Juris Lorencs: Politiskā sistēma kā vienvirziena iela, kas atduras strupceļā 6
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tepat mums kaimiņos atrodas zeme, kurā dzīvo skaista, labsirdīga un viesmīlīga tauta, – Baltkrievija.
Baltā Krievzeme, Белая Русь, Eiropā savulaik dēvēta latīņu vārdā par Alba Ruthenia. Balto bērzu, zilo acu un zeltaino matu zeme. Reizē noslēpumaina un mīklaina pasaule, kas mazliet atgādina tā saukto melno kasti.
Sistēmu analīzē par melno kasti dēvē objektu, par kura iekšējo struktūru tikpat kā nekas nav zināms. Kad vienīgā iespēja kaut ko uzzināt – iedarboties uz to ar ārējiem kairinājumiem (enerģija, fizikālie lauki, mehāniska iedarbība, informācija) un tad vērot sistēmas reakciju.
Klasisks melnās kastes piemērs politikā ir Ziemeļkoreja. Noslēgta valsts, kas ik pa brīdim raida dīvainus signālus ārpasaulei – te izšauj raķeti, te uzsper gaisā atombumbu vai demonstratīvi sagrauj abu Koreju sarunām paredzēto ēku.
Pēdējos mēnešos apkārt klīstošais Covid-19 vīruss nav saudzējis nevienu valsti, izņemot divas – Ziemeļkoreju un Turkmenistānu. Inficēto skaits – nulle!
Šajos gadījumos melnā kaste uz ārēju ierosinājumu (Covid-19) neatbild, kas gan ir maz ticams. Un mēs varam tikai minēt, kas licis šo zemju autoritārajiem līderiem izlikties, ka vīruss viņus neskar.
Izrādās, Covid-19 epidēmijā pastāv zināmas likumsakarības. Divas tik dažādas valstis Latvijai tepat kaimiņos, kas pandēmijas laikā izvēlējās gandrīz identisku uzvedības modeli, – Zviedrija un Baltkrievija. Minimāli ierobežojumi, dzīve turpinās “kā parasti”.
Abās valstīs dzīvo ap 10 miljoni iedzīvotāju, un arī inficēto skaits tajās sakrīt – 55 000 jūnija vidū. Tik tālu viss šķiet saprotami. Toties mirušo skaits atšķiras radikāli – Zviedrijā to ir 15 reizes vairāk. Kārtējā mīkla! Un vismaz pagaidām mēs nezinām tās atminējumu – vai tas skaidrojams ar kādu īpašu baltkrievu tautas imunitāti, tuberkulozes vakcīnu vai reālās statistikas slēpšanu.
Jeb ar to banālo faktu, ka vidējais mūža ilgums Zviedrijā ir astoņus gadus lielāks nekā Baltkrievijā. Kas ir interesanti – pēc Minskā notikušās 9. maija parādes saslimstības rādītāji Baltkrievijā it kā (atkal saskaņā ar oficiālo statistiku!) nav mainījušies.
Bet ne jau tikai Baltkrievijas izturība pret Covid-19 ir mīklaina, arī tās politiskā dzīve atgādina melno kasti.
Valstī nepastāv funkcionējoša daudzpartiju sistēma, no parlamenta apakšpalātas 110 deputātiem 89 ir bezpartijiskie. Prezidents Aleksandrs Lukašenko ir pie varas jau 26 gadus.
Mazāk nekā Staļins, toties ilgāk par Putinu. Kārtējās prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā paredzētas 9. augustā.
Procedūra, kādā tiek izvirzīti kandidāti, ir visai samudžināta. Brīdī, kad es rakstu šīs rindas (19. jūnijs), Baltkrievijā noslēdzas parakstu vākšanas kampaņa par labu vienam vai otram kandidātam.
Šai procedūrai sekos savākto parakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā, dokumentu pārbaude, kandidātu apstiprināšana un pati kampaņa, kas noslēgsies ar 9. augusta balsojumu.
Pagaidām izskatās, ka likumā prasītos 100 000 parakstu izdosies savākt septiņiem kandidātiem. Cik no viņiem nokļūs līdz finišam, iespējai balotēties – to zina tikai cita melnā kaste, šajā gadījumā Centrālā vēlēšanu komisija.
Pret nopietnākajiem opozīcijas kandidātiem (piemēram – eksbaņķieri Viktoru Babariko) sāktas mērķtiecīgas represijas – kontu aresti, kratīšanas viņa bijušajā darbavietā, Krievijas “Gazprom” piederošajā “Belgazprombank”.
Pats Babariko aizturēts un ievietots Valsts drošības komitejas izolatorā. Lukašenko apgalvo, ka gaidāmajās vēlēšanās viņš saņemšot vismaz 80% balsu. Tikmēr opozīcija pašreizējam prezidentam jau paspējusi iedot iesauku “Саша три процента” – “trīs procentu Saša”.
Kā liecinot interneta aptaujas, Lukašenko atbalstot vien 3% vēlētāju. Vēl viens melnās kastes fenomens, jo īstu, objektīvu politisko reitingu pētījumu valstī nav. Šis rezultāts, niecīgais 3% atbalsts pašreizējam prezidentam, gan nešķiet īsti ticams. Diezin vai Lukašenko atbalstītāji aktīvi piedalās interneta aptaujās.
Ļoti iespējams, pašreizējais prezidents tiks ievēlēts atkārtoti. Protams, atkal varēs ironizēt un apšaubīt šo rezultātu, runāt par “Eiropas pēdējo diktatoru”, kas jāpakļauj sankcijām.
Tikmēr jābūt aklam, lai neredzētu, ka uz daža laba Rietumu sabiedrotā (piemēram – Saūda Arābijas) fona Baltkrievija atgādina demokrātijas citadeli. Kad ir runa par ģeopolitiskām interesēm un lētu naftu, vērtības kļūst relatīvas.
Bet Baltkrievijas gadījumā jautājums ir, lūk, par ko – kas notiks, piemēram, pēc gadiem pieciem, kad beigsies nākamais Lukašenko pilnvaru termiņš? Tie, kuri piedzīvojuši Padomju Savienības sabrukumu, zina – līdzīgi sklerozes skartiem asinsvadiem arī pārkaļķota, iecementēta politiskā sistēma patiesībā ir ļoti trausla.
Pienāk brīdis, kad tā sabrūk kā kāršu namiņš. Un problēmas būtība pat neslēpjas Lukašenko gados (viņš ir gandrīz vienā vecumā ar Levitu un Putinu), bet gan varas nodošanas mehānismā. Baltkrievijā tāda nav, tās politiskā sistēma atgādina vienvirziena ielu, kas atduras strupceļā.
Un tad šķietami tik stabilā melnā kaste Baltkrievija var izrādīties īsta Pandoras lāde, kurā slēpjas ja ne sengrieķu mitoloģijā tēlotais pasaules ļaunums, tad pamatīgas jukas gan.
