Balta lapa par Latavu un lataviešiem. Recenzija par Jāņa Einfelda jauno romānu “Svētlaimīgo zeme” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gada sākumā tika laists klajā Jāņa Einfelda (1967) romāns “Svētlaimīgo zeme”, kas ir jau vienpadsmitā prozas grāmata autora biogrāfijā. Jānis Einfelds ir viens no spilgtākajiem postmodernisma pārstāvjiem latviešu literatūrā un postmodernisma poētikai palicis uzticīgs arī šajā romānā.
Nereti, raksturojot Jāņa Einfelda radošo rokrakstu, jau kādu laiku sastopamies ar kritiķu, literatūrzinātnieku ieviestu apzīmējumu “einfeldisms”. Ne velti, jo Jāņa Einfelda radošais rokraksts ir īpašs, tikai viņam vien piedienīgs un piederīgs.
Rakstnieks latviešu literatūrā ir “sava ceļa gājējs”, “citādais”, un viņa poētika (leksika, intertekstualitāte) būs saistoša ne visiem, īpaši dinamiska un klāra sižeta prozas piekritējiem. Jā, zelta vidusceļa autora prozas vērtētāju / lasītāju vidū nebūs – to vai nu iemīl un ar nepacietību gaida katru autora nākamo darbu, vai arī sastopamies ar striktu “nepatīk”.
Kas tad ir šie einfeldismi, kādēļ autora poētiku sauc šādi? Tās ir valodu mežģīnes – spēles ar leksiskām un kultūrtēlu asociācijām, to pārveide, tādējādi vienmēr pamanoties pārsteigt lasītāju (“sarīkojums gāja uz izgāšanos”, “kamēr pats pliks pērsies pa dūmiem” u. c.).
Autoram ir ļoti daudzšķautņaina valoda, un savos tekstos rakstnieks pierāda, ka latviešu valoda ir ļoti bagātīga. Jānis Einfelds no leksikas apcirkņiem izceļ veselu jūru piemirstus vecvārdus, dialektismus un citus konkrētam tekstam precīzi izvēlētus vārdus (tostarp arī slengu), tos organiski iekļaujot tekstā tā, lai kontekstā būtu saprotama vai vismaz nojaušama šo vārdu nozīme (dardedze, burlaks, zobains, eita, apstellēts u. c.).
Jebkurš autora radītais teikums ir tik ietilpīgs, ka nereti pausts viedoklis par Jāņa Einfelda tekstu kā par sentenču, citātu virkni.
Tā tas tik tiešām ir, ilustrācijai divi piemēri: “Šeit krogs, kur likteņa krustceles, te nedod uz krīta, te dod uz mūžīgu nesatikšanos.” (26. lpp.), “Kad kosmogoniskā meteoru masa nobombardēs visu Piena Ceļu uz nāvi, tad nāks Melnais Caurums, pēc tam Baltais Caurums, kas ir viena vienīga gaisma, personība, uzdurta uz šašlika iesma un uz lēnas uguns grozīta, grilēta līdz zināmam līmenim” (63. lpp.).
Uz grāmatas aizmugurējā vāka izdevēja, dzejniece, romāna redaktore Dace Sparāne-Freimane precīzi noraksturojusi rakstnieka Jāņa Einfelda būtisku iezīmi, proti: “Autors ir literatūras karsto punktu reportieris, mīta rašanās tiešs liecinieks”, kas arī viņu atšķir no citiem postmodernisma poētikas spalvas brāļiem.
Postmodernisma poētika
Jāņa Einfelda darbu lasītājam jābūt erudītam, jo neaizmirstam, ka autors ir (Daces Sparānes-Freimanes vārdiem runājot) nepiekāpīgais postmodernisma pārstāvis un šā virziena iezīmes, piemēram, kaut vai teksta fragmentārisms, bezsižetiskums, eklektika, ironija, intertekstualitāte jeb “teksts tekstā” princips no lasītāja paģēr papildu zināšanas, lai piedalītos autora piedāvātajā spēlē un ietiektos teksta dzīlēs.
Teksts kā fantasmagorija – sapņa, vīziju, mistēriju savstarpējā mija, mīta radīšana.
“Ledus ailē ielauzies kašalots, laikam varēs visi tur satilpt un kā svētais Jonass izmantot to par zemūdeni. Vaļa vēderā ir tik silti, te sapulcējušies tie, kas atlikuši no pirmatnīgām lataviešu ciltīm, lai savējiem dalītu padomus zelta vērtē un konspektētu svarīgās zīmes uz biezās tauku kārtas, kas arvien aizaug no jauna un parādās acu priekšā, kā rakstniekam – balta lapa.” (158. lpp.)
Autora laiktelpā kopā saplūst gan arhaiskais, gan aktuālais (“Durvis namā bija pusvērtas, un spraugā sievietes sāns. Tā bija jaunava, zeltene debeszilām acīm. Kas uz viņu skatījās, uzreiz iemīlējās. [..] Genofonds būtu papildināts uz paaudzi, varbūt vēl ilgāk, ja nesāksies holokausts vai pandēmija.” (22. lpp.)), radot bezlaika / pārlaika klātesmi.
Autora radītā mīta tēls Silaroze – būtībā ir vienīgais romāna sasaistošais pavediens – tiecas būt varonis, taču viņa gaitas drīzāk ir antivaroņa cienīgas, jo nemitīgi iekuļas dažādās ķibelēs (varam vilkt paralēles ar mums labi zināmo trešo tēva dēlu), kas, ja mēs vispār vēlamies runāt par kādu nebūt sižeta līniju postmodernista darbos, arī veido galveno romāna darbības virzību: “Lai Silarozē atgrieztos varonis, ir vajadzīgs vēl ļoti, ļoti daudz. Pagaidām nelaimes čupiņa tikai mēģina noturēt līdzsvaru, lai spertu soli savā jaunā dzīvē, vecās dzīves kļūdās viņš centīsies vairs nemaisīties. Pret prātu, pret jutoņu, pret spēku tam būs pavisam citāda attieksme.” (103. lpp.) [..]
“Silaroze vairs nebija mežos noklīdis. Viņš bija noklīdis savā ierastumā [..] un, nu pēc tik ilgušiem dzirnu apgriezieniem, izmalts pa gaņģiem, ka iznācis laukā tikai salauzts vraks mūmijas uzvalkā un tukšumu galvā.” (64. lpp.)
Autors mūs ieved Latavas laiktelpā, vadā pa mums ierastām vietām, piemēram, Rīgu, jestri apspēlē Pokaiņus, sastopamies ar lataviešiem un viņu tikumiem (vairāk gan netikumiem), pasaules uztveri, paražām un folkloras, mitoloģijas, literārajiem tēliem.
Iespējams, ka tās ir tikai manas asociācijas, taču vēlos vilkt paralēles ar trimdas autora Jāņa Turbada (īstajā vārdā – Valdis Juris Zeps, 1932–1996) romānu “Ķēves dēls Kurbads” (1959), kurā tāpat postmodernisma stilistikā tika apspēlēta mūsu zemes labi zināmā vēsture, ģeogrāfiskās vietas, personības un kultūrtēli, izārdīti literāro darbu sižeti un atraktīvi veidota sava interpretācija par tiem.
Jāņa Einfelda romāns “Svētlaimīgo zeme” ļauj mums paskatīties no malas uz mums pašiem, kā arī no pirmās līdz pēdējai lappusei veldzē ar latviešu valodas skaniskumu un mundrina ar autora tekstos ievīto asociatīvo domāšanu.
