Baltā krekla svētki. Ievas Strukas pārdomas par Dziesmu svētku ideālo Latviju 3
Solītajam rakstam par iespaidiem Dziesmu un deju svētkos neklājas viegli. Poētiskai versijai sekoja analītiskā, un izbrāķētas ne no redakcijas, bet manis pašas, tika abas, jo emocionālais satricinājums skāris tik lielu cilvēku skaitu, ka nav nekas unikāls, bet pētnieciskajam aspektam droši vien vieta konferencē, kura notiks oktobrī un kurā tikšot vētīti ieguvumi un mācības no svētku nedēļas, kas neļāva gulēt ne tiem, kas piedalījās vai vēroja, ne tiem, kas dzīvoja norišu tuvumā un nevarēja pamest pilsētu darba dēļ. Pasekojot līdzi tam, kas notiek medijos un sociālos tīklos, acīmredzama tendence ir reflektēt par svētkiem privātā līmenī. Dienasgrāmatas formā, atmiņu pierakstos, īsos emociju zibšņos. Manuprāt, tāpēc ka tā ir sasniedzams reizē nepretenciozāks un godīgāks skatījums. Un vienlaikus liela vēlme dalīties ar pārdzīvoto un nespēja paturēt pie sevis.
Apzinos, ka brīži, kad jūtamies unikāli – gan paši kā cilvēki, gan savā profesionālajā un radošajā darbībā –, ir visai parasta lieta, un tomēr tieši šai nedēļā man patiešām bija unikāla pieredze, varbūt tāpēc tik grūti par to rakstīt. Es biju viena no 11 800 jauktā kora balsīm Centrālās statistikas pārvaldes kora “Mediāna” rindās, ko līdz svētkiem un I pakāpes diplomam aizveda diriģente Aija Dimza un kurā dziedāja, visticamāk, jaunākā dziesmu svētku dalībniece piecgadīgā Saka, kas atšķirībā no daudziem citiem koristiem svētku repertuāru pilnībā bija apguvusi no galvas. Savukārt Deju svētku lieluzvedumu “Māras zeme” es vēroju kā tā libreta autore, un 18 000 dejotāju izdejoja to stāstu par Latviju, kas mūsu radošai komandai šķita tik svarīgs. Stāstu par to, cik sen mēs jau dzīvojam Daugavas krastos un cik stipra ir mūsu izdzīvošanas griba un spēja.
Sadzīves līmenī unikālā pieredze izpaudās ne tikai kā iespēja divreiz doties svētku gājienā – starp pirmajiem un starp pēdējiem tā dalībniekiem –, bet arī iespēja redzēt svētku organizatorisko mašinēriju no abām pusēm. Jāteic, tik daudz labvēlīgi noskaņotu un smaidīgu rīdzinieku seju, kas vadīja tramvajus, dalīja ēdienus, ierādīja vietas, kioskā pārdeva avīzi, apvaicājoties, vai nav pārāk liels nogurums, es nebiju sastapusi. Tieši to pašu varēja vērot dalībnieku vidū – pasniedza, atnesa, dalījās, aizdeva, palaida pa priekšu. Arī brīvprātīgo komanda sarkanajos kreklos gluži kā apburta bija zinoša un laipna, it kā viņiem būtu pieredze strādāt ar desmitiem tūkstošu ļaužu. Liela daļa taisnības tiem, kas teica, ka šo nedēļu esam nodzīvojuši ideālajā Latvijā, tādā, kāda tā varētu būt, ja visi strādātu pēc labākās sirdsapziņas. Droši vien katram bija arī pa kādam starpgadījumam, jo daži ar tiem dalījās, tomēr šīs replikas publiskā telpā nespēja konkurēt ar pozitīvajām emocijām, un tā būtu tik vērtīga mācība turpmākai ikdienas dzīvei – vai katra subjektīvi aizskarošā skabarga akurāt ir nesama uz āru, jo vai katrs pats mēs esam tik nevainojami savā darbā un satiksmē ar apkārtējiem?
Pie svētku emocionālākajiem brīžiem man pieder himna Brīvības pieminekļa pakājē gājiena sākumā, bet pie brīnumainākiem – tā pārliecība, ka esi klāt jaunas Dziesmu svētku repertuāra vienības dzimšanā, proti, Ērika Ešenvalda kora dziesmas “Krustiem zvaigznes debesīs” pirmatskaņojumā. Dziesmu kori saņēma pirms pāris mēnešiem, ne visi to prata no galvas, bet pēc pieciem gadiem – tā izskanēs vareni, jo tajā ir gan laikmetīgs skanējums, gan senatnīgs dziļums. Protams, arī tas grandiozais skats, kad Daugavas stadionā lieluzveduma finālā uznāca 18 tūkstoši dejotāju un viņu ejām cauri tika nesti deju kopu karogi, atmiņā paliks uz mūžu.
Ir 18. jūlijs. Desmit dienas pēc Dziesmu un deju svētkiem. Tuvāko kora biedru starpā notiek sarakste – mēs taču turpināsim dziedāt, uz nākamajiem svētkiem arī vajadzētu tikt, ko vajadzētu darīt tā, lai mūsu koris būtu vēl labāks utt. Dziedātāju skaits tātad nemazināsies, un, jācer, mazliet stingrāk kordiriģenti lūkosies uz to, lai pamatrepertuāru koristi tomēr zinātu no galvas, jo tas adrenalīns, kādu spiesti piedzīvot virsdiriģenti, nav īsti pelnīts. Jādomā, arī Deju svētku veidotājiem netrūks spožu ideju, un uz pusi jaunāko deju svētku tradīciju nekas un neviens neapdraudēs, ņemot vērā, ka dejotāju kopskaits pirmoreiz pārsniedzis dziedātāju skaitu.
Organizatori, autori, palīgi, virsdiriģenti un virsvadītāji pēc svētkiem par piemiņu saņēma skaistas baltas adītas šalles ar Dziesmu svētku simboliku. Nav grūti iedomāties 18. novembra vakaru, kad turpat, Vecrīgā, mēs visi jauši vai nejauši satiksimies un lielākai daļai būs baltas šalles, tomēr pašu skaistāko svētku ideju pēc “Māras zemes” noskatīšanās man pameta Valmieras drāmas teātra aktrise Māra Mennika – viņa teica, ka nav nemaz tik lielas vajadzības pēc baltā galdauta svētku tradīcijas, jo ne visiem dzimtenes mīlestība iet caur vēderu (zinām, zinām, ka runa par dzimtas pulcēšanos pie galda), ja reiz latvieši/latvietes tik skaisti izskatās savos baltajos lina kreklos. Baltā krekla svētki, ko jūs par to sakāt? Arī konotācija (jēgas izcelsme) ir atbilstoša – baltā lina kreklā mugura izslejas staltāka, galva paceļas augstāk, un baltu kreklu velk mazam bērniņam, velk vecam cilvēkam, velk visos dzīves godos un velk, kad tīra sirdsapziņa.
