Dažas treniņa stundas ar auto pa sniegu var uzlabot dzīvi 0
Sen zināms paradokss: rātns autovadītājs savu iemaņu līmeni ceļ lēni. Iespējams – neceļ nemaz. Pēc licences iegūšanas viņš (viņa) labvēlīgos apstākļos diezgan ātri kaut cik apgūst ātrumus līdz 90 km/h un pie tā arī paliek. Pirmajā ziemā savukārt notiek minējumi – kāds tad ir tas “drošais ātrums” uz sniega? Uz ledus? Minējumi, jaukti ar bailēm, spriedzi un nervozitāti. Rātnais cilvēks, noteikumus nepārkāpdams, brauc savu (un sava auto) spēju robežās. Bez rezerves. Nedroši.
Vecie padomi neder
Tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad sāku savas rallista gaitas, Latvijas un PSRS izlases treneris Aleksandrs Karamiševs šo kaiti lika ārstēt tā – pa šoseju jums jābrauc ar pilnu klapi (ierobežojuma “90” tad vēl nebija)! Tad uz grants ar 120 km/h (neko daudz ātrāk mūsu žiguļi negāja) nebūsiet saspringti. Un mēs vilkām līdz Cēsīm 50 minūtēs, līdz Liepājai stundā un 45. Šajā gadsimtā tik ātri nav braukts. Nedrīkst. Slikti. Ātruma pieredzes rezerve netiek uzkrāta. Bet tā ir ļoti noderīga, gluži nepieciešama arī lēnākos režīmos, jo, apstākļiem vai situācijai pēkšņi mainoties, ļauj reaģēt ātri, precīzi, pareizi.
Ko darīt radaru ērā? Paļauties uz elektroniskajām auto stabilitātes kontrolēm? Uz skaļi reklamētām superriepām? Kļūda. Tās nespēj visu. Visu (gandrīz) spēj tikai cilvēks, kurš, pārvarējis slinkumu un nevaļu, pacenties kļūt prasmīgāks pats. Iemaņu rezerve joprojām ir nepieciešama, un audzēt to lieliski (piedevām – ar baudu) var tur, kur limiti nav noteikti, kur nav pretējā virziena kustības, nav grāvju, nav stabu. Speciālās trasēs.
Vingrojam sniega trasēs
Latvija šajā ziņā ir bagāta. Mums ir “Biķernieki” Rīgā, “333” Ropažu pagastā. “Mūsa” Bauskā, “Rullīši” Jelgavā utt. Gada lielākajā daļā viena problēma – asfalts plēš riepas (dārgi!), ātrumi uz cieta seguma šajos poligonos pārāk lieli un drīz vien kļūst bīstami. Tieši tāpēc tik ļoti gaidām to, kas nu atnācis, – lielo balto. Riepas vairs nedilst, slīdes var sagaidīt jau ar 20 km/h. Izmantojam iespēju, vingrojam!
Kur? Der jau pieminētās vietas. Visām šīm trasēm ir mājaslapas internetā. Ir portāls iauto.lv, kurš tradicionāli mēģina trašu informāciju savākt vienkopus.
Rīdziniekiem tuvākie “Biķernieki” diemžēl nav amatieru miniizpriecām atvērtākie. Pārāk liela ir dažādu sportisku pasākumu noslodze. Trases saimnieks Normunds Lagzdiņš gan saka, ka katram piezvanījušam interesentam tikšot mēģināts palīdzēt sniegotajā kartodromā iekļūt un pavingrot.
Ja piedāvājums neapmierinās, nāksies pabraukt no centra tālāk. Oficiāli par katram pieejamas ziemas trases atvēršanu pirms dažām dienām paziņoja sporta komplekss “333”. Stundas cena – sākot no 13 eiro. Tiek piedāvāts brauciens (ar savu auto) dažādi konfigurētos kartodroma fragmentos.
