Aizraušanās: pedagoģe Rudīte Grasberga izšuj gleznas pasaulslavenām mākslas galerijām 2
“Es izaugu starp stellēm un kamoliem. Vecāmāte bija čakla adītāja, toties māte darbojās ar aušanu. Ģimene man ļāva darīt, ko gribēju, neko neuzspieda un arī pa pirkstiem nesita, ja kas nesanāca,” atceras Rudīte Grasberga, SIA “Grasberga.lv” īpašniece un Latvijas Amatu kameras (LAK) Tekstilnieku ģildes priekšsēdētāja.
Skolotājas aicinājums nesist pa pirkstiem
Audzinātājas darbs 213. bērnudārzā nebija ilgs, toties interesants. Tā bija paraugiestāde, kurā gāja mākslinieku un aktieru bērni. Plauktos bija saliktas skaistas lelles, ar kurām bērni nedrīkstēja spēlēties, ka tik nenošmulē… Tur arī nāca atziņa, ka visi, arī pieauguši cilvēki, ir bērni un tiem, lai ko iemācītu, nevajag sist pa pirkstiem… Pirms divdesmit gadiem Rudīte kļuva par LAK mašīnizšūšanas aroda meistaru un vēlāk par LAK Tekstilnieku ģildes vadītāju.
“Ja ieliec darbā sirdi un dvēseli un nedomā par naudu, tad darbiņam pircējs pats atradīsies. Es ļaujos Visuma procesiem, un Laimes māte man pati noslauka taciņu,” pārliecināta meistare.
Būt skolotājam ir aicinājums, un, lai arī Rudītes pamatnodarbošanās ir cita, viņa joprojām šūšanas skolā “Burda – Rīga” regulāri lasa lekcijas par krāsu mācību un zelta griezumu. Kad nokomplektējas audzēkņu grupas, viņa pasniedz gan klasiku – mašīnmācību, materiālmācību, krāsu mācību un kompozīciju. Gan māca visus tos profesionālos knifus, kuru uzskaitījums nezinātājam skan kā ķīniešu ābece, – “čuņčiņtehnika”, rokoko, rozītes vai kuģīšu tehnika. Pildītās, telpiskās vai nekārtīgās aplikācijas. Reversā, broderī vai rišeljē mozaīka. Etnogrāfiskas, neregulāras, dakstiņu, caurās vīles, īru mežģīnes vai tīkli, sausā un slapjā filcēšana utt.
