Latvieši atšķiras no ķīniešiem. Vai mums ir piemērotas viņu ārstēšanas metodes? 5
Kad profesoram Korejā vaicāju, kā labāk ārstēt bronhiālo astmu un astmatisku bronhītu, viņš atzina, ka tādas pieredzes nav, jo tur šīs slimības nav izplatītas. Mūsu zemē ir atšķirīgs dzīvesveids. Kas būs labs ķīnietim vai korejietim, ne vienmēr derēs latvietim. Arī augus atkarībā no to augšanas vietas lieto atšķirīgiem nolūkiem, piemēram, Latvijā māteri izmanto pret neirozi un sirdsklauvēm, bet Korejā – sieviešu neauglības ārstēšanai un pacientēm, kurām ir augļa attīstības problēmas.
Manuprāt, ideāli būtu, ja ārsts ar labu eiropeisko izglītību apgūtu adatu terapiju tās rašanās vietā un, atgriežoties mājās, pielāgotu šejienes apstākļiem, ņemot vērā robežas, cik tālu tas iespējams.
Vai ar adatu terapiju problēmas iespējams atrisināt ātri?
Ja pacientam ir akūts radikulīts un viņš nevar pakustināt savilkto kāju, var palīdzēt ar vienu adatu un procedūru, iedurot attiecīgajā punktā ķermeņa pretējā pusē. Taču tamlīdzīgos gadījumos pacienti pie akupunktūras ārsta parasti nenokļūst. Aplami ir gaidīt, kad beigsies akūtais periods, un tikai tad doties pie terapeita. Jo ātrāk slimnieks ieradīsies, jo vieglāk palīdzēt. Piemēram, ja ir sejas nerva parēze un cilvēks no rīta pamostas ar šķību seju, adatu terapeits tūlīt var palīdzēt daudz labāk nekā pēc pāris mēnešiem, kad vainu būs mēģinājuši ārstēt vairāki citi speciālisti. Arī pati, sākot mācīties adatu terapiju, pārliecinājos par tās efektivitāti. Kad salauzu roku, noņemot ģipsi, tā joprojām bija nekustīga. Adatu terapija šo problēmu atrisināja. Tā ir ieteicama arī visu hronisko vainu gadījumā, jo saudzēs kuņģa un zarnu traktu – nebūs jālieto tik daudz medikamentu, kuri mēdz izraisīt dažādas blaknes.
Vai pacienti nebaidās no sāpēm?
Ja pusstunda būtu jāpavada vienās mokās, neviens uz procedūrām nenāktu. Tiesa, dūriena brīdī sāp. Taču pacientu skaits ir krietni sarucis, jo cilvēki baidās inficēties ar AIDS, C un B hepatītu. Tādām bažām gan nav pamata, jo adatu terapeiti pārsvarā strādā ar vienreizlietojamām adatām. Man ir arī sudraba un zelta adatas, kuru sterilizēšanu nekad neesmu uzticējusi citam.
Kādēļ nolēmāt apgūt vēl vienu specialitāti – homeopātiju?
Adatu terapija nav visiem piemērota. Daži kolēģi uzskata, ka tai kontrindikāciju nav, bet es to neizmantoju epilepsijas, parkinsonisma un onkoloģiskajiem slimniekiem, jo, manuprāt, šajos gadījumos stimulējošas procedūras nav vēlamas. Homeopātija ir universālāka, jo der ikvienam no dzimšanas līdz mūža galam. Arī homeopātiju izmēģināju pati. Man bija stipri iekaisušas plaukstu locītavas – sarkanas, pietūkušas un sāpīgas. Apakšdelmam uzlika longeti, izrakstīja antibiotikas, taču labāk nekļuva. Kad sāku lietot kolēģes ieteiktos homeopātiskos preparātus, pēc četrām dienām varēju strādāt.
Homeopātija mani interesēja sen. Pirmo grāmatu par to nopirku 1961. gadā Tērbatas ielas antikvariātā. Trīsarpus gadus ilgās mācības Kijevas Homeopātijas institūtā bija ļoti nopietnas, un nu jau 20 gadu strādāju par homeopāti. Joprojām esmu pateicīga savai skolotājai Tatjanai Popovai, kura man arī iemācīja, ka pacients ir nevis jāaudzina, bet gan jāārstē. Varbūt reizēm to vajadzētu darīt, taču tikai tad, kad cilvēks ir izveseļojies.
Kas jums jāzina par pacientu, lai varētu viņam palīdzēt?
Vienu līdz divas stundas ilgajā konsultācijā noskaidroju sīku ģimenes anamnēzi. Homeopātam ir svarīgi zināt, ar ko slimo tuvinieki, ar ko sirguši vecāki un vecvecāki. Mēs nenovēršami saņemam mantojumu no iepriekšējām paaudzēm. Jāsaprot, ka ābols nokritīs no attiecīgās šķirnes ābeles: no Dzidrās – Dzidrais, nevis Antonovka. Un tad jāizvēlas kāds no biežāk lietotajiem pāris simtiem preparātu. Ar domu, lai tas palīdzētu arī pret potenciālajām slimībām nākotnē. Jāzina pacienta noslieces, viņa raksturs. Vienas zāles derēs gastrīta slimniekam, kurš ir holeriķis un iet pa gaisu, bet citas – tam, kurš dzīvo ar moto par to es padomāšu rīt. Tam, kurš visu ņem pie sirds un ilgi mokās, domājot par dažādām problēmām, jālieto citi preparāti nekā tam, kurš visam viegli kāpj pāri. Pacientu ne tikai uzklausu, bet arī izmeklēju, jo tad par slimnieku dažkārt rodas pavisam cits priekšstats nekā pēc viņa stāstītā.
Jā, sūtu uz rentgenu, ultrasonogrāfiju, retāk uz magnētisko rezonansi. Dažkārt iesaku doties pie citiem speciālistiem. Ja pacients saņem staru terapiju vai ķīmijterapiju vai lieto cita ārsta izrakstītas antibiotikas, neko nemainu un neatceļu.
Protams, ideāli būtu izmantot tikai homeopātiju, taču tas ne vienmēr iespējams, piemēram, man ir daudzi pacienti ar asinsvados ievietotiem stentiem, kuriem jādzer kardiologa izrakstītās zāles. Nereti iesaku medikamentus kombinēt. Protams, var gadīties, ka tad homeopātiskais preparāts iedarbosies vājāk un lēnāk. Man patīk termins homeopātiskais atbalsts, kuru kādā seminārā minēja indiešu profesors Aloks Pariks. Manuprāt, ļoti pareiza ir viņa nostādne neatcelt smagiem slimniekiem citu ārstu ieteiktu terapiju, bet dot viņiem homeopātiskos preparātus organisma stiprināšanai.
Ir daudz onkoloģisko pacientu, kuri meklē manu palīdzību, gatavojoties ķīmijterapijai. Tad noteikti cenšos atrast laiku pieņemšanai, lai viņi aizietu bruņoti, spētu aizsargāt savas aknas, nieres un arī sakārtot psihoemocionālo stāvokli.
