ir jums aktierdarbs vai režija, kas būtu pelnījusi nomināciju?
…”Jeruzalemē” man uzticēta astoņdesmit sestā plāna loma. Nez vai par to nominēs… Ja pavisam nopietni, būtiskākais, lai cilvēki par manām izrādēm nobalsotu ar saviem maciņiem. Lai nāk skatīties manis iestudētās izrādes un ir gandarīti par to.
Tuvākajā laikā jūs atkal redzēsim divās jau tagad skatītāju interesi un gaidas rosinošās latviešu jaunās spēlfilmās – vēsturiskajā kara drāmā “Dvēseļu putenis” un komēdijā “Blēži”, kur jūsu varonim dikti jāraudot. Par ko?
Tas man pašam būs liels pārsteigums. Ar nepacietību gaidu “Blēžu” pirmizrādi 1. jūnijā. Filmā ir ļoti daudz krāsu un asaras tikai viens no akcentiem aktieriskajā paletē. Nav jausmas par gala versiju, vien zinu, ka režisors Andrejs Ēķis montē jau trešo vai ceturto lentes versiju. Pirmoreiz pie viņa filmējos “Svingeros”. Ēķis ir režisors, kas deg par savu darbu un prot aizdedzināt pārējos filmā iesaistītos tā, ka visam ar acīm ciet un vaļā saki “jā” un beigās esi gatavs lēkt no lidmašīnas, pat nezinot, izpletnis atvērsies vai ne… Viņš ir sakrājis tik daudz pieredzes, uzfilmējot gan igauņu, gan ukraiņu “svingerus” – tūlīt arī citās valstīs tos sāks filmēt – ka kļuvis par ievērojamu komēdijas un groteskas profesionāli. “Svingeri” bija komēdija, taču “Blēži” veidota kā trejkārt jaudīgāka groteska.
Filmā spēlēju vienu no blēžiem, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku. Tāpat kā “Svingeros” manam varonim bija pusotrs prototips, arī tagad tēla veidošanas iedvesmai esmu nolūkojis reālu personu no dzīves. Ja kāds ieraudzīs, labi, bet te konkrēto uzvārdu neatklāšu. Protams, pa vidu filmā ir mīlas asaras, naudas asaras, naudas prieki… Cilvēki, kas dzīvo ar vērienu, skaļi, ar blīkšķi, lepojas te no viena, te otra žurnāla vāka ar greznām mājām un dārgām mašīnām, savā būtībā ir ļoti sīki. Ārējā spozmē atklāt tieši šo sīkmanības šķautni man bija ļoti interesanti. Tā ir mana un Andreja versija par sabiedrības krējuma baudītājiem.
Un ar ko saistās filmēšanās “Dvēseļu putenī”?
Ziemā saslima Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Liepa, gulēja slimnīcā. Dzintars Dreibergs (filmas “Dvēseļu putenis” režisors) zvana man – vari “ielēkt” strēlnieka Pētersona lomā? Protams! Neatklājot kādu, pateikšu, ka man uzticēja ļoti būtisku epizodi, turklāt puikām spēlēt kariņu vienmēr bijis ļoti aizraujoši, skriet ar plinti un šaut, un sprādzieni, un vācieši, un tādi paši jauni aizrautīgi trakuļi apkārt… Jūties kā lielā, skaistā, nozīmīgā notikumā. Kad biju jau nofilmējies strēlnieka Pētersona lomā, par šo vēsti zvanīju mammai – galvenokārt tādēļ, ka arī viņai meitas uzvārds bija Pētersone. Mamma noklausījās manī un tad teica – tavs vecvectēvs Aleksandrs Pētersons bija strēlnieks. Es to nezināju, nekad agrāk par šo tēmu netikām runājuši. Vecvectēvs bija no tiem, kas apsargāja Ļeņinu, mamma vēl piebilda. Bāc! Kā nu ir – ar šo faktu lepoties vai labāk tā kā paklusēt? Un varbūt es filmā spēlēju pats savu vecvectēvu? Tādus, lūk, jokus reizēm izspēlē dzīve.
Iestudējums “Balta vārna melnā krāsā” Dailes teātrī
• Dramaturgs: Aleksejs Ščerbaks, režisors Intars Rešetins, scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, mūzikas autors Mārcis Judzis.
• Lomās: Ērika Eglija, Pēteris Liepiņš, Ilze Vazdika, Sarmīte Rubule, Lauris Subatnieks, Dainis Grūbe, Mārtiņš Počs, Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure, Āris Rozentāls, Elīza Marija Rešetina, Rebeka Rēķe.
• Izrādes: 20. (pirmizrāde), 27. maijā, 1. jūnijā.
